Tā kā muslima esmu jau krietnu gadu skaitu, Alhamdulillāh, ir gavēti daudzi Ramadāni dažādās pasaules malās. Islāmu es pieņēmu ASV, pavisam īsi pirms tā gada Ramadāna. Tā kā toreiz par islāmu nezināju neko daudz un kā jauna muslima nebiju īsti saskarē arī ar vietējo ummu, Ramadāns pagāja, domājot vairāk par ēšanu-neēšanu, kas gan arī togad nebija liela problēma, jo ziemas magribs Mineapolisā sākās jau tūlīt pēc četriem pēcpusdienā. Tas bija viegls Ramadāns, kas neko daudz nemainīja manā toreizējā ikdienā. Taču visticamāk, ka augstu garīguma līmeni savā pirmajā Ramadānā tā īsti nesasniedz neviens no jaunajiem muslimiem – domāju, ka par to arī nav jāuztraucas, jo reliģijas maiņa nav vienas dienas pasākums, bet gan pilnveidošanās process, kas turpinās visas dzīves garumā.

Otrais, un arī lielākā daļa turpmāko Ramadānu, pagāja Pakistānā kopā ar manu tiešo ģimeni un vīra radiem. Iepazinos ar vietējām Ramadāna tradīcijām, to skaitā bagātīgi klāto galdu, kuram iftāra laikā vai jālūst no gavētājiem pagatavotiem gardumiem. Īpaši izbaudīju ģimeniskumu Ramadāna laikā – kad gavēni kopā pārtrauc liela radu saime (un šeit es runāju par pieciem vīra brāļiem ar ģimenēm), kad tiek svinēti bērnu pirmie gavēņi, kad ģimenes vecie ļaudis cenšas darīt visu, lai atvieglotu pārējo gavēni, un kad pēdējās desmit Ramadāna naktīs visi cenšas iedrošināt viens otru uz papildus pielūgsmi.

Ar īpašu prieku atceros Latvijā pavadītos Ramadānus – jo īpaši gadu, kad „Cafe an Noor” tika lasītas lekcijas par islāmu, kas magriba laikā tika uz brīdi pārtrauktas, lai baudītu dateles un ūdeni un izpildītu solā. Lai gan daudzas no jaunajām latviešu muslimu ģimenēm, kuras tolaik sanāca kopā „Cafe an Noor” uz šiem dāva pasākumiem, vairs nav Latvijā, taču toreiz gūtā kopības sajūta nav izzudusi pat šodien, neskatoties uz to, ka esam dažādās pasaules malās.

Atceroties savus gavēņus, vienmēr pēc Ramadāna ir sajūta, ka varēja būt bijis labāk. Kļūstot par māti un gādājot par palielās radu saimes Ramadāna ēdienkarti, bieži nācās iziet uz kompromisiem pašai ar savu pielūgsmi. Lielām ģimenēm raksturīgais neparedzamais dienas ritms, rūpes par bērniem un uz vienas rokas pirkstiem itin viegli saskaitāmās miega stundas likās izsūcam no manis pēdējās enerģijas lāsītes. Mātes ar maziem bērniem mani labi sapratīs, kāda ir sajūta tad, kad, gatavojot ģimenes sahūru (rīta maltīti), pamostas bēbis, kuram jādod piens, un iestājas panika, ka neko vairs laikā nepaspēsi. Taču tāpēc arī mātēm ir tik īpaša loma islāmā – viņu rūpes un gādība tiek bagātīgi atalgotas.

Lai gan zinu, ka arī šis Ramadāns man būs ļoti aizņemts, gribu atrast īpašu laiku pati savai pielūgsmei, savam imānam un aicināt citas latviešu māsas darīt to pašu. Atrodi laiku pārdomām, lai ielūkotos dziļi sevī, novērtētu savas sirds stāvokli, atrastu savus personīgos trūkumus un izveidotu plānu pašizaugsmei. Nesalīdzini sevi ar citiem, nedz arī ar to, ko citi dara vai nedara ar savu ģimeni un bērniem. Tava personīgā izaugsme un pielūgsme ir tieši tava – soli pa solītim – tai nav nekāda sakara ar citiem. Tā kā Radītāja priekšā mums būs jāatskaitās pašām par saviem darbiem, tad, lai arī kā mums nenāktos gādāt par mūsu ģimenēm, mums ir jārūpējas visupirms pašām par sevi. To var zināmā mērā salīdzināt ar lidmašīnās dotajiem noteikumiem mātēm uzlikt skābekļa maskas vispirms pašām sev un tikai tad bērniem – ja pašai mātei pietrūks skābekļa, viņa nevarēs palīdzēt vairs nevienam citam. Tieši tāpat tas ir arī ar imānu – ja tu aizmirsti pati par sevi, atstāj novārtā savas attiecības ar Dievu, tad tas atspoguļosies vistiešākajā veidā gan uz bērnu imānu, gan arī vispārējo atmosfēru ģimenē.

Lai Dievs dod mums visiem svētīgu Ramadānu, kurā mēs varētu sasniegt sevis nospraustos garīgās izaugsmes un pilnveidošanās mērķus, amīn.

———————————————-

Raksta autore: Laila Brence