Noumāna Alī Khāna (Nouman Ali Khan) sniegtais padoms par vēlamo atbildes rīcību šādos gadījumos.

Ikviens, kurš ir nopietni pētījis Kurānu, zina, ka Dievs tajā vairākkārt runā par to, kā pravieši tika apvainoti, kā par viņiem uzjautrinājās, kā viņus atraidīja vispiedauzīgākajos no veidiem un ka arī paši pravieši jutās sāpināti par to, ka neticīgie par viņiem ņirgājas. Pravietis Nūhs (Noass) sūdzējās par to, ka cilvēki uzskata viņu par pretīgu, ka aizbāž savas ausis ar pirkstiem un iet prom no viņa, un pārvelk sev pāri drēbes, tādējādi izrādot viņam apvainojumu.

Mūsu Pravietis Muhammads (s) nav izņēmums – tas pats Kurāns, kas pagodina mūsu Pravieti (s), satur arī vissāpīgākos vārdus, kas viņam tikuši pateikti. Pašam Pravietim (s) tie bija jācitē un jāatgādina sev par to, kas ticis teikts par viņu: sāhir – burvis, madžnūn – vājprātīgais, kadhāb – mūžīgais melis. Tik daudzas apsūdzības ir celtas pret mūsu Pravieti (s), un tās visas ir pierakstītas Kurānā.

Dievs vēlas, lai mēs atcerētos sekojošu faktu: visi pravieši, lai gan viņi ir viscēlākie no Dieva radībām, kurus pats Dievs ir pagodinājis, vienlaikus ir cilvēki, kas saskarsies ar visbriesmīgākajiem apvainojumiem un visnežēlīgāko izsmieklu.

Tātad kādai vajadzētu būt atbildes reakcijai? Ja kādam vajadzēja būt dusmīgam un niknam par to, ka Pravietis (s) tiek apvainots, tad tiem bija jābūt viņa līdzgaitniekiem, kuru ticības līmeni nevar pat salīdzināt ar mūsējo. Tomēr kāpēc gan viņi nereaģēja tā, kā to darām mēs? Kāpēc viņi netaisīja nekādus protestus? Kāpēc viņi neizgāja ielās, dusmīgi kliedzot un bļaujot? Jo viņi saprata, ka Kurāns nav nācis tikai tāpēc, lai dotu viņiem mīlestību pret Pravieti (s), bet arī tāpēc, lai parādītu kā tieši izpaust mīlestību un iemācītu viņiem pareizi reaģēt uz šiem apvainojumiem.

Kā tas nākas, ka mēs nezinām, ka pašam Pravietim (s) ir pateikts: “Un esi pacietīgs par [jebko] to, ko viņi runā…” (Kurāns 73:10)

Mani fascinē šīs rindas, jo arābu valodas vārds ‘mā’ nozīmē ‘jebko’. Jebko, ko viņi runā. Nevis, jebko, ko viņi kādreiz ir teikuši, bet jebko, ar ko viņi vēl varētu nākt klajā. Un mudāre’a (tagadnes) forma liek domāt, kas tas ir viss tas, ko viņi varētu būt teikuši pagātnē, kā arī tagadnē un pat nākotnē līdz šai dienai.

Pravieša (s) paša piemērs ir būt pacietīgam. Kur Kurānā tiek attaisnotas šādas mūsu dusmas? Vai mūsu dusmas patiesībā vispār ir attaisnojamas? Tad kas gan mums būtu jājūt pret tiem, kas mūs ienīst un izsaka par muslimiem naidīgas piezīmes? Tas ir nožēls – mums būtu jāizjūt žēlums pret šiem cilvēkiem. Viņi nespēj Pravietim (s) nodarīt pāri, viņi nespēj atņemt viņam godu, kurš tika piešķirts no debesīm – to piešķīra Pats Dievs. Nekas uz šīs Zemes nespēj to atņemt: nedz raksts žurnālā, nedz karikatūra, nedz kāda filma vai oratori un naidīgas runas, nedz arī kāda cita ‘mākslas’ forma. Nekas no tā nespēs atņemt mūsu Pravieša (s) cieņu! Šādas filmas un citi līdzīgi centieni vienkārši ir veltīgi un bezjēdzīgi mēģinājumi iedragāt islāma vēsti.

Tomēr aizdomājaties: vai šāda mūsu emocionāla reakcija un bezjēdzīga vardarbība arī nav islāma sagrozīšana? Vai mēs nedarām tieši to, ko islāma ienaidnieki vēlas – pasniedzam maldinošu islāma tēlu? Ja ir kas tāds, kas padara mani dusmīgu, tad tās ir mūsu pašu dusmas, tas, ka mēs nesaprotam, kāda ir Kurāna nostāja un kā ir jāreaģē uz apvainojumiem: “Atgrūd ļaunumu ar to pašu labāko…” (Kurāns 23:96)

Visbeidzot, es vēlos jums ko teikt: ir cilvēki, kas domā, ka šāda miermīlīga nostāja bija tikai islāma pirmsākumos, ka Mekas periodā Pravietim (s) vajadzēja būt pasīvam. Taču kad Pravietis (s) emigrēja un sākās kauju periods (Badr, Uhud, Ahzāb, Tabūk utt.), nostāja vairs neparedzēja būt pacietīgiem. Pēc tās tad mums arī vajadzētu vadīties. Apskatīsim sūrā ‘Al-E-Imrān minēto Uhud kauju. Ko Dievs mums saka?

“… un jūs noteikti dzirdēsiet no tiem, kuriem tika doti Raksti pirms jums, un no tiem, kuri piedēvē [līdzdalībniekus], daudz nepatikas…” (Kurāns 3:186)

Šādi apgalvojumi apliecina, ka Dievs mūs garīgi sagatavo tam, kas notiks. Tad kādai īsti bija jābūt mūsu reakcijai? Dievs pats mums ir to pateicis: “…Un, ja jūs būsiet pacietīgi un dievbijīgi, – tad tās ir tās lietas, kurās jābūt apņēmīgiem.” (Kurāns 3:186)

Lūk, šādai vajadzētu būt muslima reakcijai. To riebīgo video noskatījās kādi 30 cilvēki? Tas neveiksminieks [kurš to uztaisīja] un viņa brālēni? Pirms mēs paši sniedzām viņiem atbalstu. Mēs padarījām to populāru. Mēs paši esam tie, kas piešķiļ visam klāt vēl papildus uguni.

Nobeigumā es vēlētos teikt sekojošo: jūs zināt, ka tad, kad skolā notiek kāda bērna apcelšana, parasti izvēlas ķircināt to, kas izrāda reakciju uz šo apcelšanu. Jo vairāk mēs šādi reaģēsim, jo vairāk iedrošināsim citus turpināt naidīgu izrunāšanos. Mums ir jāiemācās atbildēt izglītotā, civilizētā un smalkā runas veidā – tā, kā Kurāns un mūsu Pravieša (s) Sunna no mums to sagaida.

Es aizlūdzu par to, lai šis vēstījums sasniegtu visus manus jaunos brāļus un māsas, kas izjūt skumjas un dusmas par pret Pravieti (s) vērstiem apvainojumiem. Es ceru, ka jūs spēsiet pārvērst šīs dusmas par kaut ko pozitīvu.

——————————————-

Avots: https://www.youtube.com/watch?v=I6zuKbBlmRo