Omārs, Atšķirošais: Visu ticīgo vadonis

Omārs kļuva par muslimu ummas (kopienas) otro kalifu, un pirmais, kuru nosauca par “visu ticīgo vadoni”. Pēc Pravieša Muhameda, lai svētī viņu Allāhs un sveicina, muslimus aptuveni divu gadu garumā vadīja Abu Bakrs. Kad Abu Bakrs sajuta nāves tuvošanos, viņš sasauca tuvākos draugus un padomdevējus, cerot, ka tiks ievēlēts viņa pēctecis. Pēc ilgām diskusijām, viņiem tā arī neizdevās nonākt pie kopēja lēmuma. Viņi atgriezās pie Abu Bakra un teica, ka pilnībā uzticas viņa izvēlei. Abu Bakrs nosauca Omāra vārdu.

Bija vīri, kas pauda bažas, ka Omārs būs pārāk stingrs valdnieks. Bet Abu Bakrs viņu nosauca par labāko visu Pravieša līdzgaitnieku vidū. Neskatoties uz nelielām domstarpībām Medīnas iedzīvotāju vidū, Omāru tomēr ievēlēja par muslimu otro kalifu. Omārs saprata, ka cilvēkus var mulsināt viņa reputācija, tādēļ sāka savu valdīšanu ar uzrunu tautai.

Viņš teica: “Ak cilvēki, ziniet, ka mani ievēlēja vadīt jūsu lietas, tādēļ mans stingrums ir atslābis. Bet pret apspiedējiem un grēciniekiem es, tāpat kā iepriekš, palieku stingrs un iemērkšu viņu seju netīrumos. Kā arī ziniet, ka dievbijīgo aizstāvībai es iemērkšu netīrumos arī savu seju.”r

Turpinājumā Omārs paskaidroja cilvēkiem, ka neņems neko no tā, kas izaug uz viņu zemes, nedz arī no karā gūtā, izņemot to, ko ir Dievs noteicis, un ka savāktie līdzekļi tiks iztērēti tikai Dieva ceļā. Omārs apzinājās finansiālā godīguma svarīgumu un saprata, ka būs atbildīgs Dieva priekšā par katru dirhēmu, kurš pieder ummai. Vēl Omārs apsolīja cilvēkiem palielināt darba samaksu un apsargāt viņu īpašumu.

Jaunā muslimu umma, kuru tik cītīgi veidoja Pravietis (s) un viņa sekotāji, atšķīrās no jebkuras citas kopienas. Ienākumi no kopējās kases tika sadalīti vienlīdzīgi starp ummas biedriem. To neizdomāja Omārs – viņš tikai turpināja priekšgājēju darbu. Kā arī viņš apsolīja tautai palielināt viņu ienākumus.

Vēl Omārs apsolīja nesūtīt karaspēku “drošā nāvē”, kas nozīmēja, ka armija dosies karot tikai tad, kad būs izvērtēts iespējamais risks un atzīts par pieņemamu. Omārs apsolīja, ka karavīri nešķirsies no ģimenēm uz ilgu laiku. Ja kāds no tiem paliks uz karalauka, kalifs uzņemsies atbildību par viņu ģimenēm. Omārs bija pārliecināts, ka galvenais valdnieka uzdevums bija savas tautas aizstāvēšana.

Šāda pieeja šķiet neparasta mūsdienās, kad prezidenti un premjerministri, miesassargu ielenkti, ir gatavi samīt jebkuru, kas apdraud viņus un viņu varu. Lai gan Omārs ibn Al-Hattābs bija veselas impērijas vadonis, viņš nekad neuzskatīja par vajadzīgu turēt apsardzi. Viņš gāja pa pilsētas ielām kā vienkāršs cilvēks pat nakts laikā. Patiesībā, tieši nakts laikā viņš staigāja pa ielām, slepenībā dalot žēlsirdības dāvanas un vienlaikus pārbaudot vai pilsētā viss ir kārtībā.

Viens no Omāra valdīšanas gadiem kļuva zināms kā grūtais “Pelnu gads”. Šis gads bija smags pārbaudījums ummai, kuru piemeklēja bargs sausums un bads. No tuksneša pūta tik karsts vējš, kas apdedzināja ādu līdzīgi kā pelni. Cilvēki aizmirsa, kas ir gaļa, sviests un piens. Dažreiz viņiem bija tik vien izdzīvošanai kā sakaltusi maize pamērcēta eļļā. Omārs zvērēja neēst un nedzert neko, kas nebija pieejams viņa tautai. Pat tad, ka produkti sāka parādīties tirgū, bet cenas bija paratiem ļaudīm par dārgu, Omārs atteicās sev ko pirkt, sakot: “Kā es izjutīšu manas tautas stāvokli, ja nesajutīšu to pašu, ko viņi?”

Pat šodien, pēc daudziem gadsimtiem, muslimi atceras un apbrīno kalifa Omāra godīgumu. Viņa valdīšana balstījās uz žēlsirdību un taisnīgumu. Vadoties pēc islāma principiem, viņš izturējās pret visiem vienādi – baltiem un melniem, bagātiem un nabagiem, valdonīgiem un vienkāršiem. Ne mirkli Omārs neatļāvās aizmirst par gaidāmo atskaitīšanos Dieva priekšā. Viņš vienmēr baidījās, ka viņa padoto vidū varētu būt kāds, par kuru viņš nebija atbilstoši parūpējies. Omārs neiecēla par vadītājiem vai tiesnešiem tos, kuri paši gribēja šo darbu, bet gan pats personīgi rūpīgi un atbildīgi izvēlējās atbilstošus cilvēkus no dievbijīgāko ummas biedru vidus.

Omārs sevi uzskatīja par parastu muslimu, lai gan vēsturē viņš ir iegājis ar daudz ko, bet ne ‘parastumu’. Viņam piemita neiedomājams fizisks un garīgs spēks. Viņš atšķīrās ar devīgumu, augstsirdīgumu, pieticību un pazemību. Omārs sekoja Pravieša (s) pēdās, pieturoties pie viņa tradīcijām. Visu Omāra dzīvi vadīja centieni gūt Dieva labvēlību. Viņš baidījās no Viņa soda un cerēja uz Paradīzi. Omārs prata atšķirt melus no patiesības. Viņš dzīvoja ummas dzīvi: cieta, kad tai gāja slikti, un priecājās, kad viņa padotie bija laimīgi. Omārs ibn Al-Hattabs bija viens no četriem taisnīgiem kalifiem. Arī šodien mēs viņu atceramsies kā spēka, godīguma, mīlestības un žēlsirdības piemēru.

__________________________

Autors: Aiša Steisija; šī raksta tulkojums ir veikts www.parislamu.com pārraudzībā no tā krieviskās versijas, kas atrodama: https://www.islamreligion.com/ru/articles/2135/

(Article by: Aisha Stacey; this article has been translated by www.parislamu.com from the Russian article at https://www.islamreligion.com/ru/articles/2135/ )

_________________________

Visas šī raksta daļas:

Omārs, Atšķirošais: “Stiprini islāmu ar Omāru” (1/3)

Omārs, Atšķirošais: Ummas cilvēks (2/3)

Omārs, Atšķirošais: Visu ticīgo vadonis (3/3)