Lai gan pašas garākās ēkas pasaulē pamati ir apslēpti, tie ir šīs ēkas pati svarīgākā daļa. Māte ir svarīga mūsu sabiedrības daļa, taču viņas loma un devums bieži netiek atzīts!

Reiz pie Pravieša (s) atnāca kāds vīrs un jautāja: „Kurš no visas cilvēces vidus ir visvairāk manas sabiedrības cienīgs?” Viņš atbildēja: „Tava māte.” Tad vīrs jautāja: „Un kurš pēc tam?” Viņš atbildēja: „Tava māte.” Tad vīrs jautāja: „Un pēc tam kurš?” Pravietis (s) atkal atbildēja: „Tava māte.” Tad vīrs jautāja: „Un pēc tam kurš?” Viņš atbildēja: „Pēc tam tavs tēvs.” (Bukhāri)

Mātes nozīmīgums slēpjas viņai uzliktajā milzīgajā nastā un atbildībā, kā arī grūtībās, kas viņai jāpiedzīvo – dažas no šīm nespēj panest par vīrieši. Tieši tāpēc viens no svarīgākajiem katra cilvēka pienākumiem ir uzturēt labas attiecības ar māti, būt laipnam pret viņu un pateicīgam.

Mūsdienu sabiedrībā, mātes loma bieži vien tiek noniecināta un uzskatīta par zemāka līmeņa darbu.

Reiz autovadītāju tiesību izsniegšanas departamentā bija kāds ierēdnis, kurš jautāja tur atnākušai sievietei: „Ar ko jūs nodarbojaties?” Sieviete, kurai bija jāatjauno tiesības, kļuva domīga.

Tad ierēdnis teica: „Kundze, vai jūs strādājat? Vai varbūt jums ir pašai savs bizness? Vai…”

Sieviete atbildēja: „Jā! Man ir pilnas slodzes darbs – es esmu māte.”

„Mums gan pie nodarbošanās jautājuma nav ‘māte’ atbildes,” teica ierēdnis. „Es jūs atzīmēšu kā ‘mājsaimnieci’. Ar to būs gana.”

Šis atgadījums notika ļoti sen un drīz tika aizmirsts.

Vairākus gadus vēlāk, tā pati sieviete atkal devās atjaunot savas autovadītāja tiesības. Šoreiz ierēdne pie lodziņa bija samērā uzpūtīga izskata dāma.

„Jūsu nodarbošanās?” viņa jautāja autoritatīvā balsī.

Sievietei pēkšņi radās iedvesma labai atbildei – viņa teica: „Es esmu zinātniskā pētniece, kas darbojas bērnu attīstības, uztura un sabiedrisko attiecību jomās.”

Ierēdne skatījās uz viņu ar izbrīnā plati ieplestām acīm. Sieviete pavisam mierīgi vēlreiz atkārtoja savu sakāmo, ko tad ierēdne arī vārdu pa vārdam pierakstīja.

Nespēdama apslēpt savu izbrīnu, ierēdne laipnā balsī jautāja: „Ko tad jūs īsti darāt savā profesijā, kundze?”

Sieviete jutās patiesi labi par to, ka tik mierīgi un pārliecināti bija raksturojusi savu nodarbošanos. Viņa atbildēja: „Mani izpētes projekti ilgst jau vairākus gadus (mātes nekad neaiziet pensijā!). Es veicu savu izpēti gan laboratorijā, gan arī dabiskā vidē. Man ir direktors, kura labā strādāju (Dievs, protams). Esmu saņēmusi savā darbības laukā divas atzinības (dēlu un meitu). Manas izpētes tēma tiek uzskatīta par grūtāko socioloģijas laukā (visas mātes tam piekritīs!). Katru dienu, man ir jāstrādā vairāk nekā 14 stundu. Reizēm nepietiek pat ar 24 stundām, jo darba uzdevumi ir daudz grūtāki, nekā citās profesijās. Mana kompensācija neizpaužas finansēs, bet gan garīgā gandarījumā.”

Pēc šī īsā raksturojuma, sieviete manīja, ka ierēdne ir patiesi iedvesmota. Pabeidzot ar autovadītāju tiesībām saistītās formalitātes, ierēdne pat atnāca pavadīt sievieti līdz durvīm.

Pa ceļam uz mājām, šis jaunais skatupunkts uz savu nodarbošanos lika sievietei justies patiesi gandarītai. Pie durvīm viņai uzsmaidīja viņas piecgadīgais izpētes projektu asistents. Viņas pats jaunākais projekts (sešus mēnešus vecs zīdainis) sagaidīja viņu entuziasma pilns.

Viņa bija guvusi mazu uzvaru pār valdības birokrātiju un sabiedrības stereotipiem. Viņa vairs nebija ‘tikai māte’. Tā vietā viņa bija augsti stāvoša darbiniece cilvēcei vitāli svarīgā jomā – mātes darbā!!!

‘Mamma’ – vai šis nav brīnišķīgs tituls? Saskaņā ar šādiem standartiem, vecmammas būtu jāsauc par vecākajiem zinātniskajiem pētniekiem un vecvecmammas – par zinātniskās izpētes direktoriem. Tantes un citas sievietes var droši pretendēt uz ‘zinātnisko izpalīdžu’ amatiem.

Patiesi, mātes ieņem sabiedrībā cēlu lomu, un viņu pozīcija islāmā tiek vērtēta ļoti augstu. Dieva Vēstnesis (s) teica: „Džanna (paradīze) atrodas zem mātes kājām!” (Ahmed, Sunan Ibn Mādžah)

Dievs saka Kurānā: „Un tavs Kungs ir noteicis, lai jūs nekalpotu nevienam, izņemot Viņu, un [darītu] labu vecākiem. Ja nu kāds no viņiem vai abi, tev klāt esot, sasniegs vecumdienas, tad nesaki viņiem: „Tpū!”, nekliedz uz viņiem un saki viņiem cēlus vārdus. Un nolaid viņu priekšā pazemīgu žēlastības spārnu un saki: ‘Mans Kungs! Esi žēlīgs pret viņiem, jo viņi audzināja mani maziņu!’” (Kurāns 17:23-24)

Mums nav jāgaida uz vienu īpašu dienu gadā (Mātes dienu), kura mūs komerciāli ekspluatē. Lai atzītu šīs lieliskās personības devumu, godiniet viņu šodien, rīt un katru dienu!

———————————-

Raksta autors: Abu Muhammads Jusufs (Abu Muhammad Yusuf); avots: http://muslimvillage.com; oriģinālavots: eislam.co.za