Pēdējā laikā bieži rodas jautājums, kāpēc mūsu sabiedrībā ir tik daudz problēmu, kuras saistītas ar muslimu savstarpēju nesaprašanos. Kas pie tā vainīgs, un vai ir ceļš, kas varētu vest uz šīs situācijas risinājumu? Kāpēc starp mums nostājušies tik daudzi pārmetumi un savstarpēji apvainojumi? Kāpēc esam aizmirsuši uzklausīt un saprast viens otru, sadalījušies neskaitāmos grupējumos un nometnēs? No kurienes uzrodas ļaudis, kas sevi uzdod par ļoti zinošiem un tikai pavairo vispārējās jukas? Saits „Islāma civilizācija” [islamcivil.ru] piedāvā dotās problēmas, kā arī tās galveno varoņu motivācijas detalizētu pētījumu. Lūdzam Visaugstāko Allāhu padarīt šo darbu derīgu muslimiem.

Mūsdienu muslimu nezināšana islāma jautājumos ir tik liela, ka ar mūsu uzskatu veidošanu var nodarboties ikviens, kas vien to vēlas, sākot no šīs reliģijas ienaidniekiem un beidzot ar vienkāršiem slavas meklētājiem un iesācējiem studentiem, kuri seko savām kaislībām. Labot šo situāciju ir ļoti grūti daudzu iemeslu dēļ. Viens no iemesliem ir tas, ka vienkāršie muslimi nav gatavi pilnībā pieņemt Šariāta principus un pamatus, kā tos saprot islāma zinātnieki, kuri visu dzīvi veltījuši šo pamatu veidošanai.

Mums problēmas rada pat tas, ka, veidojot šāda rakstura rakstus, nākas tos maksimāli īsināt, jo maz ir to, kuri vēlēsies sasprindzināt savu prātu, lai izlasītu visu tekstu, kura garums pārsniedz ekrāna lieluma izmērus. Bet, ja tiek izklāstīti argumenti un zinātnieku izstrādātie šo argumentu izpratnes likumi, turklāt cenšoties to visu izdarīt, neaizvainojot kādu no tautā populārām personībām, tad vispār var necerēt, ka raksts tiks izlasīts līdz galam. Diemžēl, kad jaunatni interesē tikai šo populāro personību apspriešana un apliešana ar dubļiem, šādus ‘interesantus’ rakstus var uzrakstīt gan kāfiri, gan arī tādi muslimi, kuri cīnās par klausītāju auditoriju, saprotot, ka, ja vienkāršie ļaudis izmantos šādus resursus kā savu informācijas avotu, tad tā būs lieliska iespēja ietekmēt šo ļaužu prātus.

Pasaules uzskatu, domāšanas un uzvedības pamati, kā arī dzīves principi mums ir jāsmeļas no Kurāna, Sunnas un mūsu viedo priekšgājēju izpratnes par tiem. Apskatīsim atsevišķi grupas, kuras cīnās par muslimu prātiem.

Kāfiri

Muslimu vidū izplatās kāda apkaunojoša parādība – tenkas un baumas, kuru avots ir īpaši šim nolūkam veidoti raksti. Vēl apkaunojošāk ir tas, ka mēs paši uzgriežam muguru islāmiskiem informācijas iegūšanas principiem un popularizējam šos rakstus un interneta vietnes – paši apmeklējam tās un dodam linkus viens otram, cītīgi lasām un pēc tam to visu apspriežam un analizējam. Kurāns mums pavēl nesteigties nodot citiem informāciju, kas nenāk no drošiem muslimu avotiem, nemaz nerunājot par kāfiru avotiem. „Ak jūs, kuri noticējāt! Ja pie jums atnāk kāds grēcinieks ar vēsti, tad pārliecinieties [tajā], lai [savas] neapdomības dēļ nenodarītu ļaunumu [citiem] cilvēkiem, un tad nožēlotu to, ko esat izdarījuši.” (Kurāns 49:6)

