(raksta pirmo daļu varat lasīt šeit)

Izrāvumi no teksta

Bieži notiek tā, ka students, neizpratis zinātnieku un viņa darbu, nodod tālāk kādu informāciju no viņa, kas ir pretrunā tam, ko šis zinātnieks patiesībā teicis. Šī problēma ir aktuāla ne tikai studentiem-iesācējiem. No tā nav pasargāti arī tie, kas studējuši gadus piecus vai vairāk, un es esmu bijis liecinieks tam, ka šī problēma sastopama pat arābu vidū. Bieži zinātnieki, skaidrojot noteiktas likumu normas, izmanto vispārīgus izteikumus, lai pastiprinātu aizlieguma efektu vai atstātu audzinošu iespaidu uz jauniešiem. Taču studenti šos vispārinājumus saprot burtiski un nodod tālāk citiem tiešu pretstatu tam, ko šeihs patiesībā bija domājis. Labs piemērs tam ir videoklips, kurā šeihs Al Guneimans stāsta, kā pie viņa nākuši jaunieši un interesējušies par viņiem aktuāliem jautājumiem. Šeihs devis vispārīgas atbildes, un pēc tam, kad uzzināja, kā viņa atbildes tikušas izmantotas praktiskajā dzīvē, viņš atsevišķi skaidroja to, ka iepriekšējās atbildes ir bijušas vispārīgas un ka viņš atsakās no tām un no tā, kā to praktizē šie jaunie ļaudis. Pēc tam šeihs sniedza detalizētas atbildes un viņa vārdu skaidrojumu.

Šis ir sarežģīts moments, jo, ja jūs esat sapinies ievērojamu zinātnieku vārdos, tad, lai saņemtu sīku viņa vārdu skaidrojumu, pašam šim zinātniekam ir jāvelta tam daudz laika. Dažkārt zinātnieks, kurš nosoda kaut ko, var konkrētā jautājumā izmantot skarbus vārdus, lai efekts būtu spēcīgāks. Taču dažreiz, kad paskatāmies uz viņa praksi, tad ievērojam, ka viņš nerīkojas tā, kā esam sapratuši viņa vārdus. Lai izvairītos no neskaidrības, zinātnē ir likums, kurš nosaka, ka visi neskaidri momenti atgriežas pie skaidriem. Tas nozīmē, ja students nav izpratis kādus izteikumus, tad viņam tie ir jāatgriež pie pamatiem, uz kuriem balstās zinātnieks – tikai tādējādi var saprast, kas tika ar šiem izteikumiem domāts. Bet, lai saprastu pamatus un mēcētu zinātnieku vārdus novest atpakaļ pie tiem, ir ilgi un cītīgi jāmācās. Tie, kuri alkst ātri kļūt slaveni, paši to nesaprotot, var nodomāt, ka zinātnieks atbalsta viņu idejas, un tādējādi pielāgot viņu vārdus savā labā.

Fatvas

Uzreiz ir jāatzīmē, ka fatva un hukms – tās ir dažādas lietas. Hukms ir Šariāta lēmums, neatkarīgi no ārējiem faktoriem, bet fatva ir Šariāta lēmums, ņemot vērā faktorus, kas var ietekmēt šo lēmumu praktiski. Piemēram, Šariāta lēmums par bārdas nēsāšanu. Par to ir hukms – tas ir obligāti, taču, ja cilvēkam draud briesmas, tad to var nenēsāt, un tā jau ir fatva, kas tiek dota atbilstoši situācijai. Pat to, kā un kurš dod fatvas un kā tās pielietot, sarakstītas veselas nodaļas grāmatās par usul-al-fikh. Kad tiek pārkāpti fatvu došanas un izmantošanas likumi, to efekts mēdz būt pretējs.

Students, redzot kādas konkrētas problēmas aktualitāti kādā reģionā, var piezvanīt zinātniekam, uzdot viņam uzvedinošus jautājumus par šo situāciju, un zinātnieks, nesaprotot, par kādu situāciju konkrēti ir runa, var sniegt atbildi vispārēja tiesiska lēmuma veidā, neņemot vērā konkrēto situāciju. Tātad šajā situācijā tas būs hukms, un cilvēki, kuri nesaprot atšķirību, var nolemt, ka zinātnieks runā konkrēti par viņu situāciju, kamēr tad, ja zinātnieks zinātu reālo lietu kārtību, tad dotu fatvu, kas, iespējams, būtu pretēja viņa lēmumam. Rezultātā cilvēki, kuri neizprot nianses, tiek maldināti – viņu vidū pieaug fitna, bet tāda studenta popularitāte strauji ceļas.

Katrs students, kurš studējis usul-al-fikh, saprot, ka fatva, kas dota kādā konkrētā vietā, netiek izmantota citā, ja vien šo vietu pamatnosacījumi pilnībā nesakrīt. Un cilvēks, kurš zina arābu valodu un saprot šīs vienkāršās lietas, var itin viegli sajaukt galvu muslimiem.

