Bismillāh.

Mans vīrs ir slims. Viņš guļ gultā, tumsā. Es mēģinu apklusināt bērnus un atturēt viņus no viņa traucēšanas. Es cenšos apguldīt viņus bez liekas kņadas. 

Kad viss ir kluss, es ienāku uz pirkstu galiņiem istabā. Es paraugu viņa pieri pēc drudža pazīmēm. Es jautāju viņam, vai viņš ko vēlas. Viņam ir jādzer šķidrums, jāuzņem C vitamīns. Es to zinu. Un es zinu arī to, ka viņš ne pēc kā neprasīs.

Tāpēc es aizeju uz virtuvi un uzlieku uz plīts tējkannu. Es pagatavoju viņam tēju – citronu, lai cīnītos ar apaukstēšanās baktērijām, medu, lai remdētu kakla sāpes, svaigas piparmētru lapas, lai piedotu vairāk garšas. Es saku ‘bismillāh’ pirms leju karsto ūdeni, noskaitu nelielu lūgšanu par viņa veselību, pirms nesu to viņam. Viņš pasmaida, lai gan ir ļoti noguris. Esmu atnesusi viņam atvieglojumu.

Bet es izvairos no viņa pateicības. Tas nav nekas.

Es esmu viņa sieva. Esmu šeit, lai to darītu.

Daži varbūt vīpsnā par šīm mazajām laipnībam. Daži varbūt līdzjūtībā nošūpos galvas par šo pakalpības aprakstu. Bet viņi nesaprot nedz manu dzīvi, nedz to, kas mani motivē. Viņi nezin, viņi nesaprot, ka es apprecējos ar savu vīru tikai Allāha dēļ.

Mūsu mērķis jau kopš laulību sākuma, kuras norunāja kopīgi draugi, bija palīdzēt viens otram sasniegt Paradīzi. Nekas vairāk, nekas mazāk.

Mēs stājāmies laulībā pēc tradicionāliem islāma priekšrakstiem. Mēs negājām uz randiņiem, mēs nedzīvojām kopā, mēs nepavadījām nevienu laika sprīdi divatā. Mēs tikāmies pāris reizes kopā ar manu aizbildni, uzdevām viens otram neskaitāmus jautājumus, pārrunājām katru mums svarīgo tematu. Mans vīrs pārlidoja pāri pusei pasaules, lai iegūtu manu vecāku atļauju, un mēs apprecējāmies, parakstot laulību līgumu un nosakot mahr (pūra dāvanu, kas tiek dota sievai), bet bez pompozām ceremonijām – kādā Beikerstrītas istabā.

Islāma laulības krietni atšķiras no tām, kas notiek citās ticībās vai bez jebkādas ticības. Ir jāparūpējas par lomām un pienākumiem, jāseko likumiem un vadlīnijām. Šie likumi ir noteikti, lai veicinātu gludākas partnerattiecības un vienību, kas tīkama Dievam. Daudzi no šiem likumiem un vadlīnijām var likties vecmodīgi, pat ierobežojoši, jo īpaši laikmetā, kurā morāles robežas arvien turpina plesties. Tomēr tā kā šīs vadlīnijas ir mums dotas Kurānā, Allāha Grāmatā, mēs uzticamies to gudrībai un dzīvojam to robežās.

Šīs mācības palīdz mums sakārtot prioritātes. Tās palīdz mums apvaldīt ego. Tās mums rāda, kā nesavtīgi dot, gaidot atalgojumu tikai un vienīgi no Dieva. Tās māca mums būt pacietīgiem un maigiem vienam ar otru. Tās māca mums būt lojāliem un uzticīgiem vārdos, domās un darbos. Tās māca mums būt pateicīgiem par mazām žēlastībām, par mazām laipnībām, par gandrīz neievērojamiem žestiem, kas savij kopā mūsu dzīves. Šīs ir mācības, kuras mēs mācāmies katru dienu. Es zinu, ka kādu dienu, varbūt rītdien, varbūt pēc piecdesmit gadiem, es atgriezīšos pie sava Kunga un tad nozīme būs tikai maniem labajiem darbiem. Man līdzas būs tikai manas pašaizliedzīgās rīcības, veiktas Dieva dēļ.

Protams, daži var teikt, ka es rādu pārāk rožainu ainu. Viņi minēs stāstus, kurus dzirdējuši, rakstus, kurus lasījuši, aizspriedumus, kurus izveidojuši. Tie visi var būt patiesi. Vai var arī nebūt. Es varu stāstīt tikai savu patiesību. Es varu stāstīt tikai savu stāstu.

Man vīra drudzis ir krities. Es smaidu un slavēju Allāhu.

Tas nav nekas. Mēs esam šeit, lai to darītu.

————————————–

Raksta autore: Na’ima B. Roberta (Na’ima B. Robert), muslimu sieviešu žurnāla “Sisters” redaktore.