Omārs, Atšķirošais: “Stiprini islāmu ar Omāru”

Vien izdzirdot Omāra vārdu, islāma ienaidnieki drebēja no bailēm. Sātans izvēlējās iet pa citu ceļu, lai tikai nesatiktos ar Omāru. Pat Omāra draugi baidījās no viņa dusmām. Neskatoties uz to, šis spēcīgais un valdonīgais cilvēks izcēlās ar žēlsirdību un smalku dvēseli. Brīnumainā kārtā, viņā apvienojās pazemība un neiedomājams spēks. Omāra ceļš uz islāmu sākās ar sīvu naidu pret Muhamedu un viņa reliģiju. Drīz šis naids pārvērtās mīlestībā, un islāms caur Omāru rada spēcīgu atbalstu.

Omāra ģimene piederēja vidusslānim – viņi nebija ne bagāti, ne nabagi. Viņu Adi dzimta nāca no Kuraišu cilts. Omāru audzināja lielā stingrībā. Viņa tēvs izcēlās ar nežēlību un piespieda dēlu strādāt līdz pilnīgam spēku izsīkumam, dažreiz pat viņu sitot. Omārs nāca pasaulē aptuveni vienpadsmit gadus pēc Muhameda dzimšanas. Šis gaišādainais puisēns pārvērtās par spēcīgu vīrieti ar labi veidotu augumu, kurš kļuva populārs ar savu karstasinīgumu un biežu dalību roku cīņās. Vēl Omārs atšķīrās ar to, ka bija izglītots – tā bija reta parādība Arābijā pirms-islāma laikā.

Omārs sāka pelnīt iztiku, ganot sava tēva un viņa māsu aitas, par ko saņēma niecīgu samaksu – dažreiz tikai dateļu sauju par veselas dienas darbu. Papildus nauda ienāca no dalības roku cīņās. Pakāpeniski Omārs sāka interesēties un nodarboties ar tirgošanos un kļuva par veiksmīgu tirgoni un cienījamu uzņēmēju. Viņa ietekme un spēks iedvesa daudzos bijību. Kad Muhameda aicinājums pievērsties islāmam kļuva par problēmu Mekas iedzīvotājiem, Omārs atklāti paziņoja par naidu pret Muhamedu un piedalījās muslimu mocīšanā un vajāšanā.

Divi Omāri

Otrs spēcīgs un uzņēmīgs islāma pretinieks bija cilvēks, kas bija pazīstams kā Abu Hakims (gudrības tēvs), kaut gan piedzimstot arī viņš saņēma vārdu Omārs. Pravietis Muhameds deva viņam citu vārdu – Abu Džahļs (nezināšanas tēvs), jo viņš atteicās pieņemt patiesību. Ar tādu vārdu viņš ir arī palicis islāma vēsturē. Reiz Pravietis pacēla rokas pret debesīm un lūdza Visuvareno nostiprināt islāmu ar tā Omāra rokām, kurš Viņam ir mīļāks. Tad ne islāma ienaidnieki, ne tā sekotāji nemaz nespēja iedomāties, ka reiz Omārs ibn Al-Hattabs ļausies islāma aicinājumam.

Omārs tik izteikti ienīda islāmu, ka pieteicās nogalināt Pravieti. Bez šaubu ēnas, ar zobenu rokās, viņš steidzās uz Muhameda māju. Pa ceļam viņš ieraudzīja vienu no slepeniem islāma sekotājiem. Pēc Omāra sejas izteiksmes, viņš nojauta ko sliktu. Nebaidoties par savu dzīvību, viņš jautāja, kur Omārs tā steidzas. Ibn Al-Hattabs atbildēja: “Pie cilvēka, kurš sašķēla mūsu sabiedrību, nolādēja mūsu dievus un padarīja mūs par muļķiem. Es plānoju viņu nogalināt.”

Jaunais cilvēks, kuru sauca Nuaims, mēģināja novērst viņa uzmanību ar sarunu, bet viņam tas neizdevās. Tad Nuaims teica: “Kādēļ tev sākumā netikt skaidrībā ar saviem radiem?” Omārs apstājās un pajautāja, ko viņš ar to domāja. Izrādījās, ka Omāra māsa un viņas vīrs slepenībā bija pieņēmuši islāmu. Nuaims atklāja šo noslēpumu, lai paglābtu Pravieša Muhameda dzīvību.

