Liela daļa muslimu bieži gandrīz neko nezina par tādu svētku kā Helovīns, Lieldienas un Ziemassvētki patieso izcelsmi. Neuztveriet šos svētkus kā sīkumu, jo tiklīdz jūs atklāsiet, kas ir to pamatā, jūs visticamāk nekad vairs tos paši nesvinēsiet, nedz arī ļausiet to darīt jūsu bērniem. Pirms jūs novēlat kādam priecīgu Helovīnu un paši piedalāties šo svētku svinībās, vai nebūtu vērts papētīt to aizsākumus? Manuprāt, ir pilnīgi loģiski būt informētam par svētkiem, pirms tos svinam, vai ne? Tātad uz priekšu – bismillāh!

Ķeltu kultūra

Helovīna aizsākumi meklējami senā ķeltu festivālā, kas saucās ‘Samhain’ un iezīmēja ražas sezonas beigas gēļu kultūrā. Samhaina laikā, šīs antīkās pagānu kultūras ļaudis mēdza pārskatīt savākto ražu un citus uzkrājumus, gatavojoties ziemas sezonai. Senie gēļi ticēja, ka 31. oktobrī izzuda robežas starp dzīvo un mirušo pasauli, un ka aizgājušās dvēseles atgriezās dzīvē, lai rosinātu tādas problēmas kā saslimšanas un ražas bojājumi. Samhain laikā ļaudis tērpās maskās un kostīmos, kas atgādināja ļaunos garus, ar nodomu viņus pielabināt.

Festivāla laikā bieži tika dedzināti ugunskuri. Bija ticējums, ka uguns pievilināja apvidum kukaiņus un sikspārņus.

Romiešu un kristiešu ietekme

Uz mūsu ēras 43. gadu, romieši bija iekarojuši lielāko daļu ķeltu teritoriju, kas atradās viņu kontrolē nākamos 400 gadus. Klāt nāca romiešu festivālu ietekmes: Feralia (festivāls, kura laikā tika godināti mirušie) un diena veltīta Pomonai – romiešu augļu un koku dievietei. Ābols, kas svētku laikā tika pasniegts kā Pomonas simbols, visticamāk tika iekļauts Samhain svinēšanā, kā pakārtu ābolu ķeršanas spēle.

Viduslaikos, kad vietējie iedzīvotāji sāka pievērsties kristietībai, Romas katoļu baznīca bieži pārņēma savu kristīgo svētku svinēšanā pagānu tradīcijas, lai pievērstu vairāk pagānu kristietībai. 835. gadā pāvests Gregorijs IV vēlējās aizstāt Samhain ar Visu svēto dienu, bet Visu dvēseļu diena (svin 2. novembrī), kas vairāk atgādina Samhain un šodienas Helovīnu, pirmo reizi tika oficiāli apstiprināta 998. gadā kādā Francijas klosterī un ātri izplatījās pa visu Eiropu. 16. gadsimtā kāda kristiešu ciema bērni svinēja Visu svēto dienu, dejojot Danse Macabrloi (nāves deju). Septiņu brāļu nāve lāča rokās, kura ir aprakstīta vienā no Vecās derības grāmatām, arī esot kalpojusi par pamatu tam, ka bērni ģērbušies lāču kostīmos un maskās, lai līdzinātos šim stāstam.

Helovīna sastāvdaļas

Tradicionālās aktivitātes ir: bērnu staigāšana no mājas uz māju, prasot saldumus, ugunskuru dedzināšana, masku balles, iešana uz ‘spoku mājām’ un ķirbju laternu grebšana.

Neatņemama Helovīna sastāvdaļa ir pārģērbšanās maskās un kostīmos. Mums liekas, ka tas nav nekas liels, ja ļaujam bērniem tērpties vampīru vai Frankenšteinu maskās, lai piedalītos draugu ballītēs vai skolas rīkotos pasākumus, kuros piedalīšanās ir ‘obligāta’. Bet mēs aizmirstam reālos faktus, ka ģērbšanās kostīmos un maskās, lai ietu no durvīm uz durvīm, prasot saldumus, sniedzas vēsturē līdz pat Viduslaikiem – kristiešu Ziemassvētku dzīru tradīciju. Kristieši ģērbās maskās, lai mirušo gari viņus neatpazītu kā dzīvos. Druīdi reizēm pat upurēja dzīvniekus (reizēm pat cilvēkus) un ģērbās šo dzīvnieku ādās. Šādi tērpti, viņi mēdza pareģot nākotni. Cits skaidrojums ir kā ģērbšanās maskās notika, lai attēlotu šos mirušos garus.

Staigāšana no mājas uz māju, prasot saldumus, līdzinās viduslaiku tradīcijai, kad nabadzīgi ļaudis 1. novembrī (Heloumas diena) gāja no durvīm uz durvīm prasot ēdienu, apmaiņā pret to ka Visu svēto dienā (2. novembrī) viņi solījās aizlūgt par to māju mirušajiem. Šodienas bērnu tradīcija iet no mājas uz māju sakņojas šajā paražā dot ēdienu, lai pielabinātu mirušos garus.

Helovīns var izvērsties pat par lielu širk (partneru piedēvēšanu Dievam). Helovīna svētku sastāvdaļa ir spēles un rituāli, kuros notiek zīlēšana un nākotnes paredzēšana. Piemēram, jaunieši mēģina uzzināt savus nākotnes laulāto, lietojot tādas zīmes kā ābolu kārtošana pa pāriem un sviešana pār plecu vai riekstu dedzināšana.  

Izgrebtu ķirbju laternu (Jack-o’-latern) aizsākumi meklējami leģendā par īru vīru vārdā Džeks (Jack), kuram it kā esot paticis izjokot Sātanu. Pēc nāves, Džeks nenonāca nedz debesīs, nedz ellē – viņam nekas cits neatlika, kā klīst pa zemes virsu, nesot līdzi laternu, lai redzētu, kur iet. Izgrebti ķirbji, kuros iekšā tika liktas sveces, kalpoja šādam nolūkam, un šīm laternām vajadzēja arī atbaidīt ļaunos garus.

(raksta otrajā daļā izskatīsim islāma nostāju par Helovīnu un ieteikumus vecākiem šo svētku sakarā)

Raksta otro daļu lasiet šeit.

———————————————–

Raksta autore: Zainaba Zafara (Zaynub Zafar); avots: blog.islamiconlineuniversity.com   

———————————————–

Šajā rakstu sērijā:

• Helovīns: 1. daļa – vēsturiskā izcelsme
• Helovīns: 2. daļa – islāma nostāja