Šī raksta pirmajā daļā mēs aplūkojām agrīno vēsturi islāma trešajai svētākajai vietai: Al-Aksas mošejai. No romiešu un bizantiešu izgāztuves uz Umara ibn Hatāba uzceltu vienkāršu mošeju un tad uz milzīgu Klints kupola mošejas kronētu kompleksu Umeijādu laikos: islāms spēlēja būtisku lomu Haram al-Šarīf kompleksa vēsturē islāma pirmajos gadsimtos. Taču, 10. gadsimtā pie varas nākot Fātimīdiem, ortodoksālo islāmu aizstāja ekstrēms ismailisms un Fātimīdu propaganda.

Raksta otrajā daļā pievērsīsimies draudiem mošejai no krustnešu puses, kā arī tās turpmākajai vēsturei Mamlūku un Osmāņu laikos.

Krustneši

1095. gadā Bizantijas imperators Aleksijs lūdza palīdzību Romas pāvestam Urbānam II savā nebeidzamajā cīņā pret Seldžuku turkiem Anatolijas pussalā. Pāvesta atbilde bija Pirmais krusta karš, kura mērķis vis nebija cīnīties pret Seldžukiem, bet gan atkarot no muslimiem Jeruzalemi un iedibināt Svētajā zemē katoļu karaļvalsti.

Lai arī tā atradās muslimu pasaules sirdī, Jeruzaleme krustnešiem bija viegli iegūstams mērķis. Tuvajos Austrumos muslimu pārvaldniekiem un karavadoņiem trūka vienotība savā starpā. Krustnešiem virzoties uz Jeruzalemi, vairums pilsētu atteicās karot ar krustnešiem un ļāva tiem turpināt ceļu uz svēto pilsētu.

1099. gadā krustneši sasniedza Jeruzalemi, kuru no Seldžukiem nesen bija atkarojuši Fātimīdi. Risinoties šādai karadarbībai ar mainīgām sekmēm starp Seldžukiem un Fātimīdiem, neviena no pusēm nebija spējīga efektīvi aizsargāt pilsētu. 1099. gada 15. jūlijā krustnešiem izdevās izcīnīt sev ceļu pāri mūriem un iekļūt pilsētā.

Ienākot krustnešiem, risinājās viens no pašiem baisākajiem notikumiem Al-Aksas mošejas vēsturē. Tā kā krustneši paziņoja, ka gūstekņus neņems, liela daļa pilsētas muslimu iedzīvotāju bēga uz mošeju, meklējot tur patvērumu. Nerūpējoties par to, vai vieta ir svēta vai nav, krustneši bija apņēmušies atbrīvoties no ikviena muslima pilsētā. Viņi iegāja mošejā ar izvilktiem ieročiem, apņēmušies nogalināt ikvienu, kas tur atradās.

Sekojošajā slaktiņā mošejā tika nogalināti tūkstošiem muslimu. Krustneši to uzskatīja par nepieciešamu svētās vietas attīrīšanai. Daudzi no krustnešiem pēc tam lielīdamies aprakstīja slaktiņu. Viens no viņiem pat aprakstīja, cik brīnišķīgs skats pavērās, redzot mošejā krustnešus „līdz ceļiem asinīs”. Muslimiem savukārt tā bija vissmagākā traģēdija, kas nākusi pār mošeju visā tās vēsturē.

Jeruzalemes muslimu iznīcināšana krustnešiem ļāva pārveidot Haram teritoriju pēc sava prāta. Jaunās Jeruzalemes karalistes pirmais valdnieks Godfrejs Al-Aksas mošejā iekārtoja savu rezidenci. Mošejas iekšpuse tika pilnīgi pārveidota, lai pārvērstu to pilī ar jaunām iekšējām sienām, istabām un dārziem. Protams, visas zīmes par celtnes muslimu pagātni tika apslēptas. Mošejā esošā kaligrāfija tika aizsegta, lūgšanu paklāji aizvākti, bet mihrābs (lūgšanu virzienu norādošā niša) tika aizmūrēts ar ķieģeļiem.

