Reliģiskās minoritātes zem muslimu pārvaldes

Muslimu pārvaldītās valstīs reliģiskās minoritātes bieži tiek atainotas kā paspiestas un viegli ievainojamas. Šāds atainojums ir tālu no patiesības. Šis īsais rakts tieksies pārorientēt mūsu izpratni par tiesībām un pienākumiem, kas bija reliģiskajām minoritātēm muslimu pārvaldītās teritorijās.

Dhimmī neapzīmē pagānu

Reliģiskās minoritātes muslimu impērijā bija pazīstamas kā alh al-dhimma, jeb dhimmīs, kas burtiskā tulkojumā nozīmē ‘aizsargātie ļaudis’. Muslimu valdnieka pienākums bija aizsargāt reliģiskās minoritātes gan no ārējiem, gan no iekšējie kaitējumiem. Dhimmīs tika dota arī reliģiskā un legālā autonomija, kas nozīmēja to, ka viņi varēja brīvi praktizēt savu reliģiju.

Džizja (Jizyah) – diskriminējošs nodoklis?

Dhimmīs vajadzēja maksāt īpašu nodokli – likums, kas automātiski mūsu prātos asociējas ar netaisnību. Tomēr šis nodoklis nebija diskriminācija per dhimmīs tāpēc vien, ka viņi nebija muslimi. Maksājot džizju, jeb galvasnaudu, dhimmīs saņem muslimu valsts aizsardzību bez prasības pašiem iet militārajā dienestā. Tātad to ir jāmaksā tikai dhimmīs vīriešiem, kamēr 1) sievietēm, 2) bērniem, 3) gados vecajiem, 4) nabadzīgajiem, 5) invalīdiem, 6) un citu vidū arī mūkiem nav jāmaksā šis nodoklis, jo viņi parasti neiet armijā un nepiedalās karadarbībā. Dhimmīs vīriešiem ir arī iespēja iet militārajā dienestā un tādējādi nemaksāt džizja nodokli. Vēl jo vairāk, ja jebkādu iemeslu dēļ muslimu valdnieks nebija spējis dhimmīs pasargāt, viņam bija jāatgriež šiem ļaudīm džizja.

Turpretī muslimiem bija jāmaksā nodoklis, kas saucās zakā (zakah) – viens no islāma pīlāriem – un ir obligāts gan vīriešiem, gan sievietēm un visai ģimenei (piem., tēvam jāmaksā arī par saviem bērniem).

Gluži tāpat kā nodokļi, kas tiek šodien maksāti ASV, zakā un džizja tika novirzīta uz militāriem mērķiem un uz sabiedrības vispārējās labklājības uzturēšanu.

Vai dhimmīs tika diskriminēti?

Dažādas reliģijas, dažādi likumi – izklausās pēc diskriminācijas. Bet vai tā tiešām ir? Daži muslimu valdnieki noteica dhimmīs sabiedriskus ierobežojumus (piem., dhimmīs bija jāģērbjas savādāk), ko vēlāk uzskatīja par diskriminējošu. Tomēr lielākā daļa likumu un notiekumu, kurus uzskatīja par strīdīgiem, bija patiesībā tādi paši kā iepriekšējās impērijās. Savā grāmatā “Non-Muslims in the Early Islamic Empire” (“Ne-muslimi agrīnajā islāma impērijā”), Milka Levy-Rubin atzīmē, ka muslimi neieviesa nekādas jaunas paradigmas, kas izraisītu tā laika ne-muslimos sašutumu. Visā Bizantijas impērijā bija dažādi noteikumi, kas attiecās uz atsevišķām reliģiskām grupām: piemēram, jūdi nevarēja sniegt liecību pret kristiešiem, un viņiem nebija tiesību ieņemt publiskus amatus. Gan Bizantijas, gan arī Sasanīdu impērijās publiski tika nošķirti kristieši no ne-kristiešiem, zoroastrieši no ne-nezoroastriešiem. Tātad jā, šādi noteikumi var likties diskriminējoši, ja raugāmies uz tiem no mūsdienu skatpunkta, taču tā laika sociopolitiskajā gaisotnē tie bija norma un pat zināmā mērā brīvību nesoši.

