Kad cilvēce izplatījās pa visu pasauli, daži cilvēki atcerējās Dieva mācīto, bet lielākā daļa sāka aizmirst. Viņi aizmirsa par Dievu un uztaisīja akmens elkus, kurus sāka pielūgt Dieva vietā. Lai atgādinātu cilvēkiem par savām mācībām, Dievs sūtīja viņiem pravieti Nūhu (Noasu), kurš bija viens no labākajiem cilvēkiem tajā laikā.
Nūhs teica viņiem būt labiem, klausīt Dievu un ticēt Viņa apsolījumam, ka viņi nonāks atpakaļ Džannā, ja viņi būs labi. Viņš lūdza viņiem griezties ar lūgšanām tikai pie Dieva, kurš bija viņu Radītājs, nevis pie pašu rokām taisītiem akmens elkiem. Taču ļaudis viņā neklausījās – viņi turpināja pielūgt elku statujas, kas atainoja vīriešus, sievietes, lauvas, zirgus un citas radības.
Nūhs viņiem skaidroja: „Šie akmeņi taču nevar jums dot itin neko. Ja jūs ko vēlaties, tad prasiet to Dievam.” Viņš mēģināja viņus pārliecināt: „Vai tad jūs neredzat sauli un mēnesi, zemi un debesis? Kas ir tos visus radījis? Tos ir radījis Dievs. Vai tad jūs nesaprotat, ka Dievs ir radījis arī jūs un ka jūs atgriezīsieties pie Viņa pēc nāves?”
Nūhs teica: „Es nesaku, ka esmu eņģelis vai ka man ir zināšanas par nezināmo. Es pat nesaku, ka man ir apslēpti dārgumi. Es tikai un vienīgi lūdzu jūs, lai jūs ticētu vienam Dievam un paklausītu Viņam paši sevis dēļ. Ticiet man, ka man nav vajadzīgs itin nekas par to pretī.”
Nūhs bija ļoti pacietīgs vīrs. Viņš turpināja sludināt Dieva vēsti savai tautai vairāk nekā 900 gadu – jā, cilvēkiem toreiz bija ļoti ilgs mūžs. Taču Dieva vēsti pieņēma tikai pavisam nedaudzi. Nūhs bija ļoti noraizējies un griezās ar lūgšanām pie Dieva. „Nūh, neskumsti,” Dievs teica, „tu esi izdarījis visu, kas tavos spēkos. Šie ļaunie ļaudis ir pelnījuši briesmīgu sodu. Viņi tiks iznīcināti. Neviens viņus nespēs paglābt no azāb (soda).”
Tad Dievs pastāstīja Nūham par lielu vērtu un plūdiem, kas nogalinās visus šos kāfirus (neticīgos). Dievs deva padomu Nūham uztaisīt lielu laivu, kurā varētu no plūdiem paglābties viņš pats un arī viņa sekotāji.
Kad ļaudis redzēja Nūhu taisām laivu, viņi smējās par viņu, sakot: „Tātad tu gatavojies tiem saviem plūdiem, vai ne? Un tu tajā paglābsies, ko?” Taču Nūhs viņos neklausījās un turpināja taisīt laivu.
Kad laiva bija gatava, Dievs pavēlēja Nūham ņemt laivā visus savus sekotājus un arī pāri no katras tolaik dzīvojošās dzīvnieku sugas. Nūhs izdarīja visu tieši tā, kā Dievs bija teicis. Taču Nūhs raizējās par savu dēlu Kanānu, kurš nepaklausīja viņam – viņš bija kāfirs. Nūhs jautāja Dievam: „Bet kas notiks ar Kanānu? Viņš ir manas ģimenes daļa – vai viņš tiks glābts?” Dievs atbildēja: „Nē, Nū, tas, kurš Man nepaklausa un neklausās tevis teiktajā, nav tavas ģimenes daļa un tev nav jājūt viņam līdzi. Tava ģimene ir tie, kas paklausa Mani un tevi.”
Visbeidzot, kad viss bija sagatavots, sākās vētra. Neviens nekad nebija redzējis tik milzīgu vētru. Tas bija sods, ko Dievs bija apsolījis, ja cilvēki neatteiksies no elkdievības. No debesīm lietus gāzās kā ar spaiņiem, un ūdens nāca laukā arī no zemes dzīlēm.
Jau sēžot laivā, Nūhs atkal sauca uz Kanānu, aicinot viņu paklausīt Dievam un pieņemt Viņa vēsti, lai viņš varētu tikt glābts. Taču Kanāns bija ļoti stūrgalvīgs. Viņš atbildēja: „Nē, es nenākšu. Es uzkāpšu kalnā un pats sevi paglābšu no plūdiem.” Bet tieši tajā brīdī starp viņiem nāca milzīgs vilnis, un Kanāns nomira kopā ar citiem kāfiriem.
Nūha laiva sasniedz Džudi kalnu. Tiek teikts, ka Džudi kalns ir pašreizējais Ararata kalns Turcijā. Visi tie cilvēki, kas bija ar Nūha laivā, tika paglābti.
Nūhu sauc par Adam-i-sani (otro Ādamu), jo šajos briesmīgajos plūdos mira gandrīz visi, izņemot Nūhu un viņa sekotājus, kuriem bija jāuzsāk uz zemes atkal jauna dzīve.
————————————————
Avots: Zajeda Zaidi, “Stories from the Quran”, Oxford University Press, 2008.