Arī dažus simtus metru uz ziemeļiem esošo Klints kupola mošejas celtni krustneši plānoja izmantot saviem mērķiem. Lielākoties viņi neko nezināja par celtnes vēsturi. Daži pat uzskatīja, ka tā ir Zālamāna (pravieša Suleimāna) senatnē uzbūvētā tempļa oriģinālā būve. Lai kā arī nebūtu, viņi ēkā iekārtoja baznīcu, ko nodēvēja par Kunga templi. Līdzīgi kā Al-Aksas mošejā, arī tur islāma kaligrāfija tika aizklāta un visas islāmiskās pagātnes pēdas tika izdzēstas. Klints zem kupola tika noklāta ar marmoru, izveidojot altāri lūgšanām.

Tā kā muslimiem tika oficiāli aizliegts ieiet pilsētā, mošejā kopīgās lūgšanas vairs netika noturētas. Ir zināmi atsevišķi gadījumi, kad muslimu diplomātiem, kas ieradās Jeruzalemē, tika atļauts tur lūgt vienatnē, taču tas notika reti un tikai dažas reizes.

Salāhuddīns un Mamlūki

12. gadsimta 80. gados kurdu sultānam Salāhuddīnam Ajūbam izdevās apvienot daudzās naidīgās muslimu valstis, kas atradās ap Jeruzalemi. Ar savu apvienoto muslimu karaspēku viņam 1187. gadā izdevās atbrīvot Jeruzalemes pilsētu no krustnešiem. Atšķirībā no tā, kā krustneši bija rīkojušies pirms 88 gadiem, Salāhuddīns nepieļāva mierīgo iedzīvotāju vai karavīru slaktēšanu, taču viņš pavēlēja krustnešiem pilsētu atstāt un pārņēma Haram teritoriju muslimu rokās.

Salāhuddīns apņēmās nedēļas laikā (līdz nākamajai piektdienas lūgšanai) attīrīt Al-Aksas mošeju. Līdzīgi otrajam kalifam Umaram 550 gadus iepriekš, Salāhuddīns strādāja kopā ar saviem kareivjiem un atbalstītājiem, lai paša rokām attīrītu mošeju. Krustnešu uzbūvētais mošejas iekšienē tika nojaukts, vannas istabas un krustnešu mēbeles no mošejas tika izvāktas, un pēc tam pats Salāhuddīns mošeju apslacīja ar rožūdeni. Mihrābs un kaligrāfijas uzraksti, ko krustneši bija aizklājuši, tika atsegti. Salāhuddīns pat atveda minbaru (kanceli), kas bija izgatavots Damaskā, gatavojoties uz Jeruzalemes atbrīvošanu. Salāhuddīns pievērsās ne tikai pašai mošejai: viņš nodibināja arī daudzas izglītības iestādes Haram teritorijā, cenšoties atjaunot pilsētas islāmisko raksturu.

Neraugoties uz jaunu Krusta karu, kas tika uzsākts, atbildot uz muslimu īstenoto Jeruzalemes iekarošanu, Salāhuddīns bija spējīgs aizsargāt pilsētu no krustnešu uzbrukumiem. Pēc viņa nāves 1193. gadā, viņa pēcteču veidotā Ajūbīdu dinastija turpināja valdīt pār Jeruzalemi un aizsargāt to no krustnešu uzbrukumiem. 13. gadsimta beigās un 14. gadsimta sākumā, Ajūbīdu dinastijas vietā pamazām stājās jaunais Mamlūku sultanāts Ēģiptē, kurā valdīju turku vergu kareivji, kas nāca pie varas Kairā.