Izpratnes trūkums par domstarpību lielumu

Šķiet, ka šī ir lielākā studentu-iesācēju problēma. Ļoti bieži cilvēks, īpaši students, steidzas veidot savas pārliecības, sekojot savām kaislībām, nevis iet garāko ceļu, lai nonāktu pie šīm pārliecībām caur argumentiem. Rezultātā, viņi sāk meklēt jebkurus pavedienus, gan tiešus, gan pastarpinātus, kas apstiprinātu viņu pārliecības. Ja šādam studentam ir nejauks raksturs, tad viņš ātri sāk neieredzēt visus, kuri nav ar viņu vienisprātis, un viņš vairs nespēj saklausīt pretējās puses argumentus, kaut gan zinātnieku starpā nevienprātība šajā jautājumā nav liela problēma un nerada savstarpēju naidu.

Kā piemēru var apskatīt zinātnieku pozīciju jautājumā par rīcības, kas satur lielu širku, attaisnošanu ar tumsonību. Neapstāsimies pie šī jautājuma analīzes, jo šajā gadījumā tas nav svarīgi. Apskatīsim to, ko mēs visi redzam un zinām. Daži ļaudis apgalvo, ka šādos jautājumos nav attaisnojuma un viņi atsaucas uz tādiem zinātniekiem kā šeihi Ibn Bazs, Al Guneimans, Al Hazimi. Citi saka, ka šajos jautājumos attaisnošana ir iespējama, un atsaucas uz tādiem autoritatīviem zinātniekiem kā šeihi Ibn Usaimins, Ibn Džibarins, Al Barraks, Muhammads ibn Ibrahīms un citi.

Ja mēs paskatāmies, līdz kam nonākuši nezinātāji un studenti, strīdoties par šo jautājumu, tad redzam, ka viņu nostādnes stipri atšķiras no zinātnieku nostādnēm, uz kurām tie atsaucas. Vai kāds ir redzējis, ka šeihs Ibn Bazs būtu nosaucis šeihu Ibn Usaiminu par tumsoni, mušriku aizstāvi vai kafīru par to, ka viņš attaisnoja nezinātājus? Tad kādēļ gan arābu valodu nezinoši studenti-iesācēji ir uz to tik nadzīgi?

Tā ir dīvaina situācija, kad mēs sekojam zinātnieku viedoklim, bet nesekojam viņiem attiecībā uz to, kā viņi nokārto savas nesaskaņas. Domstarpībām ir dažādi līmeņi. Ir tādas, kuras liek mums novērsties no ļaudīm, kuri mums nepiekrīt, un viņu viedokļi un pārliecības pelna to, ka mēs uzskatām viņus par noklīdušiem no taisnā ceļa. Tādus mēs uzskatām par tiem, kas pieder 72 novirzieniem, kuri nonāks ugunī, kā to teicis Pravietis Muhammads (s). Taču ir pieļaujamas domstarpības, vai domstarpības īpaši sarežģītos jautājumos, kuros grūti nopelt viedokļus, kas atšķiras no tavējā.

Argumenti

Bieži students-iesācējs nemāk atšķirt argumentus no šubuhatiem (šaubām). Šubha – tas ir norādījums, kurš nesasniedz argumenta līmeni, un students, kurš ir par kaut ko pārliecināts, ķeras pie katra netieša norādījuma un var pārtulkot no arābu valodas lielu daudzumu tādu norāžu un mājienu, lai arābu valodu nezinošai auditorijai parādītu, ka viņa viedoklim ir kāds pamats. Taču, analizējot šīs norādes, izrādās, ka ar to ir bijis domāts kas pavisam cits. Tomēr tā kā ir samērā problemātiski atspēkot visu pēc kārtas gan tāpēc, ka pietrūkst laika, gan tāpēc, ka vienkārši nav vēlēšanās, tad cilvēki, kuri nezina, kas ir arguments un kā to izmantot, var uzskatīt, ka abiem viedokļiem ir vienāds spēks.

Piemēram, imāma Aš Šafi vārdi: „Ja nejēga tiktu attaisnots savas nezināšanas dēļ, tad nezināšana būtu labāka nekā zināšanas” tiek izmantoti kā arguments savu viedokļu pierādīšanai gluži apbrīnojamos veidos. Turklāt nezinošiem cilvēkiem šie vārdi tādos kontekstos var izklausīties visai efektīvi, lai gan kaut nedaudz izglītots students vienlaikus sapratīs, ka tā vienkārši ir maldināšana.

Ja iztirzājam iemeslus, kas vedina šādus studentus uz līdzīgu rīcību, tad var izdalīt sekojošo:

1. Kaislīga vēlēšanās gūt slavu

Students ar spēcīgu vēlmi pēc slavas var trīs līdz piecos gados saprast, kā muļķot auditoriju un nostāties tās priekšā zinoša cilvēka veidolā, sava viedokļa aizstāvēšanā izmantojot visus tos paņēmienus, kas tika iepriekš uzskaitīti. Parasti tāds cilvēks neiesaistās dzīvās diskusijās, lai cilvēki nepamanītu viņa nezināšanu – viņš lielākoties izvēlas publicēt rakstus internetā, lamājot kādu no pazīstamiem civlēkiem.

