Kādēļ mums ir jāseko pravieša Sunnai,* nevis tikai Kurānam?

Jebkuram pārliecinātam un islāmu praktizējošam muslimam šis jautājums liksies jocīgs un absurds. Kā vispār tas, kas nepārprotami ir viens no islāma neatņemamiem pamatprincipiem, var kļūt par diskusiju un debašu priekšmetu? Bet šādu jautājumu uzdod ne tikai ne-muslimi, bet arī tie, kas sevi pieskaita pie pravieša Muhammada (s) ummas (kopienas). Tādēļ ar Allāh palīdzību mēs mēģināsim izklāstīt tos principus, kuri norāda uz Sunnas nozīmīgumu un nepieciešamību tai sekot, kā arī minēsim islāma pozīciju attiecībā uz tiem, kuri to noliedz. Tādejādi mēs ceram izkliedēt tās šaubas, kuras sēj muslimu vidē tā saucamā Kurānijūn deviantu grupa (ar kuras ideoloģiju Kurānam nav nekāda sakara).

In šā Allāh, sekojošais izklāsts nesīs labumu katram, kurš vēlas iegūt skaidru atbildi uz šo jautājumu.

Sunnas nozīmīguma pierādījumi

1. Kurāns (Allāh teiktais) apstiprina Sunnas nozīmīgumu.

a) Allāh saka (nozīmes pārstāsts): “Tas, kurš klausa Sūtnim, patiesi paklausīja Allāh, bet, ja kāds novēršas – tad Mēs (Allāh) taču nesūtījām tevi būt viņiem par uzraugu.” (Kurāns 4:80) Allāh šajā ajātā (Kurāna pantā) raksturo paklausību Savam Sūtnim (s) kā daļu no pakļaušanās Sev. Cituviet mēs redzam, kā Allāh izveidoja saikni starp pakļaušanos Sev un paklausību Pravietim (s): “Ak, jūs, kuri noticējāt! Paklausiet Allāh un paklausiet šim sūtnim.” (Kurāns 4:59)

b) Allāh mūs brīdina Kurānā nepretoties Pravieša (s) pavēlēm un faktiski pasludina tos, kuri pretojās Pravietim (s), par nolemtiem nožēlojamai dzīvei un mūžīgām mocībām. Allāh saka (nozīmes pārstāsts): “… lai tie, kuri nepaklausa viņa (Muhamamda) pavēlie, piesargās no tā, ka viņus skars ļauns pārbaudījums (fitna) vai skars sāpīgs sods.” (Kurāns 24:63)

c) Allāh padarīja paklausību Pravietim (s) par katra muslima reliģisko pienākumu. Savukārt nepakļaušanās Pravietim (s) un pretošanās viņa norādēm nav nekas cits kā liekulības pazīme. “Bet nē! [Zvēru] pie tava Kunga – viņi neticēs, iekams neizvēlēsies tevi par šķīrējtiesnesi visā tajā, kas viņu starpā izraisa domstarpības, pietam nejutīs savās dvēselēs apgrūtinājumu no tā, ko tu būsi lēmis, un padodoties nepadosies. (Kurāns 4:65)

d) Allāh pavēlēja Kurānā saviem kalpiem atsaukties uz Savu un Viņa Pravieša (s) aicinājumu: “Ak tie, kas noticējāt! Atbildiet Allāham un šim Vēstnesim, kad viņi sauc jūs pie tā, kas jūs dzīvina/ dod dzīvību.” (Kurāns 8:24)

e) Allāh pavelēja saviem kalpiem visās savās domstarpībās vērsties pie Pravieša (s) pēc gala lēmuma: “Un lai par ko jūs savā starpā nestrīdētos, atgrieziet to Allāham un šim Sūtnim, ja jūs ticat Allāham un Pēdējai dienai.” (Kurāns 4:59)

2. Hadīsos (pravieša teiktajā) atrodamas norādes uz Sunnas nozīmīgumu.

a) At-Tirmīzī ziņo no Abu Rāfī un citiem, ka Pravietis (s) teica: “Es negribētu redzēt kādu no jums, zvilnot savā gultā un izdzirdot manu pavēli vai aizliegumu, sakām: ‘Es to nepieņemu, mēs neatrodam neko tādu Allāh Grāmatā!’ ” (Abu Īsa teica: hadīss sahīh hasan (autentisks) Sunan At Tirmīzī, Šākira izdevums No. 2663) Irbāda ibn Sāmija (lai Allāh ar viņu apmierināts) vēstī, ka Pravietis (s) teica: “Lai neienāk nevienam no jums prātā, zvilnot savā gultā, ka Allāh aprakstīja aizliegto tikai Kurānā! Zvēru pie Allāh! Es brīdināju, pavēlēju un aizliedzu lietas tik pat svarīgas, ja ne pat svarīgākas kā atrodamās Kurānā!”(Abu Davūd, Kitāb al Hirādž va-imārah wal fai)

b) Abu Davūds ziņo no Irbāda ibn Sāmija (lai Allāh ar viņu apmierināts), ka Pravietis (s) teica: “Vienu dienu Allāh Vēstnesis novadīja kopējo lūgšanu, pēc tam, pagriezies pret mums, stingri piekodināja: ‘Esiet uzmanīgi attiecībā pret manu un taisno halifu pēc manis – Sunnu. Praktizējiet to un turaties stingri pie tās.”(Sahīh Abu Davūd, Kitāb Al Sunnah)

3. Ālimu vidū valda vienprātība (idžmā), apliecinot Sunnas nozīmīgumu.

