Bērnībā man ļoti patika smieties un skraidīt apkārt. Toreiz dauzīšanās un jokošanās vienam ar otru tika uzskatīta par normu, bet manis iepazītie islāma skolotāji šķita drūmi un neuzskatīja, ka smiešanās ir tik brīnišķīga doma.

It viss, kas saistīts ar reliģiju, šķita tik nopietns, izskaužot priecāšanos jau pašā tās saknē.

Tagad, vairākus gadus vēlāk, es skaidri zinu, ka daudzi jaunie muslimi pēc islāma pieņemšanas pēkšņi sajūt savā ierastajā dzīvesveidā izmaiņas, kas ne vienmēr ir pozitīvas. Lai gan viņi šajā jaunajā reliģijā gūst daudz miera un nosvērtības, tomēr viņiem nemitīgi tiek atgādināts par to, kā muslimiem jāuzvedas, neņemot vērā jautājumus ‘kāpēc?’.

Atšķiras ģērbšanās noteikumi, un pastāvīgi ir jābūt modriem par savu rīcību. Daži ir spiesti attālināties no ģimenes un draugiem, kas viņus neatbalsta.

Vairs nav nekādu “Priecīgu Ziemassvētku” vai citu reliģisko svētku, ko muslimi nesvin. Tas viss var šķist diezgan skarbi – ienākt reliģijā, kas ir tik atšķirīga un savā ziņā nopietna. Turklāt ir arī diezgan grūti iejusties muslimu kopienās, kas bieži vien uzskatāmas drīzāk par grupām, kas pārstāv konkrētas kultūras nevis seko islāma nevainojamam dzīvesveidam.

Jā, taisnība, ka islāms prasa mums būt uzcītīgiem visos mūsu darbos, taču vienlaikus islāms daudz runā arī par mērenību. Kurāns pastāvīgi aicina muslimus būt laimīgiem un pozitīviem – tā nav, ka jokošanās un smiekli būtu aizliegti. Tomēr ir jāpatur prātā daži apsvērumi, kad runa iet par līksmošanos ‘muslimu stilā’. Kāpēc tā?

Profesionāli komiķi, kuri izsmej citus cilvēkus tikai tādēļ, lai saņemtu pretī nedaudz smieklu, 1. aprīļa joku pārpilnība, grāmatas, kas veltītas tikai ‘neķītriem jociņiem’, un smiekli, kas dzirdami bērnu rotaļu laukumos, kad notiek ņirgāšanās par vienaudžiem – apsverot šādu ‘uzjautrināšanos’, ir tikai loģiski, ka islāms ir noteicis vadlīnijas tam, kad smiešanās ir atļauta un uzskatāma muslimam par labu, un kad jokošanās un asprātību mētāšana pārkāpj atļautā robežas.

Mēles sargāšana no nepatiesības

Kāds vīrs atnāca pie pravieša Muhammada (s) un teica: “Iedod man dzīvnieku, ar kuru es varētu jāt.” Pravietis (s) uz to atbildēja: “Es iedošu tev kamieļmātes dēlu.” Vīrs izbrīnīts atbildēja: “Ko tad es iesākšu ar kamieļmātes dēlu?” Uz ko Pravietis (s) atbildēja: “Kas gan cits dzimst kamieļmātei, ja ne kamielis? (t.i., katrs kamielis, pat ja tas ir pieaudzis, ir uzskatāms par kamieļmātes dēlu)” (Abu Daūds un At-Tirmidhi)

Savas dzīves laikā, Pravietis Muhammads (s) mēdza šad tad pajokot, lai atdzīvinātu atmosfēru pat laikos, kad muslimiem negāja viegli. Tomēr viņa joki bija labsirdīgi un viņš tajos vienmēr teica patiesību. Jokojot, viņš nekad nekrita pārmērībās, lai nevienu nesamulsinātu, un vienmēr pārliecinājās, lai viņa joki tiktu uztverti labvēlīgi un stiprinātu muslimu savstarpējas attiecība.

Grēka padarīšana par ‘neko īpašu’ un grēkotāja slavināšana

Visiem ir labi zināms mūsdienu joku repertuārs: seksu, alkohols un pretlikumīgas darbības. Šie joki mums liekas tik maznozīmīgi, pat ne pārāk aizskaroši – tie bieži kļūst par daļu no jauniešu ikdienas sarunām. Šāda jokošanās ir vienkārši kļuvusi par sabiedrības normu. Tādējādi ar mums tiek manipulēts zemapziņas līmenī, liekot mums noticēt, ka maziem grēkiem nav īpašas nozīmes. Tomēr tiem ir nozīme.

