Muhammada (s) dzīve: Jauna pakāpe – Medīna

Neskatoties uz augsto stāvokli, kuru Muhammads (s) ieņēma Medīnā, nabadzība viņu nepameta. Muslimu līdera pamatēdiens bija šķidra auzu pārslu biezputra ar datelēm un pienu. Bez tā, dienas laikā, viņš ēda tikai dateles un uzdzēra ūdeni. Pravietis bieži bija izsalcis. Dažreiz, lai mazinātu bada sajūtu, viņš piesēja akmeni pie vēdera. Kāda sieviete viņam uzdāvināja apmetni, kas Pravietim (s) patiešām ļoti bija nepieciešams. Bet tajā pašā vakarā, kad pie viņa atnāca cilvēks un jautāja pēc līķauta, Pravietis (s) nevilcinoties atdeva savu apmetni. Gadījās, ka viņam atnesa ēdienu, bet gandrīz nekad viņš nepaspēja to pat pagaršot, jo vienmēr atradās kāds, kuram tas bija vairāk vajadzīgs. Tā fiziski novārdzinātam piecdesmit divus gadus vecajam Muhammadam (s) bija jābūvē valsts uz patiesas reliģijas pamatiem, apvienojot absolūti dažādus cilvēkus.

Garīgi stiprais Muhammads (s) bija arī izcils diplomāts. Soli pa solim viņš realizēja savu uzdevumu samierināt Medīnā mītošās naidīgās grupas. Kopā ar saviem līdzgaitniekiem, viņš visādi centās atbalstīt jaunienācējus islāmā. Muhammada (s) plāns apvienot muhadžirus (pārceļotāji) ar vietējiem muslimiem ansāriem (palīgiem) bija sekojošs: katram no ansāriem bija jāpieņem pie sevis vienu no muhadžiriem kā vienlīdzīgu visās nozīmēs ģimenes locekli (tai skaitā mantojumu jautājumos). Situācija bija tāda, ka pārceļotāji (ar retiem izņēmumiem) pazaudēja visu īpašumu un bija pilnībā atkarīgi no saviem jauniem brāļiem. Ik pa laikam ansāri bija pat tik dāsni, ka atdeva muhadžiriem pusi no sava īpašuma: mājas, zemes, dārglietas, dārzus… Ansāru vēlme palīdzēt saviem ticības brāļiem bija tik liela, ka viņi dalīja īpašumu uz pusēm un bieži atdeva tiem labāko daļu.

Apbrīnojami: cilvēki, kuriem negaidot nācās pieņemt svešiniekus savā ģimenē, neizrādīja nekādu neapmierinātību. Brālības saites pārvarēja kādreizējos aizspriedumus par statusu sabiedrībā, ādas krāsu un turību. Tam visam vairs nebija nekādas nozīmes. Nozīme bija tikai reliģijai. Ir grūti atrast spilgtāku piemēru tam, cik spēcīgi cilvēku var izmainīt viņa reliģiskā pārliecība.

Tomēr pārceļotāji neaizmirsa savas tirdzniecības prasmes. Reiz, kāds no ansāriem vērsās pie kāda pārceļotāja: „Ak, nabadzīgākais no nabadzīgiem, ar ko es varu tev palīdzēt? Mana māja un īpašums ir tavā rīcībā,” uz ko tas atbildēja: “Ak, labsirdīgākais no labsirdīgiem cilvēkiem, parādi man ceļu uz tuvāko tirgu, par pārējo es parūpēšos pats.” Ir zināms, ka šis cilvēks sāka pārdot sieru un sviestu un drīz vien nopelnīja pietiekami, lai apprecētu vietējo meiteni, un nodrošināt tirdzniecībai 700 kamieļu lielu karavānu.

Šāda iniciatīva vienmēr tika labi novērtēta, tomēr ne visi bija tik attapīgi, kā arī ne visiem bija tādas iespējas. Bez ģimenes un naudas palikušie dienas pavadīja mošejā, bet nakšņošanai Pravietis (s) viņus iekārtoja kādā no ansāru mājām. Šos ļaudis saukt par “ahl suffa” (“zem debesīm dzīvojošie”). Ja pietika ēdiena, viņi ēda pie Pravieša (s) galda, kamēr citreiz viņiem ēdienu nesa pilsētas muslimi.

