Anas ir atstāstījis, ka Pravietis Muhammads (s) teica: „Neviens no jums patiesi netic (ir imāns), kamēr es neesmu viņam mīļāks par viņa paša tēvu, bērnu un visu cilvēci.”

Mīlestība uz Pravieti (s) ir daļa no muslimu imāna (ticības), un Dievs ir to nolicis mums par obligātu pienākumu. Kāpēc? Tāpēc, ka mīlestība uz Pravieti (s) norāda, ka mēs mīlam arī Dievu. Mēs esam muslimi tāpēc, ka Dievs sūtīja viņu pie mums. Šajā pasaulē mums nevajadzētu būt nekam mīļākam par Dievu un Viņa Vēstnesi (s).

Ar savām mēlēm, mēs visi apgalvojam, ka mīlam Pravieti (s) – bet vai uz to norāda arī mūsu darbi? Kad mēs kādu mīlam, kā mēs rīkojamies? Mēs vēlamies būt tieši tādi, kāds ir šis cilvēks. Mēs bieži domās kavējamies pie šī cilvēka. Vienmēr, kad mēs par viņu atceramies, mēs jūtamies laimīgi. Viņa teiktie vārdi dod mums atvieglojumu. Viņa rīcība mūs māca. Mēs vienmēr labprāt uzklausām ziņas par viņu.

Vai mēs patiešām mīlam Pravieti (s)? Vai mēs praktizējam viņa Sunnu? Vai mēs lasām viņa teiktos vārdus? Vai mēs apgūstam viņa mācīto? Vai mēs lasām par viņa dzīvi? Vai mēs aizstāvam viņu? Vai mēs izplatām viņa atnesto vēsti?

Ir tik daudz nostāstu par Pravieša (s) līdzgaitnieku lielo mīlestību uz Pravieti (s), ka mēs pat tos zinām no galvas, lai gan neesam no tiem neko mācījušies. Šeit būs daži nostāsti par to, kā nedzīvas būtnes mīlēja viņu vairāk nekā mēs!

Koka stumbrs

Džābirs bin Abdullāhs ir atstāstījis: Pravietis (s) mēdza piektdienās stāvēt pie koka vai dateļpalmas. Tad kāda ansārī sieviete vai vīrs teica: „Ak, Allāha Apustuli! Vai mums uztaisīt priekš tevis kanceli?” Viņš atbildēja: „Ja tu to vēlies.” Un tā viņi uztaisīja priekš viņa kanceli. Kad pienāca piektdiena, viņš devās uz kanceli (lai lasītu sprediķi). Dateļpalma raudāja kā mazs bērns! Pravietis (s) nokāpa no kanceles un aizgāja to apskaut, kamēr tā turpināja gausties kā bērns, kuru mēģinām apklusināt.

Ibn Umars ir atstāstījis: Pravietis (s) mēdza lasīt savus sprediķus, stāvot pie dateļpalmas stumbra. Kad viņam uztaisīja kanceli, viņš sāka to lietot sprediķiem. Koka stumbrs sāka raudāt, un Pravietis (s) aizgāja pie tā un berzēja to ar savu roku (lai tas pārtrauktu raudāt).

Džābirs bin Abdullāhs ir atstāstījis: Pravietis (s) mēdza stāvēt pie dateļpalmas stumbra (lasot sprediķus). Kad priekš viņa tika pagatavota kancele, mēs dzirdējām šo stumbru raudam kā grūsnu kamieļmāti, līdz Pravietis (s) nokāpa no kanceles un uzlika uz tā savu roku.

Šie hadīsi ir klasificēti kā Mutavātir, kas nozīmē, ka daudzi sahabas (Pravieša (s) līdzgaitnieki) ir to atstāstījuši un ka tie nevar būt izdomāti. Dažādie atstāsti norāda, ka viņi visi to ir redzējuši masdžidā. Šis ir viens no Pravieša (s) brīnumiem, un sahabu atstāstījumi ir autentiski – tos var atrst Bukhāri un Muslima hadīsu krājumos. Šis koka stumbrs, kas mums liekas nedzīvs, ir patiesībā dzīvs, un to ļoti ietekmēja Pravieša (s) klātbūtne. Dievs saka, ka Pravietis (s) ir ‘rahmatan lil’ālamīn’ – žēlastība visam, kas eksistē, un mēs to redzam tajā, kā viņš centās mierināt šo stumbru. Iedomājieties Pravieti (s) mierinām un apskaujam šo koka stumbru!

Uhuda kalns

Anas ir atstāstījis: Allāha Apustulis (s) uzkāpa Uhuda kalnā kopā ar Abu Bakru as-Sidīku, Umaru al-Farūku un Usmānu al-Ghani, un tas [kalns] trīcēja. Allāha Apustulis teica: „Esi mierīgs, ak, Uhud!” Viņš pabraucīja to ar savu kāju un piebilda: „Uz tevis atrodas vien Pravietis (s), sidīks (patiesīgais) un divi mocekļi.”

Pravietis (s) reiz atradās ceļā, un kad pie horizonta parādījās Uhuds, viņš teica: „Šis ir kalns, kurš mūs mīl un kuru mēs mīlam.”

Šis kalns sastāv no akmeņiem, kamēr mēs esam no miesas un mums ir dotas pukstošas sirdis… vai mēs mīlam Pravieti (s) tā, kā šis kalns? Vai mēs trīcam aiz mīlestības uz viņu, kā to darīja šis kalns?

Akmens

Pravietis (s) teica: „Es zinu Mekā akmeni, kurš mēdza sveicināt mani (ar salām) pirms es saņēmu atklāsmi, un es to joprojām zinu.”

Cik bieži mēs sūtām sveicienus Pravietim (s)? Pravietis (s) pazina šo akmeni, un ja mēs sūtām viņam sveicienus, jo īpaši piektdienās, tie tiks nodoti viņam no mums.

Koks

Jala ibn Murra ath-Thakafi ir atstāstījis: Reiz mēs gājām kopā ar Pravieti (s), un viņš apstājās kādā vietā uz nakšņošanu. Kad Pravietis (s) aizgāja gulēt, koks iznāca ar saknēm no zemes, pienāca pie Pravieša (s) un ieskāva viņu. Kad Pravietis (s) pamodās, viņš teica: „Šis ir koks, kurš, ieraugot Pravieti (s), lūdza Allāham atļauju sveicināt viņu, un Allāhs deva atļauju.” (Musnad Ahmad, Tabarani un Baihaki: Sahih)

Vai mēs lūdzam par to, lai redzētu Pravieti (s) savos sapņos? Pat koks lūdza atļauju sūtīt sveicienus Pravietim (s).

Šie nav vienīgie nostāsti, kurus līdzgaitnieki ir pieredzējuši. Tieksimies mīlēt Pravieti (s) vairāk un mācīties par viņa dzīvi, lasīt par viņa līdzgaitniekiem un rīkoties saskaņā ar autentiskiem atstāstiem un mācībām. Sūtīsim sveicienus Pravietim (s) un aizsargāsim viņu.

—————————————–

Raksta avots: muslimvillage.com