Muhammada (s) dzīve: Pravieša (s) hidžra

Hidžra (622. gada 23. septembris)

Muslimi uzsāka slepenu pārcelšanos. Pravietis (s) un daži citi viņa līdzgaitnieki nevarēja tiem sekot līdz brīdim, kamēr viņam to Dievs caur atklāsmi pavēlēs. Drīz viņš saņēma šo pavēli. Bet nebija tik vienkārši iziet no pilsētas, kas pilna ienaidnieku. Turklāt sazvērnieki jau sāka ielenkt viņa māju. Tad Muhammads (s) iedeva Ali savu apmetni, lai tas ar to apsegtos, un jebkurš, kurš ieskatītos mājā, nolemtu, ka tur guļ Muhammads (s). Pravietis (s) zināja, ka neviens neuzdrošināsies aiztikt Ali. Ar Visuvarenā žēlsirdību, Muhammadam (s) izdevās iziet no mājas un nepamanītam paiet garām sazvērniekiem. Viņš devās pie Abu Bakra, ar kuru kopā pameta pilsētu. Viņi nolēma paslēpties alā, kamēr viss kļūs mierīgi. Abu Bakra meita, dēls un gans nesa viņiem ēdienu un stāstīja jaunumus. Reiz, mekiešu sekotāju grupa pietuvojās viņiem tik tuvu, ka viņi pat dzirdēja tos runājam. Uztrauktais Abu Bakrs vērsās pie Pravieša (s): „Ak, Allāha sūtni, ja kāds no viņiem paskatītos uz leju, tad noteikti mūs ieraudzītu.” Uz ko Muhammads (s) atbildēja:

„Ko tu domā par diviem, kuriem trešais ir kļuvis pats Dievs? Neskumsti, jo, patiesi, Dievs ir ar mums.” (Bukhari)

Naktī atnāca pavadonis ar diviem kamieļiem. Viņus gaidīja garš ceļš uz Jatribu.

Beidzot, pēc gara ceļojuma, ceļinieki sasniedza Kuba – Jatribas apkaimi, kur jau pirms vairākām nedēļām pulcējās cilvēki, kas bija dzirdējuši, ka Pravietis (s) ir pametis Meku. Viņi uzkāpa pakalnos un gaidās vēroja tuksnesi, līdz karstā pusdienlaika saule neaizdzina viņus ēnā. Pravietis (s) un Abu Bakrs ieradās pa dienu. Viņu tuvošanos pamanīja tikai jūds, kurš gadījās tajā laikā uz ielas. Viņš sasauca muslimus, un tie sagaidīja Muhammadu (s) pakalnos pie Kubas.

Pravietis Muhammads (s) palika Kubā vairākas dienas. Te arī tika uzcelta pirmā islāma mošeja. Uz to laiku līdz Kubai tika arī Ali, kurš pameta Meku trīs dienas pēc Pravieša (s) aiziešanas. Mekas musulimi un Pravieša (s) palīgi veda viņu no Kubas uz Medīnu, kur viņu ar nepacietību gaidīja.

Tā bija pati laimīgākā diena Medīnas vēsturē. Anass, tuvs Pravieša (s) sekotājs, teica:

„Es biju blakus tajā dienā, kad viņš (Pravietis) iegāja Medīnā. Nebija dienas skaistākas un spilgtākas par to. Un es biju blakus, kad viņš nomira. Nebija dienas skumjākas un drūmākās par to.” (Ahmads)

Katra Medīnā dzīvojošā ģimene vēlējās, lai Pravietis (s) apmetas pie viņiem, daži pat centās pievest viņa kamieleni pie savas mājas. Bet Pravietis (s) tos apstādināja ar vārdiem: „Laidiet to vaļā, jo to vada Dievs.”

Pirms apstāšanās, kamielene pagāja garām daudzām mājām. Viņa notupās uz ceļiem Abu Hadža teritorijā. Bet Pravietis (s) nesteidzās. Kamielene piecēlās, nedaudz pagāja uz priekšu, tad atgriezās iepriekšējā vietā un atkal notupās uz ceļiem. Tad Pravietis (s) nokāpa no tās. Viņš priecājās par kamielenes izvēli, jo Abu Hadža cilts bija viņa radi no mātes puses, un viņš gribēja izrādīt viņiem cieņu ar savu uzturēšanos. Ikviens no viņiem mēģināja pārliecināt Pravieti (s) apmesties tieši viņa mājā, bet Abu Aijubs paņēma sedlus no kamielenes muguras un ienesa pie sevis. Tad Pravietis (s) teica: „Vīrietis iet tur, kur ir viņa sedli.” (Bukhari, Muslim) Pēc tam viņš iegāja Abu Aijuba mājā.

