Vecmamma, tētis, mamma, Samra, Alī un Hana sēdēja mašīnā un priecājās par vieglo aprīļa lietu, kas maigi klaudzināja pa mašīnas jumtu. Viņi apmierināti čaloja, malkojot tikko iegādāto kafiju un karsto šokolādi. Pāri ielai, vīrietis izskrēja laukā no veikala, uzleca uz motocikla un pazuda zibens ātrumā. Tūlīt pēc viņa, no veikala izskrēja otrs vīrs, skaļi bļaujot un sitot sev pa krūtīm – viņš bija tikko kā apzagts, un zaglis bija aizlaidies! Tētis tūlīt pat piezvanīja policijai un pastāstīja par notikušo. Tad viņš aizgāja pie apzagtā vīra, lai viņu mierinātu. Uz to brīdi, ap viņiem jau bija sapulcējies vesels pūlis, kas bezpalīdzīgi izteica bažas arvien augošo noziegumu skaitu.

Vecmamma skumji nopūtās: “Ir vajadzīgi tikai pāris drošsirdīgi vīri, lai noķertu zagli un atņemtu viņam ieroci. Taču neviens negrib iesaistīties. Turklāt šodien vīrieši nav apmācīti aizstāvēt sevi vai citus, kā tas tika darīts Pravieša (s) laikā. Viņiem toreiz nevajadzēja policiju, kas viņus aizsargātu.”

Samra nepiekrita: “Bet, vecmamm, mūs pašus taču var nogalināt, ja mēs stājamies pretī ieročiem.”

Mamma maigi iebilda: “Ne tad, ja mēs tam esam jau iepriekš sagatavojušies, kā to vecmamma tikko teica. Turklāt Dievs ir tas, kas dod mums dzīvi un nāvi – nevis lodes. Vai tu zini, ka cilvēks, kas mirst, aizstāvot citu dzīvību un godu, islāmā tiek uzskatīts par mirušu mocekļa nāvē? Tad kāpēc gan mums būtu jābaidās no ļaunā? Tieši šo baiļu dēļ, noziedznieki un zagļi viegli aizbēg, pārdroši pārkāpj likumus un grauj kārtību sabiedrībā.”

Alī pikti māja ar galvu: “Jā, es mammai pilnīgi piekrītu. Vai tad jūs neatceraties stāstu par Salmu ibn Akvu, divpadsmitgadīgu Pravieša (s) sahabi (līdzgaitnieku), kurš drošsirdīgi atvairīja laupītāju uzbrukumu?”

Vecmamma silti pasmaidīja: “Jā, tik tiešām, bērns! Kad Pravietis Muhammads (s) migrēja no Mekas uz Medīnu, viņš mēdza sūtīt savus kamieļus ganībās uz Ghaba ciemu, kas atradās piecas jūdzes no Medīnas. Reiz, laupītāji uzbruka ganam un viņu nogalināja. Viņi nozaga kamieļus un aizbēga.”

“Un kas notika pēc tam?” Samra ziņkārīgi jautāja.

Redzot Samras nepacietību, vecmamma turpināja: “To visu noskatījās mazais Salma. Sagaidījis īsto brīdi, viņš uzskrēja kalnā un sāka kliegt Mekas virzienā pēc palīdzības. Tad viņš skrēja pakaļ laupītājiem. Viņš bija tik veikls, ka tad, kad viņš šāva bultas uz laupītājiem, viņiem likās, ka pakaļ dzenas prāvs pulks ļaužu. Katru reizi, kad laupītāji pagriezās, lai redzētu, kas viņiem dzenas pakaļ, Salma veikli paslēpās aiz kokiem. Visbeidzot, viņi tik ļoti apjuka, ka pameta nozagtos kamieļus un bēga prom, atstājot iepakaļ pat daļu savu mantu un ieroču.

Kad laupītāji beidzot attapās, ka nekāds pūlis viņiem pakaļ nedzenas, viņi atgriezās un ielenca Salmu no visām pusēm, piespiežot viņu uzrāpties kalnā. Salma viņus drošsirdīgi brīdināja, ka viņš esot izcils bultu šāvējs un ka viņiem nav nekādu izredžu viņu notvert. Kamēr Salma nodarbināja laupītāju prātus ar sarunu, viņš pie sevis lūdza Dievu, lai no Medīnas nāktu palīdzība. Dievs atbildēja uz viņa lūgšanu, un viņam palīgā ieradās Akrams Asadi ar jātniekiem. Cīņas laikā, Akrams Asadi tika nogalināts, un laupītāji bija spiesti atkāpties. Salma lūdza Pravieti (s) ļaut viņam dzīties laupītājiem pakaļ, bet viņš to neatļāva. Tātad, bērni, drosmes pamatā ir ticība Dievam un katra paša sagatavošanās šādām sliktām situācijām.”

Alī acis iemirdzējās: “Arī es gribu iemācīties rīkoties ar ieročiem, lai es varētu aizstāvēt pats sevi un citu dzīvību un godu.” Mamma smaidīja: “Un kāpēc gan nē? Katram muslimu vīrietim un sievietei ir jāiemācās aizsargāt sevi.” Tajā brīdī tētis atgriezās un iesēdās vadītāja krēslā. Acīm mirdzot, Alī teica: “Tēti, vai zini ko? Vecmamma grib, lai mēs abi dodamies uz militāro akadēmiju, lai iemācītos pašaizsardzību kā Salma.” Tētis, pilnīgi neko nesaprotot, iedarbināja mašīnu un teica: “Nu ja tā ir vecmammas ideja, tad es neparko nebrīnos.”

———————————————————–

Autors: Rana Rais Khan; avots: www.hibamagazine.com