Kam tu uztici savu reliģiju? (3/3) Pārliecība

(šeit jūs varat lasīt raksta pirmo daļu un otro daļu)

10585894336_0491eef3a65. Adāba – komunikācijas ētikas – trūkums

Ja cilvēkam nepiemīt pašas vienkāršākās studenta īpašības, tad diezin vai viņš spēs nodot patiesību cilvēkiem, jo ētikas trūkums traucēs viņam pareizi to saprast. Šādi cilvēki neklausās citos, bet vairāk dusmojas, strīdas un lamājas. Kad students sasniedz zināmu zināšanu līmeni un sāk strīdus ar cilvēkiem, tad turpmāk viņam trūkst prāta skaidrības, lai izvērtētu domstarpību stiprumu un svarīgumu. Tas viss ved viņu pie neizpratnes, kuru atzīt viņam ir neizmērojamas bailes. Tādēļ ir jāvairās no cilvēkiem, kuri nezina pat elementārākos komunikācijas ētikas noteikumus.

6. Skaudība

Bieži šī īpašība izpaužas visai baismīgās formās. Studenti, kas slimo ar skaudības kaiti, nespēj izturēt, ka citi vienaudži ieņem redzamu vietu sabiedrībā, kamēr viņos pašos neviens neklausās. Tādi cilvēki izmanto pārbaudītu un drošu metodi: atrod kāda šeiha vai dāvah izdevēja kļūdu (vai ko līdzīgu kļūdai), un visai neiecietīgā formā norāda uz to, neņemot vērā ‘apsūdzētā’ milzīgo pozitīvo devumu islāma attīstībā un faktu, ka viņa autoritātes graušana nodarīs kaitējumu islāma vēsts izplatīšanai. Šādi cilvēki dažkārt tiešā veidā traucē islāma izplatīšanu. Piemēram, ja grupas „Ihvanu ļ-muslimun” pārstāvis izplatīs islāmu eskimosu vidū un tādam studentam palūgs izteikties par viņu, tad tas, neņemot vērā konkrēto situāciju, klāstīs visus zinātnieku vārdus un tekstus, kurus vien spēs atrast, lai nomelnotu šo davā veicēju eskimosu acīs, ar to attālinot viņus no reliģijas. Turklāt viņš pats būs visai tālu no tā, lai pats mēģinātu veikt davā eskimosu vidū. Līdzīgas situācijas bieži rodas rietumu valstīs, kur daži jaunieši atstāj islāma pamatu skaidrojumu uz vēlāku laiku un tā vietā sāk aicināšanu uz islāmu ar skaidrojumu par to „kurš ir kurš” un kuram kādas kļūdas manhadžā.

Ja mēs uzdosim jautājumu par līdzīgu situāciju kādam islāma zinātniekam, tad viņš, saprotot kontekstu, nekad nedos atļauju tāda cilvēka nomelnošanai, kaut gan savā sabiedrībā viņš pats verētu viņu apsūdzēt. Darbs pie šāda dāvah devēja pāraudzināšanas tiek vadīts pavisam citā gultnē, kur tiek ņemts vērā gan labums, gan arī nodarītais ļaunums.

Ja skaudības vadīts students runās par sarežģītiem jautājumiem un aizskars pazīstamus cilvēkus, vienkāršie muslimi ļoti ātri pievērsīs viņam uzmanību. Tālāk – tas jau ir tikai tehnikas jautājums.

Kā neiekrist uz šādām manipulācijas metodēm

Islāmā ir tāds jēdziens kā rušd (saprātīgums). Ja cilvēkam tas nepiemīt, tad viņš nedrīkst strādāt ar sabiedrību. Lai saprastu, kas ir rušd, var apskatīt šādu piemēru: Šariāts aizliedz dot tiesības rīkoties ar naudu bērnam, kurš nav sasniedzis rušda līmeni: „Un pārbaudiet bāreņus, līdz kamēr viņi sasniegs dzimumdzīves [nobriedumu] un, ja jutīsiet viņos saprātību, atdodiet viņiem viņu mantu.” (Kurāns 4:6)

Tātad aizbildnim nav tiesību nodot bērna rīcībā viņa mantojumu, kamēr viņš, pārbaudot bērnu, neredz, ka viņam piemīt saprātīgums. Ja bērnam, sasniedzot pilngadību, iedod lielu naudas zīmi un viņš to iztērē jau pirmajā dienā, nopērkot par visu naudu košļājamās gumijas, saldējumu un šokolādi, tas nozīmē, ka bērns vēl nav sasniedzis rušd. Bet ja viņš naudu noglabā un tērē to pamazām, tas būs viņa saprātīguma rādītājs un pierādījums tam, ka viņam var uzticēt mantojumu.