Pats pirmais Medīnas muslimu pienākums bija uzcelt mošeju. Pravietis (s) aizsūtīja pēc diviem puišiem, dateļu veikala īpašniekiem, lai uzzinātu, cik maksā zeme pagalmā. Viņi atbildēja: „Mēs tev to uzdāvināsim, ak, Dieva Sūtni!” Bet Muhammads (s) nepiekrita un, samaksājis par zemi, ķērās pie mošejas būvniecības. Strādājot viņš vērsās pie Dieva:

„Ak, Dievs, nav lielāka labuma par mūžības labumu, tad piedod ansāriem un muhadžiriem.” (Bukhari)

Mošeja kļuva par vietu, kur muslimi pielūdza Dievu. Lūgšana, kuru iepriekš veica tikai slepus savās mājās, tagad kļuva par kopēju lietu, kas apvienoja muslimu sabiedrību. Nebija vairs nepieciešams slēpties un izdabāt. Bija pienācis laiks saukt uz lūgšanu atklāti. Tagad pirms katras lūgšanas skanēja skaļš azāns – aicinājums uz lūgšanu, iekļūstot katrā mājā un atgādinot muslimiem par viņu pienākumiem pret Radītāju. Mošeja kļuva par muslimu sabiedrības simbolu: nelielā ēkā, kas uzcelta no palmu stumbriem un lapām, muslimi pielūdza Dievu, mācījās par islāmu, organizēja sapulces, risināja svarīgus reliģiskus un sadzīves jautājumus. Tas bija lielisks piemērs tam, ka islāms skar visus cilvēka dzīves aspektus.

Pabeidzot pirmo un pašu svarīgāko lietu, Pravietis (s) uzcēla mājas abās mošejas pusēs sev un savai ģimenei no tā paša materiāla. Pravieša māja un mošeja atrodas tajā pašā vietā līdz pat šodienai.

Hidžra (pārcelšanās) bija pabeigta. No šī mirkļa (622. gada 23. septembra) sākās islāma ēra. Šajā dienā Jatriba ieguva jaunu nosaukumu: Medinat-ul-Nabi (Pravieša (s) pilsēta), jeb saīsinājumā – Medīna.

Tā notika Hidžra – pārcelšanās no Mekas uz Jatribu. Aiz muguras palika trīspadsmit pazemojumu, vajāšanu, nelielu uzvaru un nepabeigtas pravietojuma misijas gadi.

Turpinājumā gaidīja vislielākie panākumi, kuri varēja atalgot cilvēku ciešanas. Kā mēs to redzam Kurānā, Hidžra kļuva par jaunu periodu pravietojuma misijas vēsturē. Līdz šim Muhammads (s) bija tikai sludinātājs. Tagad viņš kļuva par vadītāju nelielai valstij, kas turpmāko desmit gadu laikā pārvērtīsies par Arābijas impēriju. Muslimiem bija nepieciešama cita vadība – par to liecina Medīnas laikā atklātie Kurāna teksti, kas atšķīrās no Mekas laikā atklātajiem. Ja Mekas laikā saņemtās atklāsmes orientējās uz katru cilvēku atsevišķi, pasniedzot Pravieti (s) kā cilvēku, kurš brīdina, tad Medīnas laikā tās jau ir orientēti uz augošo sociālo un politisko kopienu un Pravietis (s) kā piemēru, kam sekot – likumdevēju un reformatoru!

____________________________________

Autors: IslamReligion.com; šī raksta tulkojums ir veikts www.parislamu.com pārraudzībā no tā angliskās versijas, kas atrodama: http://www.islamreligion.com/ru/articles/174/

(Article by: IslamReligion.com; this article has been translated by www.parislamu.com from the Russian article at http://www.islamreligion.com/ru/articles/174/)