Šī raksta pirmajā daļā mēs aplūkojām agrīno vēsturi islāma trešajai svētākajai vietai: Al-Aksas mošejai. No romiešu un bizantiešu izgāztuves uz Umara ibn Hatāba uzceltu vienkāršu mošeju un tad uz milzīgu Klints kupola mošejas kronētu kompleksu Umeijādu laikos: islāms spēlēja būtisku lomu Haram al-Šarīf kompleksa vēsturē islāma pirmajos gadsimtos. Taču, 10. gadsimtā pie varas nākot Fātimīdiem,
Kad pravietis Muhammads (s) no Dieva saņēma pavēli vadīt muslimu kopienu piecās ikdienas lūgšanās, šo lūgšanu virziens bija vērsts pret svēto pilsētu Jeruzalemi. Jeruzaleme muslimiem ir nozīmīga vieta: kā daudzu islāma praviešu – Dāvūda (Dāvida), Suleimāna (Zālamana) un Īsā (Jēzus) – mājvieta, pilsēta bija iepriekšējo islāma praviešu simbols. Kad pravietis Muhammads (s) devās brīnumainajā Nakts
Omārs, Atšķirošais: Visu ticīgo vadonis Omārs kļuva par muslimu ummas (kopienas) otro kalifu, un pirmais, kuru nosauca par “visu ticīgo vadoni”. Pēc Pravieša Muhameda, lai svētī viņu Allāhs un sveicina, muslimus aptuveni divu gadu garumā vadīja Abu Bakrs. Kad Abu Bakrs sajuta nāves tuvošanos, viņš sasauca tuvākos draugus un padomdevējus, cerot, ka tiks ievēlēts viņa
Omārs, Atšķirošais: Ummas cilvēks Kādreiz tik kvēli islāmu ienīdušais spēcīgais Omārs tagad pats bija kļuvis par muslimu – pravieša Muhameda lūgšanas tika uzklausītas. Omāru iekaroja svētā Korāna skaistums, kas uz visiem laikiem izmainīja viņa prātu, sirdi un dzīvi. Pieņemot islāmu, Omārs kļuva uzticīgs Muhameda ummai (kopienai) – tas, kas bija tīkams ummai, kļuva tīkams arī
Omārs, Atšķirošais: “Stiprini islāmu ar Omāru” Vien izdzirdot Omāra vārdu, islāma ienaidnieki drebēja no bailēm. Sātans izvēlējās iet pa citu ceļu, lai tikai nesatiktos ar Omāru. Pat Omāra draugi baidījās no viņa dusmām. Neskatoties uz to, šis spēcīgais un valdonīgais cilvēks izcēlās ar žēlsirdību un smalku dvēseli. Brīnumainā kārtā, viņā apvienojās pazemība un neiedomājams spēks.
Gājiens uz Khaiberu Septītajā hidžras gadā Pravietis (s) savāca armiju gājienam uz Khaiberu, kas bija muslimiem naidīgu ebreju cilšu nocietinājums Arābijas ziemeļos. Tieši šeit kāda ebreju sieviete pagatavoja Muhammadam (s) saindētu gaļu, mēģinot viņu nonāvēt. Tikko Pravietis (s) pielika gaļas kumosu pie mutes, viņš saprata, ka tajā ir inde, un nekavējoties brīdināja par to citus
Muhammada dzīve: Sabiedroto nodevība Nākamajā gadā jau trīs tūkstošu lielā Mekas iedzīvotāju armija atgriezās, lai iznīcinātu Medīnu. No sākuma Pravietis (s) gribēja sagaidīt ienaidniekus pilsētā. Šāda ideja patika Ibn Ubaijam (liekuļu vadonim). Bet muslimi, kuri cīnījās pie Badras, uzskatīja, ka nav pareizi slēpties aiz pilsētas sienām. Pravietis Muhammads (s) atbalstīja pārējo muslimu ideju un veda
Muhammada (s) dzīve: Jauna pakāpe – Medīna Neskatoties uz augsto stāvokli, kuru Muhammads (s) ieņēma Medīnā, nabadzība viņu nepameta. Muslimu līdera pamatēdiens bija šķidra auzu pārslu biezputra ar datelēm un pienu. Bez tā, dienas laikā, viņš ēda tikai dateles un uzdzēra ūdeni. Pravietis bieži bija izsalcis. Dažreiz, lai mazinātu bada sajūtu, viņš piesēja akmeni pie
Muhammada (s) dzīve: Pravieša (s) hidžra Hidžra (622. gada 23. septembris) Muslimi uzsāka slepenu pārcelšanos. Pravietis (s) un daži citi viņa līdzgaitnieki nevarēja tiem sekot līdz brīdim, kamēr viņam to Dievs caur atklāsmi pavēlēs. Drīz viņš saņēma šo pavēli. Bet nebija tik vienkārši iziet no pilsētas, kas pilna ienaidnieku. Turklāt sazvērnieki jau sāka ielenkt viņa
Muhammada (s) dzīve: Iemesli, lai pārceltos Vīri no Jatribas Viņi ieradās veikt hadžu (svētceļojumu) no Jatribas – pilsētas, kura bija aptuveni 300 km no Mekas. Vēlāk šī pilsēta, kura atradās ziedošā oāzē, tika pārdēvēta par Medīnu (tulk. no arābu val. „pilsēta”). Lieliskas dateles, pateicoties kurām tā kļuva populāra, arī bija vienīgā priekšrocība šīs pilsētas atrašanās
3755 
