Šī duā (personīgā lūgšana) ir atrodama divdesmit-piektās sūras nobeigumā, kurā Dievs liek mums teikt:  “Un tie, kuri saka: ‘Mūsu Kungs! Dāvā mums acu prieku mūsu sievās un pēcnācējos un padari mūs par piemēru dievbijīgajiem!’” (Kurāns 25:74)

“Ak Kungs”

Tie kuri saka: “Mūsu Kungs, dāvā mums …” Mēs lūdzam Viņam dāvāt dāvanu, skaistu dāvanu. Šī ir dāvana, ko lūdzam no Dieva – mēs lūdzam no Viņa īpašu pakalpojumu. Kas ir šis pakalpojums?

“Dāvā mums acu prieku mūsu sievās un pēcnācējos”

Citiem vārdiem sakot, jūs nelūdzat tikai par bērniem – jūs lūdzat, lai jūsu pēcnācēji un jūsu nākamās kļūtu par jūsu acu prieku.

Šīs duā (lūgšanas) ieguvumi

Šī ir mana mīļākā duā divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, jo esmu precējies, un man ir gan sieva, gan bērni. Otrkārt, mums visiem būtu nepieciešams novērtēt šīs lūgšanas spēku, jo īpaši šobrīd, kad pasaulē valda krīze – apdraudēts ir šīs pasaules pats fundamentālākais balsts: ģimene.

Nedz muslimi, nedz ne-muslimi – gandrīz neviens nav pasargāts no šīs problēmas. Daudzās mājās šodien valda vētra. Kad rodat savu acu prieku un gaišumu, jūs rodat patvērumu no vētras. Šī vētra neplosās ārā, tā, patiesībā, ir mājas iekšpusē. Jūs tiecaties būt prom no mājas, lai paglābtos no kliegšanas, strīdiem, apvainojumiem, depresijas, skumjām, no domstarpībām starp vīru un sievu, vecākiem un bērniem.

Mūsu mājas ir salauztas. Brālis ar brāli vairs nesarunājas. Vecāki nerunā ar saviem bērniem. Gandrīz ikdienas mēs saskaramies ar kādu no šiem izteikumiem:

• “Man ir problēma”
• “Es nespēju sarunāties ar savu bērnu”
• “Viņš uz mani kliedz”
• “Mēs nevaram izrunāties”
• “Viņš dara tādas lietas… es nezinu kā to apturēt”
• “Mans vīrs…”
• “Mana sieva…”

Mēs visi esam piedzīvojuši, ka kāda māte, tēvs, sieva vai vīrs pienāk pie mums, lai izteiktu līdzīgas bažas.

Mājās valda krīze. Vai ir kāda labāka duā, ko mēs varētu no Dieva lūgt šādā situācijā? Ģimene ir kļuvusi par skumju, depresijas, dusmu un naida iemiesojumu, no kura cilvēki tiecas izbēgt. Šeit Dievs mums tik perfekti un daiļrunīgi saka, lai aizlūdzam par to, ka mūsu mājas kļūtu par patvērumu. Ārpus mājas valda vētra, un mēs piedzīvojam ciešanas, esot laukā. Tavai sievai un taviem bērniem ir jākļūst par tavu patvērumu un miera ostu – tavās mājās. Viņus ieraugot, izzūd visas raizes. Taču diemžēl daudziem no mums situācija ir absolūti pretēja – tieši atnākot mājās sākas visas rūpes un raizes!

Vēlos dot jums vēl sīkāku ieskatu šajā ārkārtīgi skaistajā frāzē un tajā, kā tā ir lietota Kurānā. Vēlos izskaidrot to sajūtu, kādu Dievs vēlas, lai mēs justu savās ģimenēs.

Vai zināt kura ir visspēcīgākā cilvēkiem piemītošā emocija? Visspēcīgākā saite ir mātes mīlestība pret viņas bērnu. Tūlīt pēc laulībām, visi precētie pāri ir kā apsēsti ar savu otru pusīti:

• “Tu esi satriecošs (-a)!”
• “Nē, tu esi lielisks (-a)!”
• “Cik perfekti Dievs rada pārus”
• “Nespēju vien aptvert, ka tu esi mans vīrs”

Jaunlaulātie sākotnēji ir tik dīvaini! Citi uz viņiem noraugās pavisam savādi: tam puisim visu laiku sejā ir muļķīgs smaids; kad tiem pieminēts viņas vīra vārds, viņa kautrējas un sarkst. Paiet desmit gadi. Tagad, kad tiek minēts viņas vīra vārds, sieva vienaldzīgi parausta uzacis: jā, nu un?