Skatoties uz šiem faktiem, svarīgi ir ņemt vērā vēsturisko kontekstu, kas šajā gadījumā ir sekojošs: sabiedrību definēja reliģija. Nacionālās valstis vēl nepastāvēja. Cilvēki identificēja sevi kā reliģiskās grupas, nevis kā kāds valsts pilsoņi, kuru reliģijas var būt atšķirīgas. Reliģija bija definējošā un vissvarīgākā personiskās identitātes pazīme. Zinātnieki ir apstiprinājuši, ka semītu kopienas vienmēr ir sociāli organizējušās tikai un vienīgi kā teokrātijas. Mūsdienās, kad mēs domājam par likumiem, kas regulē reliģiskās minoritātes, mēs tos uzskatām par reliģiski diskriminējošiem, tomēr realitāte bija tāda, ka reliģija tolaik bija vienīgā identitāti iezīmējošā pazīme. Tātad noteikumi nebija domāti kā diskriminācija – tie drīzāk kalpoja reliģiskām kopienām, uzturot viņu identitātes sajūtu un līdz ar to neatkarību un pašcieņu.

Kā ir ar tiem gadījumiem, kad muslimi vajāja ne-muslimus?

Bez šaubām vēsturē ir bijuši gadījumi, kad aizsardzība bija apdraudēta vai atsaukta, un muslimu valdnieks vajāja reliģiskās minoritātes. Tomēr nevar noliegt, ka islāma pasaulē nekad nav notikusi vispārēja, plaša kristiešu vajāšana, kā tas, piemēram, notika Romas impērijā. Reizēm uzliesmojošo naidīgo situāciju pamatā nebija vis islāma likumi, bet gan dažādas sociālas, politiskas un ekonomiskas nesaskaņas. Tātad lai gan kristieši un jūdi vēsturiski reizēm cieta no muslimiem, tas gandrīz nekad nenotika tāpēc, ka viņi bija kristieši vai jūdi (viņu ticības dēļ), bet gan varas sadales cīņu rezultātā.

Noslēgumā

Kad mēs vēsturiski skatāmies uz dhimmīs modeli muslimu sabiedrībās, svarīgi ir analizēt arī tos standartus, kas eksistē šodienas ASV sabiedrībā. Attieksme pret ASV pilsoni krasi atšķiras no attieksmes pret ne-pilsoni – tiesības un pienākumi atšķiras. Mums kā pilsoņiem ir privilēģijas, kuras mēs uztveram kā pašas par sevi saprotamas: īpašas rindas lidostās, priekšrocības iestāties augstskolās un tikt pieņemtiem darbā, atvieglināta vīzu ieguve ceļošanai. Šīs priekšrocības mums ir tikai un vienīgi tāpēc, ka mēs esam pilsoņi. Tāpat arī mums ir nodokļu formas, kas simbolizē indivīda pakļaušanos valstij. Tāpēc pirms mēs kritizējam iepriekšējo sabiedrību prakses, mums ir jāizprot šo prakšu vēsturiskais konteksts un jāsalīdzina tās ar mūsdienās eksistējošām līdzīgām praksēm.

_________________________________

Raksts sagatavots, balstoties uz: http://www.huffingtonpost.com/entry/religious-minorities-under-muslim-rule_us_58a482ede4b0e172783aa315

Autore: Tasnīma Alkieka (Tasneem Alkiek). “Yaqeen Institute for Islamic Research” pētniece Alkiek ir ieguvusi bakalaura grādu no Mičiganas Universitātes islāma studijās un agrīnajā kristietībā. Viņa ir doktora grāda kandidāte islāma studijās Džordžtaunas Universitātē.