2. Patika strīdēties, spītība savu uzskatu aizstāvēšanā un nevēlēšanās piekāpties

Nav nekas slikts, ja kādam piemīt šīs rakstura īpašības, kamēr vien strīdi nenonāk publiskā vidē un ja cilvēks ir gatavs pieņemt patiesību, kad to saprot. Taču, ja šāds cilvēks nokļūst publiskā situācijā, tad viņš ķersies pie visa iespējamā, lai neizskatītos muļķīgi vai vienkārši viņam neizrādītos taisnība.

3. Studentu maksimālisms vai vēlēšanās „glābt pasauli”

Šī problēma ir īpaši aktuāla, jo krieviski runājošajā vidē trūkst zinātnieku. Laikos, kad nebija interneta, un bija lielāks zinātnieku skaits, neviens no tiem, kuri mācījušies mazāk par desmit gadiem, nevarēja runāt par reliģiju. Šodien tādu ainu var vērot Sūda Arābijā daudzo tur esošo zinātnieku dēļ. Ja neesi sasniedzis augstu līmeni un tev apkārt ir dauz lielu zinātnieku, sabiedrība tevi nepieņems. Šajā ziņā krieviski runājošā vide ir ļoti piemērota tādiem studentiem. Viņi uzņemas sabiedrības izglītotāju funkcijas un iedomājas sevi esam par vidutājiem starp zinātniekiem un vienkāršajiem ļaudīm. Tas, ka tā ir milzu atbildība un ka šim darbam ir nepieciešams augsts zināšanu un tikumības līmenis, viņus maz uztrauc. Viņi ir pārlieku aizrāvušies ar to, ka cilvēki ir neziņā, un redz sevi glābēju lomā, kaut gan vienlaikus varbūt nodara vairāk kaitējuma, nekā laba.

Dažkārt var redzēt, ka studenti runā tādas lietas, kuras nerunā neviens no mūsdienu pazīstamajiem zinātniekiem. Turklāt viņi apelē pie salafiem. Uzskatāms piemērs – imāma Abu Hanifa nomelnošana. Zināms, ka islāma likumi balstās un četru madhābu pamatiem, un imāms Abu Hanifa bija pamatlicējs vienam no šiem madhābiem. Hanafītu madhābs bija galvenais islāma valstī dažādos Kalifāta laikos, sākot jau no agrīniem islāma posmiem (runa pat neiet par osmaņu laiku). Ar Visaugstākā Dieva gudrību, šie četri madhābi uzsūca sevī mūsu ummas salāfu tiesisko mantojumu. Tūkstoš gadu tam piekritusi visa umma. Un pēkšņi, cilvēks, kurš nesen apguvis arābu valodu, izlasījis pāris brošūras un atradis tajās dažus nesaudzīgus mūsu taisīgo priekšgājēju izteicienus, nolemj glābt islāma pasauli no hanafītu madhāba. Vai tiešām tūkstoš gadu laikā neviens imāms nebūtu redzējis šos izteikumus? Vai tiešām mūsu laika lielākie zinātnieki nezina par tiem? Vai tad neviens nav iedomājies glābt ummu jau iepriekš, pirms to darīs pāris gadus mācījies students? Kāpēc gan neuzdot jautājumu „varbūt es kaut ko īsti nesaprotu?”, „varbūt man vajadzētu pakonsultēties pie cienījamiem zinātniekiem, pirms pacelt šo tēmu krieviski runājošo vidē?”, „varbūt man nevajadzētu steigties ar šo jautājumu publisku apspriešanu, bet sākumā kārtīgi tikt skaidrībā ar to pašam?” Tas patiešām ir pārsteidzoši.

4. Šeiha trūkums

Studentam-iesācējam ir jāmācās pie zinātnieka vai pie šī zinātnieka mācekļiem, un, ja viņam nav tādas iespējas, tad tas jādara, balstoties uz grāmatām un zinātnieku lekcijām. Ja students mācās pie kāda šeiha, tas nodrošina viņu pret nepareizas informācijas pasniegšanu. Taču ja viņš lasa grāmatas vai pats klausās lekciju ierakstus, tad nevar strādāt ar sabiedrību, jo viņam nav pieredzes cilvēku izglītošanā, un viņš nezina, kā pasniegt vienu vai otru informāciju. Tāpēc šādam cilvēkam nevajadzētu publiski stāties cilvēku priekšā, citādi viņam nāksies vairākkārt mainīt savu viedokli visu acu priekšā. Turklāt ja vēl viņš ir stūrgalvīgs un viņam grūti izrādīties nezinošam cilvēku acīs, tad viņš izmantos visus paņēmienus, kas uzskaitīti iepriekš, lai neparādītu sevi kā muļķi, saprotot vai arī nesaprotot, ka viņam nav taisnība.

(raksta nobeigums sekos)

—————————————

Raksta autors: Abu Marjam ad Dagestāni