Šāda jokošana mazina grēku nozīmīgumu. Kad šie joki kļūst par ikdienas sarunu daļu, tad sākam pārāk viegli attiekties pret tajos paustajām nosodāmajām darbībām. Mēs netiešā veidā slavinām šo grēku veicējus – tikai tāpēc, ka viņi ir likuši cilvēkiem pasmieties. Cik gan nepareiza rīcība ir grēcinieka slavināšana.

Līdzīgi, nav atļauts citus biedēt tikai tāpēc, lai par to uzjautrinātos. Daži joki var pārvērsties fiziskās darbībās, it īpaši zēnu un pusaudžu vidū. Lai gan fiziska mijiedarbība, tāda kā cīkstēšanās, tiek uzskatīta par daļu no Sunnas, ar to nav atļauts nodarīt kādam pāri, lai pazemotu vai iebiedētu. Pravietis Muhammads (s) ir teicis: “Muslimam nav atļauts biedēt citu muslimu.” (Abu Daūds)

Arī necenzētu vārdu lietošana jokos ir kļuvusi par vēl vienu sabiedrības normu, jo īpaši jauniešu un pat dažu pieaugušo vidū. Lamu vārdu lietošana un konkrētu cilvēku grupu izsmiešana un apsaukāšana tiek uztverta kā normāla uzvedība, kas izsauc smieklus un ķiķināšanu.

Pravietis Muhammads (s) ir teicis: “Muslims neaprunā un nenolād citus, nerunā piedauzīgi vai rupji.” (At-Tirmidhi)

Smieties, saglabājot līdzsvaru

Ievērojams islāma zinātnieks Sufjāns ibn ‘Ujaijnah ir teicis: “Jokošanās ir Sunna, bet tikai tiem, kas zina, kā to darīt un dara to piemērotā brīdī.”

Muslimam vienmēr viss ir īpaši jāapdomā un jāapsver. Visam ir savs laiks un vieta, tai skaitā jokošanai. Jokošanai ir arī attiecīga auditorija, un tas būtu jāzina ikvienam, jo īpaši jokojot un smīdinot citus.

Smiešanās viesībās vai tikšanās reizēs ir atļauta, kamēr vien tā nekļūst tik pārmērīga, ka zaudējam kontroli pār sevi. Visā pasaulē daudz muslimu un ne-muslimu ir pakļauti grūtībām – ir neētiski smieties par vieglprātīgām muļķībām, tādējādi novēršot no šo cilvēku ciešanām viņiem tik ļoti nepieciešamo uzmanību.

Protams vecākiem, kam patīk smieties, jokot un spēlēties ar bērniem, būtu jāzina, ka tas ir ne tikai atļauts, bet pat īpaši ieteikts ar nosacījumu, ka tiek saglabāta mērenība. Tomēr viņiem nevajadzētu aizrauties ar jokošanu tik ļoti, ka pašu bērni sāk zaudēt pret viņiem cieņu. Tāpat arī nav atļauta pārspīlēta ķircināšana, jo tā var bērnos atstāt paliekošas emocionālas sekas, it īpaši ja bērns pēc dabas ir jūtīgs.

Pravietis Muhammads (s) ir teicis: “Nesmejieties pārlieku daudz, jo pārspīlēta smiešanās padara sirdi nejūtīgu.” (At-Tirmidhi)

Citā stāstījumā pravietis Muhammads (s) ir brīdinājis, ka arī par reliģiskiem jautājumiem nevajadzētu pārlieku daudz runāt, jo tas var padarīt sirdis aukstas. Jebkurā gadījumā muslima dzīvei ir jābūt mērenai. Muslimam vajadzētu smieties un jokot ar savu ģimeni, dalīties atļautos jokos ar draugiem, bet būt nopietnam, kad apstākļi prasa tādam būt.

Umars ibn Al-Khattabs ir teicis: “Tas, kurš smejas pārlieku daudz vai joko pārlieku daudz, zaudē cieņu, un tas, kurš uzstājīgi turpina kaut ko darīt, kļūst ar to atpazīstams.”

Islāms nosaka, ka laba rakstura saglabāšana ir obligāta. Jokošanās un smiešanās veido tāda cilvēka raksturu, kas novērtē prieku un dzīvi kopumā, tāpēc, ja islāmu padarītu par neizsakāmi nopietnu reliģiju, šī ticība zaudētu līdzsvaru.

Tomēr vienlaikus mērena smiešanās ir praktizējoša muslima vislabākā izvēle – tāpēc ir vērts pievērst uzmanību tam, kā Pravietis Muhammads (s) ir rīkojies līdzīgā situācijā, jo tikai labākie no ticīgajiem seko viņa piemēram.

————————————————–

Raksta avots: http://muslimvillage.com/2012/12/10/32676/halal-laughter-and-muslim-happiness/

Raksta autore: Marija Zeina (Maria Zain)

Oriģinālavots: onislam.net