Kad jums piedzimst pirmais bērns (vīri sapratīs par ko ir runa), visai bieži sāk notikt sekojošais. Jūs sarunājaties ar savu sievu, bērns ir otrā istabā. Bērns izdveš vārgu ‘ēēē’, kuru lielākā daļa vīru pat nesadzirdēs. Viss – ar to pietiek! Bērns tikai izdveš š skaņu, un vai varat uzminēt, kas notiek ar māti? Saruna ar vīru tūlīt tiek pārtraukta. Viņš tikko ir sācis stāstīt par to, kā pagājusi viņa diena, ka viņam bija ļoti svarīga tikšanās, ka viņš aizgāja tur un tur… Bet kas notiek? Mātes instinkts ņem virsroku! Viņa dodas uz otru istabu un paņem rokās bērnu. Nekas nespēj stāties starp ko? Starp māti un bērnu! Itin nekas! Šī ir visciešākā saikne.

Un tagad riežos pie mātēm: vai esat kādreiz aizdomājušās, kas norisinājās Mozus mātes sirdī? Viņa ielika savu bērnu upē, kamēr jūs nespējat savus bērnus atstāt pat otrā istabā vai izlaist ārā vienus. Jūs meklējat vīrus un saucat: kur ir mans bērns? kur viņš ir? Jūs 30 minūtes nokavējat, lai izņemtu bērnu no skolas. Kas skrien caur jūsu prātu? Tā kā es pats esmu kavējis bērnu izņemšanu no skolas, es labi zinu, ko mana sieva pārdzīvo.

Kas notiek, kad māte ilgāku laiku nav redzējusi bērnu pašas mājās? “Kur tu paliki? Abdul Karīm? Abdul Karīm? Kur tu esi?” “Tepat, māt! Vannas istabā, nomierinies taču. Esmu šeit!”

Šeit parādās izmisums. Vai tagad jūs spējat iztēloties Mozus mātes sajūtas? Viņai vajadzēja atteikties no sava bērna, kas, viņasprāt, tika pakļauts nāvei, jo pretējā gadījumā būtu vēl ļaunāk. Viņa atradās neapskaužamā situācijā. Vai viņa zināja, kas notiks ar bērnu? Nē! Vai jūs spējat iedomājies savu izmisumu, situācijā, kad jūsu bērnam draud briesmas? Subhan’Allāh!

Šajā pašā stāstā parādās vēl kāda sieviete. Viņa ir precējusies ar Faraonu. Ir reizes, kad sievietes pašas savās mājās nonāk sarežģītās, viņām bīstamās situācijās. Mūsdienās ir dažādi uzticības telefoni, kurus varam šādās situācijās izmantot. Vardarbības gadījumā, ir iespēja izsaukt policiju. Šajā stāstā par Faraona sievu mēs īsti nezinām, vai notika fiziska rakstura vardarbība, taču Kurāns norāda uz psiholoģisko vardarbību tādā līmenī, ka viņai nācās meklēt pēc palīdzības, pēc glābiņa. Viņa nevarēja tā vienkārši izsaukt policiju. Kāpēc ne? Jo Faraonam pats bija policijas īpašnieks. Viņa nevarēja vērsties pie valdības, jo viņam piederēja arī tā. Viņai nebija pie kā vērsties. Tāpēc vienīgā iespēja rast glābiņu bija vērsties kur? Pie Dieva!

Šī sieviete atradās pašā vētras epicentrā un nespēja rast patvērumu. Taču kad viņa pamanīja upē mazuli, vai zināt, ko viņa teica? Viņa paņēma mazuli rokās un sacīja:

• “Viņš būs mans acu prieks.” ( Sūra Al-Kasas, Stāsts)
• “Viņš būs mans patvērums no vētras.”
• “Manās dziļajās skumjās, viņš būs man vienīgais prieks avots.”