Pirmajā valdīšanas gadā Medīnā, Pravietis (s) noslēdza līgumu starp muslimiem un ebreju ciltīm par visu iedzīvotāju vienlīdzību, reliģisko brīvību un viens otra aizsardzību, ja uzbruks ienaidnieks.

Bet šāds situācijas atrisinājums ebrejus neapmierināja: viņi gaidīja pravieti – tautieti, kurš viņus pacels virs pārējiem. Strīdi starp ciltīm arī nāca viņiem par labu: kamēr citi karoja, viņi kļuva par tirdzniecības īpašniekiem. Miers un saticība Medīnā kļuva viņiem par draudu.

Arī starp Medīnas iedzīvotājiem atradās tādi, kuri nevēlējās pieņemt jaunpienākušos. Tomēr arī viņi nolēma pagaidām ievērot miera noteikumus. Pats valdonīgākais viņu vidū bija Abdullāhs ibn Ubai ibn Saluls – Jatribas valdnieks pirms Pravieša (s) ierašanās. Formāli viņš pieņēma islāmu, bet viņa patiesie nodomi atklāsies, kad viņš vēlāk nodos muslimus, kļūstot par liekuļu līderi.

Kopējais naids apvienoja Medīnas liekuļus un ebrejus pret Pravieti (s), muslimiem un jauno kārtību. Visas muslimu vēstures laikā Medīnā, viņi ar nebeidzamām sazvērestībām centās novērst jaunos muslimus no islāma. Tādēļ Kurāna Medīnas sūrās (nodaļās) ebreji un liekuļi ir pieminēti ļoti bieži.

Kibla

Kibla (virzienā, kurā muslimi vēršas lūgšanu laikā) līdz šim bija Jeruzaleme. Ebrejiem šķita, it kā Muhammads (s) sliecas pie viņu reliģijas un viņam ir nepieciešams viņu padoms. Bet Pravietis (s) ļoti vēlējās, lai par kiblu kļūtu Kāba – pravieša Ibrahīma (Ābrahāma) uzceltā pirmā uz Zemes svētnīca vienīgā Dieva pielūgšanai. Beidzot, otrajā hidžras gadā, Muhammads (s) lūgšanas laikā saņēma pavēli pagriezties pret Kābu. Par šo notikumu vēsta liela daļa Al-Bakara sūras.

Pirmie karagājieni

Muhammadam (s) kā jaunajam valdniekam bija jāizveido valsts konstitūcija. Viņš lieliski apzinājās, ka kuraiši ir zvērējuši iznīcināt viņa reliģiju. Nikni par Muhammada (s) panākumiem Medīnā, viņi pastiprināja Mekā palikušo muslimu vajāšanas un spīdzināšanu. Kuraiši paslepus apvienojās ar Medīnas liekuļiem, tādiem, kā jau pieminētais Abdullāhs ibn Ubai. Viņš saņēma no kuraišiem pavēli iznīcināt vai padzīt Pravieti Muhammadu (s). Medīnas muslimi bieži saņēma ziņas par draudiem. Ziņas par viņu sazvērestību nonāca arī līdz Pravietim (s), un viņš palūdza ielenkt māju ar apsardzi. Tieši tad Dievs atļāva muslimiem paņemt rokās ieročus.

Trīspadsmit gadus viņi bija ievērojuši mieru. Tagad nelieli muslimu pulki, dažreiz arī Pravieša (s) vadīti, izjāja izlūkot uz Meku vedošos ceļus, vai arī noslēgt savienības ar apkārtējām ciltīm. Gadījās, ka viņi apstādināja karavānas no Sīrijas uz Meku, lai izdarītu spiedienu uz kuraišiem un piespiestu viņus pārtraukt uzbrukumus muslimiem. Šādi uzbrukumi reti beidzās ar kauju, tomēr ar to palīdzību muslimi ieņēma jaunu stāvokli Arābijas pussalā: viņi vairs nebija vārgi un apspiesti. Tagad muslimi bija iespaidīgs spēks, kuru nebija vairs tik viegli uzvarēt.

______________________________

 Autors: IslamReligion.com; šī raksta tulkojums ir veikts www.parislamu.com pārraudzībā no tā krieviskās versijas, kas atrodama: http://www.islamreligion.com/ru/articles/175/

(Article by: IslamReligion.com; this article has been translated by www.parislamu.com from the Russian article at http://www.islamreligion.com/ru/articles/175/)