Zinātniekam, atšķirībā no studenta- iesācēja, piemīt sapratne par to, kādas bīstamas sekas var būt nepareizai informācijas pasniegšanai. Kad zinātnieks sasniedzis zināmu līmeni, viņam ir izstrādājusies programma, vadoties pēc kuras viņš izvērtē, kur un kā runāt un kā strādāt pie sabiedrības izglītošanas, atkarībā no tās slimības, kas šajā sabiedrībā valda. Tādēļ bieži zinātnieki nedod fatvas tiem, kuri nav no viņu apkārtnes, bet sūta viņus pie zinātniekiem, kuri darbojas konkrētā vietā, jo nepareiza situācijas novērtēšana var kaitēt konkrētās vietas zinātnieku darbam. Students, kurš neizprot sabiedrības problēmas un to risināšanas metodikas, tāpat kā bērns, kurš neprot apieties ar naudu, var nodarīt kaitējumu, izplatot sabiedrībā noteiktu informāciju, pirms sabiedrība spēj to uzņemt, pat ja tā ir patiesa.

Īpaši tas attiecas uz strīdīgiem jautājumiem un zinātnieku apvainojumiem vienam pret otru. Students, kurš nesagatavotai sabiedrībai sniedz informāciju par zinātnieku nesaskaņām, līdzinās tam, kurš veicina domstarpības līdzgaitnieku starpā. Nesaskaņas starp līdzgaitniekiem bija, starp viņiem pat norisinājās cīņa, taču visi zinātnieki vienbalsīgi piekrīt tam, ka, ja cilvēks neizprot šo domstarpību pamatus, tad viņš nedrīkst izplatīt informāciju, pirms viņš spēj to apgūt, pareizi saprast un nodot tālāk. Tāpat tas ir ar zinātnieku domstarpībām par īpaši strīdīgiem jautājumiem, kuru rezultāts ir apvainojumi bidā un kufrā.

Tātad mums ir jāpievērš uzmanība cilvēka saprātīgumam un spriestspējas skaidrībai.

Kā to izdarīt?

Pirmkārt: Jāskatās, no kā mēs smeļamies informāciju, un ja tas ir students, kurš mācījies mazāk par desmit gadiem, tad ir jāuzmanās. Īsā laikā students nav spējīgs izstrādāt pareizu programmu darbam ar sabiedrību. Attiecīgi, ja šāds cilvēks atver pats savu interneta vietni un pasniedz sevi kā patstāvīgu personību, tad labāk ir neuzklausīt šāda studenta teikto.

Otrkārt: Jānoskaidro, pie kā šis students mācās – ja viņam ir šeihs, kurš pazīstams ar savām zināšanām, tad var uzklausīt no viņa to, ko māca šis šeihs. Tiek nodots, ka imāms Aš Šafins mācību laikā pie imāma Mālika skaitījās viņa skolnieks – viņš visus savu zināšanu pamatus un fatvas ņēma no sava šeiha. Un netiek nodots, ka imāms Aš Šafi šajā periodā būtu devis patstāvīgas fatvas, jo viņš nebija sasniedzis patstāvības līmeni fatvu došanā. Tomēr neskatoties uz to, ja viņš šodien būtu mūsu vidū, tad viņa zināšanu līmeņa dēļ viņš tiktu uzskatīts par vienu no lielākajiem zinātniekiem (bet Dievam par to zināms labāk).

Ja jauns students šādā situācijā nonāk pretrunās ar savu šeihu, tad labāk atteikties no viņa viedokļa, jo viņš vēl nav kļuvis par nobriedušu personību.

Treškārt: Ja studentam nav šeiha, kurš varētu viņu audzināt un kontrolēt, tad šādam studentam nevajag nodarboties ar sabiedrības izglītošanu. Šādam studentam darbu ar sabiedrību vajadzētu sākt pakāpeniski – ar jautājumiem, kuros nav lieku domstarpību, neķeroties pie tā, no kā var rasties fitna, atstājot smagus jautājumus tiem piemērotiem cilvēkiem. Tādējādi viņam ir jāattīstās, kamēr viņš sasniegs sava veida rušdu, un citi studenti sāks dot par viņu labvēlīgas atsauksmes.