Tagad šai bezbērnu sievietei vientuļajai sievietei bija bērns. Pēkšņi visas problēmas bija kā ar roku noņemtas. Subhan’Allāh! Viņa paziņoja Faraonam, ka nerunās ar viņu par šo tēmu. Viņa nošķīra sevi pat no Faraona. Turpinājumā, viņa teica: “Viņš būs mans acu prieks, un pat tavs!” Viņa apzināti neteica “mūsu”, jo neasociēja un nesaistīja sevi ar Faronu. Lai Dievs ir ar viņu apmierināts!

Ir vēl viens iemesls, kas jāmin attiecībā uz acu prieku – kāpēc šī duā ir tik skaista, spēcīga un daiļrunīga. Kad māte atrod savu pazudušo bērnu un viņi atkal satiekas, vai spējat iedomāties mātes sajūtas? Vai spējat iztēloties šīs prieka asaras? Lūk kā Dievs raksturo šīs emocijas – Viņš saka Mūsam: “Un tā Mēs atgriezām tevi pie tavas mātes, lai viņa remdētu savas acis un neskumtu.” (Kurāns 20:40)

Dievs raksturo vispilnīgāko, patiesāko prieku, atvieglojumu, visneaprakstāmāko sajūtu mātes sirdī. Un kādiem vārdiem Viņš to apraksta? Lai viņa remdētu savas acis.

Tāpēc lūdzam Dievam: “Dāvā mums acu prieku mūsu sievās un pēcnācējos.” Ja kāds saka: “Gribu precēties!” tad viņam ir jābūt tālredzīgākam par tikai gribēšanu precēties un jāsaka: “Gribu apprecēt kādu, kas būs mans acu prieks. Es būšu viņu acu prieks un viņi būs mans.”

Dievs ielika šajā duā dziļāku nozīmi, nekā sākotnēji uztveram – mēs tagad saprotam, kāpēc Viņš runā par turpmākajām paaudzēm. Mēs saprotam, ka mūsu attiecības ģimenē nav saistītas tikai ar mums pašiem. Mēs veidojam turpmākās paaudzes. Tātad, ja tu neesi labs vīrs, laba sieva, labi vecāki, labi bērni, tad kādas būs nākamās paaudzes? Kurš atbildēs par šīm negatīvajām sekām, kuras aizsāki tu pats? No kura tiks prasīta atbildība?

Šī ir ļoti tālredzīga lūgšana, kas mudina mūs rast savu acu prieku ne tikai mūsu pašreizējā ģimenē, bet arī nākamajās paaudzēs, lai arī tās būtu dievbijīgas. Kad tiksim augšāmcelti Tiesas dienā, mēs būsim visas mūsu ģimenes imāmi (vadītāji), neatkarīgi no tā, vai šī ģimene ir dievbijīga vai nogājusi maldu ceļos. Tāpēc aizlūgsim par to, lai mūsu dzimtā būtu gana labu cilvēku, kas paaugstinās mūsu stāvokli Tiesas dienā, nevis vilks mūs uz leju. Lūgsim Dievam, lai katrā ģimenē būtu šādi apzinīgi cilvēki. Tāpēc lielākais pakalpojums ko varat darīt man un citiem muslimiem ir aizlūgt par mums šo duā, jo nevienam no mums nav garantijas par turpmākajām paaudzēm. Šī lūgšana ir nepieciešama gan man, gan jums – visiem, gan muslimiem, gan ne-muslimiem. Tāpēc es no sirds jūs aicinu aizlūgt ar šo Kurānā minēto lūgšanu:

“Mūsu Kungs! Dāvā mums acu prieku mūsu sievās un pēcnācējos un padari mūs par piemēru dievbijīgajiem!” (Kurāns 25:74)

Es no sirds lūdzu, lai Dievs dod mums šādu laulāto un bērnus, kas būtu mūsu acu prieks, un lai Viņš mūs padara par imamiem, kas atbild par šādiem dievbijīgiem un taisniem ļaudīm. Lai Dievs piedod mums mūsu trūkumus un pieņem mūsu duās. Lūdziet arī par mani, brāļi un māsas!

———————————–

Par raksta autoru: Noumāns Alī Khāns (Nouman Ali Khan) ir “Bajjina” (www.bayyinah.tvislāma izglītības institūts, ASV) dibinātājs un izpilddirektors. Viņš ir arī vairāku citu projektu vadītājs, kuru skaitā ir programma “Dream”.

Avots: www.nakcollection.com