Tiek vēstīts, ka Abdullāh (lai Allāh ar viņu apmierināts) teica: “Allāh nolādēja sievietes, kuras tetovējas un kuras tetovē, tās, kuras plūkā uzacis un kurām uzacis tiek izplūkātas […] Sieviete no Banu Asad cilts vārdā Um Jākūb to dzirdod atnāca pie viņa un teica: ‘Es dzirdēju, ka tu nolādi tādus un tādus.’ Viņš atbildēja: ‘Kādēļ lai es nenolādu tos, kurus nolādēja Allāh Sūtnis un kuri pieminēti Allāh Gramatā?’ Sieviete teica: ‘Esmu izlasījusi visu starp abiem vākiem (Kurānu) un neatradu tajā neko tādu, par ko tu tagad runā.’ Viņš atbildēja: ‘Ja tu izlasīji to, vai tad tu neredzēji, ko Allāh teica?’ – ‘Un to, ko jums šis Sūtnis (Muhammads) iedeva, ņemiet, bet to, ko viņš jums aizliedza, izbeidziet [darīt] un bijājiet Allāhu, jo Allāhs ir sodā stiprs.’ (Kurān 59:7)” (Sahīh Bukharī, 4604; Sahīh Muslim, 2125)

Kā redzams Abdullāh ibn Masūd (radiallāhu anhu), zinošākais no Pravieša (s) līdzgaitniekiem Kurāna skaidrojumos, pie kura vērsās pēc padoma daudzi izcili Pravieša (s) līdzgaitnieki, ja viņiem radās neskaidrība kāda Kurāna ajāta sakarā, skaidri norāda, ka nav pilnīgi nekādas atšķirības tajā, ka pavēle vai aizliegums nāk no Kurāna vai no Pravieša (s) teiktā.

Imāms Aš Šāfī (rahimahullāh) teica: “Es nezinu nevienu no sahabām [Pravieša (s) līdzgaitniekiem] vai tābiīniem [paaudze pēc Pravieša (s) līdzgaitniekiem], lai viņi atstāstītu kādu pravieša hadīsu, to nepieņemtu, nesekotu tam un neuzskatītu to par Sunnu. Tie, kuri nāca pēc tābiīniem un kurus mēs satikām, darīja tāpat: viņi visi pieņēma hadīsus, apstiprināja Sunnu, slavēja tos, kuri sekoja hadīsiem, un kritizēja tos, kuri rīkojas pretēji tiem. Jebkuru, kurš novērsās no šī ceļa, mēs uzskatīsim par nomaldījušos no sahabu un ālimu, kuri sekoja viņu pēdās, ceļa un uzskatīsim viņus par neizglītotiem tumsoņām.”

Vēl kodolīgāks šajā sakarā izteicās viens no izcilākajiem sava laika islāma zinātniekiem Imāms al Hasans ibn Alī ibn Khalāf al Barbahārī (253.-329.g. pēc hidžras). Savu fundamentālo darbu par ticības pamatiem Šarh As Sunnah, viņš iesāk ar sekojošajiem vārdiem: “Zini, patiesi islāms tā ir Sunna, un Sunna tas ir islāms, un nevar pastāvēt pirmais, ja nepastāv otrais.”

4. Veselais saprāts apstiprina Sunnas nozīmīgumu.

Jau pats fakts, ka Pravietis Muhammads (s) ir Allāh Vēstnesis, liecina par to, ka mums obligāti jātic visam, ko vēstīja Pravietis (s), un jāizpilda katra viņa pavēle un norāde. Ir tikai pašsaprotami, ka Allāh Vēstnesis (s), kuram visuma Radītājs un Uzturētājs deva misiju skaidrot cilvēcei Sevis teikto (Kurānu) un realizēt to dzīvē, paziņos mums daudz detaļu un instrukciju, kas izskaidro un papildina Kurānā teikto. Tā kā Allāh ir devi mums pienākumu ticēt visam, ko mums pavēstīja, izskaidroja un parādīja ar savu piemēru Pravietis (s), ir velti un bīstami mēģināt šķirot, ko Allāh mums pavēlējis caur Kurānu un ko caur sava Vēstneša (s) muti.

Kas attiecas uz tā dēvētiem Kurānijūn un citiem, kuri noliedz Sunnas nozīmīgumu, viņi ir kāfiri (ārpus islāma), jo viņi noliedz un nepieņem skaidri definētu un neatņemamu islāma reliģijas stūrakmeni.

Lai Allāh dod mums visiem iespēju sekot Kurānam un Sunna, kā tos saprata un praktizēja Pravietis (s) un viņa līdzgaitnieki! Amīn!_______________________

Materiālu sagatavojis Umārs Abu Safija, par pamatu ņemot šeiha Muhammad Salih Al-Munajjid fatvu “Justification for following the Sunnah” (https://islamqa.info/en/604)

_______________________

* Vārdam Sunna ir dažādas definīcijas, atkarībā no tā, kādas islāma disciplīnas ālimi (islāma zinātnieki) to definē. Vieni lieto vārdu Sunna, lai apzīmētu tās reliģiskās prakses, kuras Pravietis (s) ir praktizējis vai ieteicis darīt, bet, kuras nedarot, muslims negrēko, pretstatā tām Pravieša (s) praksēm un pavēlēm, kuras pildīt ir obligāti (fard jeb vādžib) katram muslimam.

Savukārt islāma jurisprudences pamatu zinātnieki definē vārdu Sunna kā “Pravieša (s) teiktais, darītais, apstiprinātais vai noliegtais”, kas principā ir sinonīms vārdam ‘hadīss’ un iekļauj sevī gan obligātās, gan ieteicamās, aizliegtās un nevēlamās darbības. Mēs šajā rakstā apskatām tieši šo vārda Sunna nozīmi.