Ceturtkārt: Par to, kuru tu uzklausi, ir jāapjautājas citiem studentiem, kuriem tu uzticies. Bieži, atšķirībā no citiem studentiem, parastie cilvēki var nepamanīt tāda studenta nezināšanu. Tādēļ ir jāmeklē viņu vidū paši cienīgākie ar savām morālajām īpašībām un zināšanām un jāpaļaujas uz viņu vērtējumu.

Piektkārt: Tāpat ir jāskatās uz cilvēka raksturu. Ja pat starp vislielākajiem zinātniekiem bija zināmā mērā aktuālas tādas problēmas kā skaudība, cietsirdība un savas skolas fanātisms, tad ko gan teikt par cilvēkiem, kuri tikai salīdzinoši nesen nostājušies uz zināšanu apguves ceļa? Tādēļ savu reliģiju ir jāuztic cienīgiem studentiem, kuriem piemīt augsti tikumiskas rakstura īpašības.

Riska grupa

Ja uzdodam jautājumu, kurus cilvēkus šādi studenti var ietekmēt visvairāk, tad redzam, ka lielākā daļa to, kuri viņus uzklausa un aplaudē viņiem, ir tie, kuri paši neizceļas ar īpaši tikumiskām rakstura īpašībām. Dusmu pilni aktīvi jaunieši ar vēlmi izplatīt apkārtējiem paši savu īpašo islāmu bieži paši nesaprotot ne argumentus, ne viedokļus un ķeras pie visa, kas var pierādīt viņu murgainās idejas. Tādi studenti šados klausītājos atrod savu patstāvīgo auditoriju. Ja šāds muslims ir bruņojies ar kādu ideju, tad, lai to aizstāvētu, viņš ķersies pie visām iespējām un var pat citēt tos zinātniekus vai studentus, kurus visu laiki ir apsaukājis un neieredzējis. Tāpēc ja mēs redzam, ka ap kādu ideju vai fitnu pulcējas šādi studenti, kurus atbalsta vāja rakstura cilvēki, tad tas ir tiešs signāls tam, ka veidojas jauna sekta, no kuras ir jāturas pēc iespējas tālāk.

Arābu pasaulē šī takfīristisko un citu džammātu veidošanās prakse ir zināma, tāpēc muslimiem ir jābūt uzmanīgiem. Jāpiezīmē, ka, ja šāds students ir ķēries pie darba ar sabiedrību, pirms tam ir īsteni gatavs un viņu nepārrauga neviens zinātnieks, tad šāds cilvēks bieži mainīs savu viedokli, prioritātes, pieejas un mainīs zinātniekus, uz kuriem atsaucas. Lai gan šis ir dabīgs personības veidošanās process, tikai tam beidzoties, šis students varēs pareizi novērtēt un saprast kļūdas, kuras bija pieļāvis. Taču viņš diezin vai varēs vairs labot tās nesaskaņas, kuras viņš sējis starp muslimiem nezināšanas dēļ savā izaugsmes procesā.

Nobeigums

Jāatzīmē, ka šis raksts nav zinātnisks darbs – tas ir tikai manu domu izklāsts, kuras esmu apkopojis, analizējot situāciju, un kurās vēlējos dalīties ar saviem ticības brāļiem un māsām.

Lūdzu nepiemērot uzrakstīto kādai konkrētai personai, jo šī raksta mērķis nebija kāda konkrēta cilvēka kritika. Šī raksta mērķis ir norādīt uz svarīgiem momentiem un kļūdām, kuru nepieminēšana var radīt jukas mūsu vidū. Tādā vai citādā gaismā, kvalitātē vai apjomā aprakstītās īpašības piemīt mums katram. Lai Dievs izlabo mūs un padara labākus. Godīgi runājot, studentiem, kam piemīt iepriekš raksturotie trūkumi, ir viena svarīga laba īpašība – neatlaidība (mērķtiecīgums), kas ievadīta pareizā gultnē var nest islāmam un muslimiem daudz laba. Viss, kas atbilst patiesībai šajā rakstā, ir tikai no Dieva, bet viss, kas neatbilst patiesībai – no manis un Iblīsa. Lūdzu Dievam nest muslimiem labumu no šajā rakstā uzrakstītā vai attālināt no viņiem launumu.

Visa salva Allāham, pasauļu Kungam.

—————————

Raksta autors: Abu Marjam ad Dagistāni; avots: islamcivil.ru