Mamlūku sultanāta laikā eiropiešu dedzība uz krusta kariem pamazām rimās, un uzbrukumi Jeruzalemi apdraudēja mazāk. Līdz ar to Mamlūki varēja vairāk pievērsties islāmisku celtņu būvniecībai pilsētā, jo sevišķi Haram teritorijā un tās apkaimē. Haram rietumu pusē tika izbūvēta jauna kolonāde, iezīmējot pilsētas robežas. Tika atjaunota pati Klints kupola mošeja, un Haram teritorijā lūdzēju vajadzībām tika uzbūvētas daudzas strūklakas un nojumes.

Haram robežās tika uzceltas daudzas islāma likumdošans skolas. Zinātnieki uzskatīja par lielu svētību atrasties pilsētā, un īpaši augstu tika vērtēta iespēja apgūt islāmu, Al-Aksas mošejai un Klints kupola mošejai atrodoties turpat acu priekšā. Muslimi no Ziemeļāfrikas, Persijas un pat tik tālām vietām kā Indija un Ķīna plūda uz mošeju, lai mācītos un lūgtu. Ievērojamais 14. gadsimta zinātnieks Ibn Taimīja pat uzrakstīja nelielu apcerējumu par Al-Aksas mošejas apmeklēšanas vērtīgumu, pareizu uzvedību un lūgšanām, kas veicamas, tur atrodoties.

Osmāņi

Saskaņā ar Ibn Haldūnu, impērijām ir lemts izveidoties un iet bojā ik pēc dažiem gadu simtiem. Tā notika ar Mamlūkiem. Līdz 16. gadsimta sākumam par jauno lielvaru muslimu pasaulē kļuva Osmāņu impērija, kuras centrs bija vēsturiskajā Stambulas pilsētā. 1513. gadā Osmāņu sultāns Selīms I uzsāka karu ar Mamlūkiem, 1516. gadā viņš parādījās pie Jeruzalemes mūriem ar savu osmāņu turku karaspēku, un vietējā pārvalde viņam atdeva pilsētas atslēgas bez cīņas.

Būdama daļa no 16. gadsimtā pasaulē varenākās impērijas, Jeruzaleme piedzīvoja jaunu atdzimšanu. Tā kļuva par Jeruzalemes sandžaka galvaspilsētu – tas bija Sīrijas provinces administratīvais apgabals. Osmāņi uz pilsētu sūtīja vietvalžus, kareivjus un pārvaldniekus, lai palīdzētu to pārvaldīt.

Mošejai Osmāņu valdīšana nozīmēja jaunu būvēšanas un izdaiļošanas laikmetu. Selīma dēls Suleimāns Kānūnī nāca pie varas 1520. gadā. Viņa valdīšanas laikā, Klints kupola mošeja tika pilnībā brīnišķīgi atjaunota. Ēkas ārpuse tika apšūta ar marmoru, noklāta ar krāsainām flīzēm un kaligrāfiju. Ājas (vārsmas) no Kurāna 36. nodaļas (sūra Jāsīn) izdaiļoja sienu augšdaļu, un tā joprojām vēl redzama arī šodien. Suleimāns arī uzdeva izveidot strūklaku netālu no ieejas Al-Aksas mošejā, kuru lūdzēji joprojām izmanto, lai veiktu vudū (rituālo attīrīšanos). Attiecībā uz pašu pilsētu Suleimāns pavēlēja savam galvenajam arhitektam Mimāram Sinānam no jauna uzcelt mūri ap pilsētu, kurš arī saglabājies līdz mūsu dienām.

Briti un izraēlieši

Gadsimtiem ilgi atrodoties Osmāņu rokās, Jeruzaleme un Al-Aksas mošeja turpināja baudīt labklājību. Kamēr muslimu ziņā bija pilsētas pārvalde, jūdiem un kristiešiem tika dota reliģiska brīvība saskaņā ar islāma likumu un Osmāņu millah sistēmu. Līdzsvaru izjauca cionistu kustības parādīšanas Eiropā, kas vēlējās pārvērst Jeruzalemi un ap to esošo teritoriju par valsti tikai un vienīgi jūdiem.

