Mūsdienās bieži nākas lasīt Rietumu mēdijos izplatīto dezinformāciju par sievietes tiesībām islāmā, ka ‘nežēlīgais Šariāts’ paredz, ka izvarota sieviete ir jānomētā ar akmeņiem, kamēr vīrietim par to pienākas labākā gadījumā stingrs rājiens. Šādu apgalvojumu pamatā nav tikai islāma ienaidnieku apzināta rīcība, lai nomelnotu islāmu, vai mēdiju darbinieku nekompetence, komentējot Šariāta normas.

Diemžēl mēs dzīvojam laikā, kad reliģija ir kļuvusi par kultūru un kultūra – par reliģiju. Atšķirību starp Dieva doto dzīvesziņu saviem kalpiem, islāmu un dažādām muslimu sabiedrībā sakņotām kultūras praksēm – kuru avots ir cilšu tradīcijas, pirms islāma pagāniskās, kristīgās vai hindu prakses – nespēj vienu no otras atšķirt pat daudzi neizglītoti muslimi, nemaz nerunājot par Rietumu žurnālistiem. Es nevēlos šajā rakstā iztirzāt kādu konkrētu tiesas prāvu vai mēģināt pierādīt, ka nekas tāds muslimu pasaulē nenotiek. Tā vietā, es sniegšu īsu pārskatu par Šariāta nostādni šajā jautājumā, lai cilvēks, kurš mēdijos turpmāk sastapsies ar kārtējo rakstu par to, ka “Irānā tiesa piesprieda pakāršanu 16 gadīgai meitenei, tikai tāpēc, ka viņa tika izvarota”, vai ka “Afganistānā tika nošauta sieviete tāpēc, ka viņu izvaroja vīrabrālis” būtu gana informēts apgalvot, ka nevis Šariāts paredz šādu sodu, bet gan irāņu vai afgāņu paražas, pat ja viņam ir naids pret islāmu vai muslimiem.

Ceļu policisti ņem kukuļus, satiksmes dalībnieki bieži pārkāpj atļauto braukšanas ātrumu un sēžas pie stūres alkohola reibumā, bet vai tas dod mums tiesības apgalvot, ka to paredz vai pie tā ir vainīgi ceļu satiksmes drošības noteikumi? Domāju, ka nē, vismaz pirms mēs esam iepazinušies ar CSDD noteikumiem.

Islāma nostādne izvarošanas nozieguma jautājumā

Arābu vārds ‘igtisāb’ nozīmē: ‘kaut kā uz, ko tev nav tiesību, iegūšana ar varu’. Mūsdienās šis termins tiek lielākoties lietots, lai apzīmētu sievietes goda varmācīgu un fizisku aizskaršanu jeb izvarošanu.

Šis noziegums ir aizliegts visās reliģijās, un ikviens ar nesamaitātu cilvēka dabu un prātu apveltīts indivīds to uztver kā kaut kas pretīgu. Visas pasaulīgās sistēmas un likumdošanas atzīst izvarošanu par necilvēcīgu rīcību un paredz samērā stingrus sodus par šāda veida nodarījumu.

Izņēmums ir dažu valstu reģioni, kuros izvarotājs tiek atbrīvots no soda, ja viņš aprec savu upuri! Šāda prakse liecina par samaitātu prātu, nerunājot nemaz par dievbijības trūkumu, mēģinot aizstāt Dieva likumus ar cilvēku izdomātajiem. Nav iespējams iedomāties, kā var rasties saskaņa un mīlestība starp izvarotāju un tā upuri, ņemot vērā neskaitāmus cietušo atzinumus, ka laiks nemazina izvarošanas akta radīto emocionālo sāpi. Daudzi izvarošanu upuri dzīvo depresijā un pat mēģina izdarīt pašnāvību. Šādas laulības sagaida pilnīga izgāšanās, jo neko, izņemot pazemojumu un ciešanas, sievietei tās nenes. (Diemžēl šāda prakse eksistē dažās muslimu sabiedrībās, kas ir pilnībā pretrunā Kurānam un Sunnai, un ir patapināta no Bībeles mācības: skatīt. 5. Mozus grāmatas 22. nodaļas 28.-29. pantus.)

Islāma pozīcija attiecībā pret izvarošanu ir skaidra un nepārprotama. Šī pretīgā rīcība ir harām (aizliegta) un tās veicējam pienākas preventīvi publisks sods, kas ne tikai liks vainīgajam izpirkt savu vainu, bet arī atturēs citus potenciālos noziedzniekus no līdzīgu nodarījumu veikšanas nākotnē.

Islāms, ja tas tiek implementēts pilnībā un valsts līmenī, aizver visas durvis indivīdam, kurš vēlas veikt noziegumu. Rietumu pētījumi rāda, ka lielākā daļa izvarotāju jau ir iepriekš veikuši cita veida noziegumus. Parasti izvarošanas tiek veiktas alkohola vai citu narkotiku iespaidā, pamanot sievieti vienu pašu nomaļā vietā. Pētījumi arī liecina, ka sieviešu nepiedienīgs ģērbšanās veids (apspīlēts un izaicinošs apģērbs, kas atklāj lielu daļu sievietes ķermeņa) kā arī mēdijos propagandētais morāli vaļīgais uzvedības modelis ir iemesli, kas veicina šo noziegumu strauju izplatīšanos.