Svarīgs moments: sākumā kārifi pasniedz mums kādu patiesu informāciju, un kad mēs sākam balstīties uz to kā drošu avotu, viņi, līdzīgi sātanam, samaisa patiesību ar meliem – taču mēs jau esam gatavi ticēt visam, ko viņi saka. Ja par kāda slikto rīcību uzrakstīs daļu patiesības, un mēs to pieņemsim, tad pielikt šai patiesībai melus vairs nesagādās grūtības. Ja mēs sāksim šo lasīto apspriest, tad apsūdzētais cilvēks visticamāk nekad vairs nevarēs sevi attaisnot sabiedrības priekšā. Visi to saprot, taču maz ir to, kuri vēlas cīnīties ar šo parādību atbilstoši Šariāta likumiem. Maz ir to, kuri vēršas pie islāma zinātniekiem, lai uzzinātu, kāds ir šādu saitu apmeklēšanas hukms, bet daudz ir tādu, kuri vēršas ar jautājumiem par hukmu pie tiem, kuri šajos saitos ir ‘atmaskoti’. Mūsu zinātnieki stāsta, kā viņi ir aizseguši ausis, lai nedzirdētu tos, kuri ir apsūdzēti bidā, un to darījuši aiz bailēm, ka šaitāns viņiem izskaistinās šo bidu, radot viņos šaubas. Tā viņi aizsargājās no slikta informācijas avota ietekmes.

Visai islāma ummai (kopienai) ir jāizrāda barā (nepiedalīšanās) šādās lietās. Nedrīkst ticēt meliem par muslimiem. Ja kāds stāsta khabaru (ziņas, jaunumus) saistītu ar muslima godu un ja šī khabara avots ir šāda veida saiti, tad obligāti ir jāaptur šādas baumas, aizliedzot apmeklēt šādas interneta vietnes, pat ja tajās ir atrodama arī patiesība. Jo mūsu princips ir muslimu grēku un trūkumu slēpšana, nevis to atklāšana. „Patiesi, tiem, kuriem tīk, lai [šāda] netiklība izplatītos ticīgo ļaužu starpā, tiem ir [sagatavots] sāpīgs sods šajā dzīvē un Pēdējā. Un Allāhs zina, bet jūs nezināt.” (Kurāns 24:19) Dieva Pravietis (s) teica: „… to, kurš piesegs (neteiks citiem par kāda muslima grēkiem vai trūkumiem, pat ja ir to redzējis) muslimu, Allāhs piesegs gan šajā pasaulē, gan citā.” (Muslims)

Muslimi

Jukas mūsu vidū cenšas radīt dažādi ļaudis: gan muslimu vidū iefiltrējušies zindaki, gan arī paši muslimi, kuri seko savām kaislībām. Diemžēl realitāte ir tāda, ka jebkurš iesācējs students var manipulēt ar vienkāršo muslimu prātiem, kuri nezina arābu valodu un nepārzina pat vienkāršākos savas reliģijas pamatus. Fitnas izplatīšanai iefiltrētu liekuļu nodarītais ļaunums ir liels, bet kad muslimi paši viņiem palīdz, domājot, ka seko zinātnieku viedoklim, situācija kļūst daudz bīstamāka. Daudzi brāļi vienkārši nesaprot, ka viņi ir ievilkti fitnā, un domā, ka seko zinātnieku viedoklim, kuru tiem piedāvā šādi studenti. Lai saprastu, tieši kādu lietu nezināšana tiek izmantota šīm manipulācijām, apskatīsim sekojošus svarīgus momentus.

1. Islāma zinātnieku vārdi vienam pret otru

Ir pietiekami daudz iemeslu, kas var izaicināt islāma zinātniekus izteikt vienam par otru sliktas atsauksmes. Lai arī cik bagātīgas būtu viņu zināšanas, viņi tomēr ir un paliek cilvēki ar saviem tikumiem un trūkumiem. Viens no savstarpējo apvainojumu iemesliem ir starp viņiem valdoša sacensība. Hadīsu zinātnes sadaļā „džarh va ta’diļ” (kritika un akceptēšana) ir likums, kas skan sekojoši: „Zinātnieku kritika vienam pret otru netiek pieņemta, ja viņi dzīvojoši vienā laikā.”

Kā piemēru var minēt imāmu Mālika un Ibn Iskāka, kurš nodevis visvairāk hadīsu par cīņām Islāmā, gadījumu: Māliks nosauca viņu par dadžalu, bet Ibn Ishāks sacīja, ka, ja viņam atnesīs imāma grāmatas, viņš tajās izlabos kļūdas. Imāms Māliks bija sava laika autoritatīvākais zinātnieks, taču viņa kritiku, adresētu citam lielam zinātniekam, kāds bija Ibn Ishāks, muhaddisi nepieņēma. Iemesls tam bija tas, ka viņi dzīvoja vienā laikā un starp viņiem bija zināma sāncensība.