Kad sultāns Abdulhamīds II 19. gadsimta beigās viņu prasības noraidīja, cionisti Pirmā pasaules kara laikā vērsās pie britiem. Osmāņi bija pieteikuši karu britiem 1914. gadā, un briti strauji virzījās cauri Sīnāja pussalai un Palestīnai no 1915. līdz 1918. gadam. 1917. gadā briti ieņēma Jeruzalemes pilsētu. Pirmo reizi kopš Krusta kariem pilsēta bija nonākusi nemuslimu rokās. Taču atšķirībā no Krusta kariem, slaktiņš nesekoja. Muslimu kopienai Jeruzalemē tika atļauts saglabāt kontroli pār Haram teritoriju, lai arī viņi bija pakļauti britu pārraudzībai.

Cionistiem britu kontrole pār Jeruzalemi nozīmēja pastiprinātu jūdu iebraukšanu no Eiropas. Simtiem tūkstoši jūdu ieradās Palestīnā, un daudzi no viņiem apmetās Jeruzalemē. Līdz laikam, kad briti 1948. gadā Palestīnu atstāja, cionistiem izdevās nodibināt valsti, ko sauca par Izraēlu, un sekojošajā karā viņi ieņēma lielāko daļu Palestīnas. Taču puse no Jeruzalemes, kurā ietilpa arī Al-Aksas mošeja un Klints kupola mošeja, palika ārpus Izraēlas kontroles. Tā vietā Austrumjeruzalemi un Haram teritoriju pārņēma kaimiņos esošā Jordānija.

1967. gada 7. jūnijā, Sešu dienu kara trešajā dienā, Izraēlas karaspēka daļām izdevās iekarot Jeruzalemi kopā ar pārējo Rietumkrastu, jo notika masīva Jordānijas valdības karaspēka atkāpšanās. Izraēlas karaspēks salīdzinoši viegli iekļuva Haram teritorijā un pacēla Izraēlas karogu pār Klints kupola mošeju. Muslimiem tā bija episka katastrofa, kas iezīmēja pagrieziena punktu mošejas vēsturē. Pastiprinot spriedzi, liela daļa Al-Aksas mošejas tika nopostīta ugunsgrēkā 1967. gadā: kāds austrāliešu ekstrēmists to aizdedzināja, cerēdams, ka mošejas iznīcināšana pavērs ceļu Jēzus otrajai atnākšanai. Bojā gāja lielākā daļa senās kaligrāfijas, kā arī Salāhuddīna minbars.

Pēc izraēliešu okupācijas, muslimu ienākšana Jeruzalemē tika stingri kontrolēta. Vēl šodien vairumam Jeruzalemē nedzīvojošo muslimu ir stingri aizliegts pilsētā ieiet un lūgt Al-Aksas mošejā. Muslimu rokās esošs vakf (reliģisks iedibinājums) oficiāli kontrolē pašu Haram teritoriju, taču ieeju tajā kontrolē Izraēlas policija, kurai ir tiesības neļaut cilvēkiem tur iekļūt.

Tāpat kā visas savas ilgās vēstures laikā Al-Aksas mošeja atkal ir muslimu reliģiskās dzīves centrs pilsētā, bet arī centrs spriedzei ar citām grupām. Izraēlai pārkāpjot muslimu tiesības un muslimu pasaulei esot sadalītai un savstarpēji naidīgai, Al-Aksas mošejas nākotne jau atkal ir miglā tīta.

Izmantotā literatūra:

• Armstrong, K. Jerusalem: One City, Three Faiths. New York: Alfred A. Knopf, 1996.
• Montefiore, S.S. Jerusalem: The Biography. New York: Vintage Books, 2011.

_________________________

Raksta autros: Firāss Al-Hatībs; raksta avots: http://lostislamichistory.com/the-al-aqsa-mosque-through-the-ages-2/