Islāma likumi sargā sievietes cieņu un godu un ir preventīvi pēc dabas, nepieļaujot situācijas, kuras varētu vest pie noziegumu veikšanas. Islāms aizliedz sievietei ģērbties nepiedienīgi un ceļot vienai bez mahrama (vīrs vai tuvs vīriešu kārtas radinieks, ar kuru viņa nedrīkst precēties), kā arī liedz pieskarties (spiest roku u.tml.) vīrietim, kurš nav viņas mahrams. Tāpat islāmā jaunieši tiek mudināti precēties pēc iespējas ātrāk. Šie ir tikai daži no daudziem Šariāta diktētajiem uzvedības noteikumiem, kuri jau agrā stadijā aizver durvis izvarošanas noziegumam. Tādēļ nav pārsteigums redzēt, kādu epidēmisku raksturu šis noziegums ieguvis tā saucamajās ‘brīvajās’ jeb ‘progresīvajās’ sabiedrībās, uz kurām mūsdienās daži muslimi skatās kā uz apgaismības un civilizācijas piemēriem. “International Amnesty” 2004. gada ziņojumā “Stop Violence against Women” (“Pārtrauciet vardarbību pret sievietēm”) ir teikts, ka 2004. gadā ASV vidēji katras 90 sekundes tika izvarota sieviete. Un šis ir tas ‘apgaismības’ un ‘civilizētības’ modelis, kurā demokrātijas nesēji grib pierunāt iesaistīties un ņemt aktīvu dalību arī muslimu sievietes?

Islāmā sods par izvarošanu ir tāds pats kā sods par zina (ārpus laulības dzimumattiecības), proti, izvarotāja nomētāšana ar akmeņiem, ja viņš ir (vai ir bijis) precēts, vai simts sitieni ar rīksti un izsūtījums trimdā uz gadu, ja izvarotājs nav precēts. Papildus iepriekš minētajam sodam, daži Šariāta zinātnieki uzstāj uz nepieciešamību izmaksāt nozieguma upurei naudas kompensāciju papildus iepriekšminētajam sodam.

Viens no visu laiku izcilākajiem islāma jurisprudences pārstāvjiem Imāms Māliks (711.g. – 795.g. pēc kristiešu kalendāra; 93.g. – 179. g. islāma ērā) teica:

“Mūsu skatījumā, vīrietim, kurš izvaro sievieti, neatkarīgi no tā, vai viņa ir jaunava vai nē, ir jāizmaksā tai ‘pūra nauda’. […] Attiecībā pret izvarotāju tiks pielietots hadd(Allāha noteiktais) sods un netiek paredzēts nekāds sods izvarotajai sievietei, lai kādi arī nebūtu lietas apstākļi.” (Al Muvatta’ 2/734)

Šeihs Salmans al Bādžī teica:

“Gadījumā, ja sieviete ir piespiesta (izvarota): ja viņa ir brīva sieviete, tad tam, kurš viņu izvaroja, ir jāizmaksā viņai ‘pūra nauda’, un hadd (Allāha noteiktais sods par noteikta veida pārkāpumiem) tiks pielietots attiecība uz viņu. Šis ir Šāfī viedoklis, Al Leisa viedoklis, kā arī tiek vēstīts, kā Alī ibn Abu Tāliba (Pravieša (s) brālēna un ceturtā taisnā kalifa) viedoklis. Abu Hanīfa un al Saurī savukārt teica: hadd paredzētais sods tiks implementēts izvarotājam, bet ‘pūra nauda’ viņam nav jāmaksā.

Pierādījums mūsu viedoklim par to, ka ir jāizmaksā naudas kompensācija upurim, ir tas, ka hadd soda pielietošanas, kā arī ‘pūra naudas’ izmaksāšanas nepieciešamība izriet no divu veidu tiesību pārkāpuma izvarošanas gadījumā: pirmkārt, Dieva tiesību un, otrkārt, citas personas tiesību pārkāpuma. Tādejādi šie abi sodi kombinējas, līdzīgi kā gadījumā ar zagli, kura roka tiek amputēta (hadd – Allāha tiesības) kā arī viņam ir jāatgriež cietušajam nozagtās lietas (cietušā tiesības).” (Al Muntaha Sharh al Muwattaa’ 5/268,269)

Hadd sods par ārpus laulību dzimumattiecībām tiks pielietots attiecībā pret izvarotāju, ja viņš veicis izvarošanu, neizmantojot nazi vai šaujamieroci. Savukārt ja viņš piespieda sievieti veikt dzimumaktu piedraudot ar auksto vai šaujamo ieroci, tad tādā gadījumā viņš kļūst par muhārib(karojošo) un pret viņu tiks pielietots cits hadd sods (tāds, kurš pēc Šariāta ir paredzēts arī bruņotiem laupītājiem) un kurš Kurānā aprakstīts sekojoši:

“Vienīgā atmaksa tiem, kuri karo ar Allāhu un Viņa sūtni un cenšas vairot virs zemes postu, ir viņus apkaut vai piesist krustā, vai nocirst (pārcirst) tiem rokas un kājas krustām (krusteniski, šķērsām) vai izdzīt no zemes. Tāds ir viņu negods šajā dzīvē, bet Pēdējā [dzīvē] tiem būs dižens sods.” (Kurāns 5:33)

Šajā gadījuma Šariāta tiesnesim ir jāizvēlas no šiem četriem ajātā (Kurāna pantā) aprakstītajiem soda veidiem, kurš viņam konkrētajā situācijā liekas vispiemērotākais, lai sasniegtu Šariāta mērķi, proti, miera un drošības nodrošināšanu sabiedrībā, kā arī ļaundaru un agresoru izskaušanu.

Un Allāhs zina labāk!

———————————————

Raksta autors: Umars Abu Safija. Raksta pamatā ir tulkojuma fragments no “What is the ruling on the crime of rape in Islam?” (http://islamqa.info/en/72338)