Ziema bija padevusies tik ļoti auksta, ka pat skolas bija ciet. Anass kopā ar tēti gatavojās iet uz piektdienas lūgšanu. Viņa mamma Āmina ieteica: “Kāpēc gan jums šodien neaiziet uz Fatih masdžidu?” Ahamds, Anasa tētis, piekrita, ka tā tiešām ir laba ideja. Ahmads un Anass veica vudū un, atvadījušies no Āminas, devās uz lūgšanu.

Viņi abi kopā apsēdās masdžidā uz grīdas. Anass redzēja tur arī citus bērnus. Viņš pamanīja savu draugu Basitu un pamāja viņam. Basits dzīvoja viņiem kaimiņos – pavisam netālu. Tad muezzins skaistā balsī uzsāka adhānu. Viņi veica savas sunna lūgšanas. Pēc tam imāms uzkāpa mimbarā un sāka piektdienas sprediķi. Plūstošā un mierīgā balsī viņš stāstīja par Pravieša Muhammada (s) dzīvi. Viņš stāstīja par hadīsiem, no kuriem mēs uzzinām par mūsu Pravieti (s) un to, kā viņš dzīvoja. Viņš runāja par to, kā dzīvot tā, lai Allāhs būtu ar mums apmierināts un lai mēs saņemtu atalgojumus Paradīzē. Viņš teica, ka to var sasniegt, lasot Kurānu un paklausot Allāham un Viņa Pravietim (s). Imāms ieteica visiem mācīties no Pravieša (s) un dzīvot tā, kā viņš bija dzīvojis. Sprediķa beigās, viņš dalījās ar dažiem piemēriem no Pravieša (s) dzīves.

Anass sāka pārdomāt dzirdēto. Lūgšana beidzās, un viņš ar tēvu atstāja masdžidu. Basits jau gaidīja viņu ārā pie masdžidas, lai kopā varētu doties uz mājām. Pa ceļam, zēni sāka pārrunāt sprediķī dzirdēto. Anass teica, ka viņš gribot uzzināt vairāk par hadīsiem. “Man ir jāatrod par to kādas grāmatas – lūgušu, lai tētis un mamma man palīdz,” viņš teica savam draugam.

Basits teica, ka arī viņš gribot mācīties vairāk par hadīsiem. Tā runādamies, viņi bija nonākuši līdz mājām. Ahmads teica: “Bērni, jums tagad būs jāpārtrauc sarunas, jo mums jāiet mājās.” Basits atvadījās no Anasa, un viņi devās mājās.

Āmina bija pagatavojusi dēlam un vīram garšīgas pusdienas. Pie pusdienu galda, Anass pastāstīja vecākiem, ko bija runājis ar Basitu. Ahmads uzlika roku uz Anasa galvas un teica: “Hadīsos mēs varam atrast visas labās un dzīvei noderīgās lietas. Tu tiešām vari dzīvot dzīvi tā, kā to darīja Pravietis (s). Pat tavas vismazākās un nenozīmīgākās ikdienas darbības var pārvērsties pielūgsmē.”

Anass nesaprata, par ko tētis runāja: “Bet kā gan nenozīmīgas darbības var kļūt par pielūgsmi?”

Ahmads atbildēja ar piemēru: “Mēs apsēžamies, kad dzeram ūdeni. Mēs to dzeram trīs malkos. Tieši tā Pravietis Muhammads (s) mēdza dzert ūdeni. Kad mēs to tā darām, mēs atceramies viņu un atkārtojam viņa darbības. Šī ir sunna, un mēs saņemam no Allāha par to atalgojumu. Redzi, pat ūdens dzeršana var kļūt par sava veida pielūgsmi.”

Kad Ahmads bija pabeidzis, arī Āminai bija ko piebilst: “Kurānā ir teikts, ka Allāhs mūs mīlēs, ja mēs tieksimies lietas darīt tā, kā tās darīja Pravietis Muhammads (s). Tātad, sekojot Pravieša (s) piemēram, mēs parādām, ka mīlam Allāhu. Mums ir jāmācās hadīsi, lai mēs varam tos pielietot arī savās dzīvēs. Mēs mīlam Allāhu un tieši tāpēc Viņš sūtīja mums Pravieti Muhammadu (s), lai viņš būtu mums par piemēru.”

Anass pasmaidīja: “Arī es jūs abus mīlu.”

Āmina un Ahmads bija priecīgi, ka Anass vēlas mācīties hadīsus. No Pravieša (s) teiktā un darītā mēs varam gūt svarīgas mācības par to, kā pareizi rīkoties. Tagad Anasa mājās hadīsi tiek lasīti katru dienu.

_________________________________

Sagatavots, balstoties uz “365 Hadith with Stories” (GoodWord Books). Autori: Ali Karacam un Kevser Sahin.