Lai attaisnotu kādas idejas vai noraidītu citas, students var izmantot līdzīgu kritiku pret kādu zinātnieku un neizprotot (vai apzināti) atmest kritikas iemeslu skaidrojumu un to, kā to uztver vairums zinātnieku.

2. Taassub (fanātisms)

Šis ir vēl viens iemesls, kāpēc zinātnieki varēja slikti izteikties par tiem, kas nebija ar viņiem vienisprātis. Piektajā gadsimtā imāms al Haramein Al Džuveini (miris 478. g.) sarakstīja grāmatu ar nosaukumu „Tautu glābiņš patiesā viedokļa noteikšanā”, kurā izsaka argumentus par labu šafiītu mazhabam pret malikītu un hanafītu mazhabiem, izmantojot tam tādus izteikumus kā „visiem obligāti ir jāseko šafiītu mazhabam, lai viņi nevēlētos citu”. Šādi vārdi nevar neizsaukt līdzīga veida atbildes reakciju. Tādā veidā zinātnieku starpā noteiktā periodā rodas ļoti daudz apvainojumu, kuru iemesls ir spēcīga vēlēšanās aizstāvēt savas skolas pieeju, neskatoties uz to, ka līdzīgos jautājumos ir pieļaujamas viedokļu atšķirības.

3. Zinātnes cilvēku slikts raksturs un elementāras ētikas atmešana

Viens no pagātnes pazīstamākajiem zinātniekiem uzrakstījis vienu no zināmākajiem darbiem par fikhu, kurā ļoti negatīvi atsaucās par tādiem ievērojamiem zinātniekiem, kā imāms Māliks un citiem un kurā izmantoja ļoti asus izteicienus. Daudzi zinātnieki neiesaka iesācējiem studentiem lasīt viņa grāmatas, jo viņi caur tām var iegūt nepareizu audzināšanu.

Tādu piemēru starp dižajiem zinātniekiem ir samērā daudz, tāpēc students-iesācējs nevar izprast šo apsūdzību spēku un novērtēt, kā pret tām attiekties. Ja viņam ir maz pacietības apgūt zināšanas un turklāt vēl vēlme kļūt pazīstamam, viņš var izmantot šādu zinošu cilvēku apsaukāšanos un apvainojumus vienam pret otru.

4. Pārlieku kritiska pieeja

Ne mazums zinātnieku muhadisu (un ne tikai) izceļas ar savu pārlieku stingro kritiku. Pamatojoties uz to, hadīsu zinātnieki ir noteikuši likumus, saskaņā ar kuriem tāda zinātnieka kritika, kurš to izsaka pārlieku stingrā formā, netiek pieņemta, līdz nav noskaidrots iemesls, kādēļ viņš ir kritizējis to vai citu personu.

Dažkārt, konkrēta viedokļa kritika konkrētā jautājumā var būt vispārināta un novest pie paša zinātnieka, nevis kādu viņa uzskatu kritikas. Piemēram, imāmu Abu Hanifu kritizēja par dažiem viņa uzskatiem, lai gan vienlaikus viņa augstais stāvoklis islāmā nav apstrīdams. Mēs varam atrast daudzus lielu viņa paaudzes islāma zinātnieku izteikumus pret viņu, taču vienlaikus eksistē arī neskaitāmas viņam veltītas uzslavas. Jāsaprot, ka imāmu teikto vārdu vai viedokļu nesaudzīga kritika, „nenoraksta” viņus pašus kopumā; taču lai to saprastu, nepieciešamas zināšanas un pieredze. Šajā sadaļā varētu minēt daudz piemēru, taču šis nav zinātnisks referāts, tāpēc aprobežosimies ar jau minēto. Ja kāds vēlas gūt dziļu izpratni par konkrētajiem aspektiem, lai stājas uz zināšanu apguves ceļa, un lai Dievs viņam palīdz.

(raksta otro daļu varat lasīt šeit)

———————————–

Raksta autors: Abu Marjam ad Dagestāni