Bismillāh. Mans vīrs ir slims. Viņš guļ gultā, tumsā. Es mēģinu apklusināt bērnus un atturēt viņus no viņa traucēšanas. Es cenšos apguldīt viņus bez liekas kņadas. Kad viss ir kluss, es ienāku uz pirkstu galiņiem istabā. Es paraugu viņa pieri pēc drudža pazīmēm. Es jautāju viņam, vai viņš ko vēlas. Viņam ir jādzer šķidrums, jāuzņem
2001. gada janvārī, dodoties no lidostas Parīzes virzienā, es domāju par muslimu kopienu šajā pilsētā. Galvenokārt par to, kā vecāki audzina savus bērnus. Vaicāju savam draugam Āmiram Akādam: “Kā gan vecāki nodrošina savu bērnu saikni ar dīnu (reliģiju) šādā vidē?” Āmirs Parīzē bija nodzīvojis jau divus gadu desmitus. Viņš bija ieceļojis no Sīrijas, lai šeit
2095 