Omārs tūlīt pat apgriezās un metās uz māsas māju. Pieejot pie durvīm, viņš izdzirdēja, kā mājā kāds lasa Korānu. Viņš pieklauvēja. Mājas iedzīvotāji steigā noslēpa vīstokļus. Omārs ielauzās mājā un pieprasīja parādīt to, ko viņi lasīja. Māsa sāka attaisnoties, bet Omārs tieši pajautāja: “Vai jūs esat kļuvuši par muslimiem?” Māsas vīrs atbildēja: “Jā.” Omārs sāka viņu sist un iesita arī māsai, kura centās aizstāvēt vīru.

Korāns iekaroja viņa sirdi

Omāra māsa piecēlās un teica: “Tu esi Dieva ienaidnieks. Tu man iesiti tikai par to, ka es ticu Dievam. Vai tev patīk, vai nē, es liecinu, ka nav Dieva, kurš ir pielūgsmes vērts, izņemot Allāhu, un Muhameds ir Viņa kalps un sūtnis. Rīkojies, kā uzskati par pareizu!” Ieraugot asinis uz māsas sejas, Omārs apstājās. Tad viņš pieprasīja vīstokli, kuru viņi bija lasījuši pirms viņa atnākšanas. Tajā bija rakstīts:

“Mēs nesūtījām tev Kurānu, lai tu dēļ tā ciestu, bet vienīgi par atgādinājumu tiem, kas bīstas Dieva. Par Atklāsmi no zemes un augsto debesu Radītāja, no Visu Žēlsirdīgākā, kas sēž savā Tronī. Viņam pieder viss, kas ir debesīs, un viss, kas ir uz zemes, un viss, kas ir starp debesīm un zemi, un viss, kas ir zemē iekšā. Un, ja tu arī savu sakāmo izkliegtu, tad patiešām, Viņš zinātu arī nepateikto un dziļi noslēpto. Dievs! Nav citu dievu, vienīgi Viņš! Viņam pieder paši skaistākie Vārdi.” (Korāns, 20:2-8)

Asaras piepildīja Omāra acis: “Vai tas ir tas, ko mēs cenšamies noliegt? Tas, Kurš to ir teicis, ir pelnījis pielūgsmi.” Omārs pameta māsas mājas un steidzās pie Dieva Vēstneša. Cilvēki Muhameda mājā izbrīnījās un satraucās par Omāra atnākšanu. Pravietis pienāca pie Omāra, satvēra viņu un jautāja: “Ko tu gribi, Hattaba dēls?”

Omārs paskatījās un Pravieti un atbildēja: “Allāha Vēstnesi, es atnācu tikai tādēļ, lai pateiktu, ka es esmu noticējis Dievam un Viņa Sūtnim.” Prieks piepildīja Muhameda sirdi, un viņš iesaucās: “Allāhs ir Visu-Varens!” Pagāja tikai pāris dienas, kā ar Omāra palīdzību, muslimi varēja atklāti veikt lūgšanas pie Kābas sienām. Tieši tad Pravietis Muhameds viņu arī nosauca par Al-Farūku – Atšķirošo, to, kas spēj atšķirt patiesību no meliem. Ar Omāra rokām, Visuvarenais nostiprināja muslimu stāvokli. Viņa sīvais naids pārvērtās nebeidzamā mīlestībā. No šī brīža viņš dzīvoja un bija gatavs mirt Visuvarenā un Viņa Sūtņa labā.

__________________________

Autors: Aiša Steisija; šī raksta tulkojums ir veikts www.parislamu.com pārraudzībā no tā krieviskās versijas, kas atrodama: https://www.islamreligion.com/ru/articles/2100/

(Article by: Aisha Stacey; this article has been translated by www.parislamu.com from the Russian article at https://www.islamreligion.com/ru/articles/2100/ )

_________________________

Visas šī raksta daļas:

Omārs, Atšķirošais: “Stiprini islāmu ar Omāru” (1/3)

Omārs, Atšķirošais: Ummas cilvēks (2/3)

Omārs, Atšķirošais: Visu ticīgo vadonis (3/3)