Ja godīgi, tad Ramadāna laiks manās mājās Stambulā vienmēr ir bijis vētrains. Ar vīru Ahmetu esam noskaidrojuši vispārpieņemto Ramadāna tradīciju, esam ierīkojuši savu Ramadāna gaidīšanas un praktizēšanas platformu. Beidzot, pāris gadus pēc La ilaha illa-llah Muhammadu-rasullu-llah čuksta, šo musulmaņu pasaulei lielāko gadskārtu notikumu es spēju pieņemt ar gaidīšanu. Pat tādu kā azartisku ilgošanos un drastisku, pat bērnišķīgu prieku! Vismazāk mani uztrauc neēšana. Ja tik vien kā atturēties no ēdiena, sīkums.

Ar musulmani esmu precējusies jau kādus pāris gadus. Dzīve lido strauji, un nu jau man ir savs viedoklis par Ramadānu, ka varu dalīties ar citiem, ja kāds man jautā. Turcijā saka ‘ramazāns’, un, ja manā vēstījumā šie vārdi mainīsies, neņemiet pie sirds. Vēl pieņemiet, lūdzu, ka aiz katra trešā vārda, neizsaukšos sajūsmas vārdus arābiski, nedz arī būšu savā vēstījumā musulmaniskāka par pašu viedāko šeihu vai imāmu. Man patīk būt muslimai, patīk vienkāršie dzīvošanas noteikumi, ko Pravietis (s) ir atstājis saviem sekotājiem. Esmu to pieņēmusi, un dzīvoju laimīga.

Kā jauna muslima, esmu salasījusies gudras grāmatas. Tajās rakstīts par garu. Par spēju likt savam prātam un garam valdīt par savām izjūtām un iegribām. Viss tā smuki sarakstīts, paaugstos toņos, ka taisni prieks. Bet ko redzu dzīvē, sarunājoties ar cilvēkiem, kuri ir musulmaņi paaudžu paaudzēs? Redzu, ka paši turki Ramadānu jau sāk uztvert tikai kā laiku ar nežēlīgu neēšanu un mokām, kas jāiztur trīsdesmit dienas. Nevis par garu viņi runā, bet tikai par ēšanu – par iftāru kā mūsu piebaldzēni no „Mērnieku laikiem”, kas arī tikai par goda mielastu vien sprieda, nevis būtisko par zemes dalīšanu. Kur nu piebaldzēni! Toties tagad man ir viegli gaidīt Ramadānu.

Mans pirmais Ramadāna laiks Turcijā vispār bija šoks – ierastās turku kafijas vietā no rītiem bija mulsa murmulēšana, sak, bučot tevi nedrīkst, ja nu slapjums tiek, peldēties jūrā nedrīkst, jo, ja nu sadzeries ūdeni? Jutos kā bērns, kam pēkšņi tiek atņemtās ierastās mīļlietiņas. Tā vietā – steidzīga meditācija pie ledusskapja, sak, ko lai iekož pirms rīta azāna, tā sakot – brokastu pudamente uz visu dienu ielikta kā pamats. Ai, ai, es biju nikna, ka man tiek atņemtas rīta sarunas pie kafijas uz balkona.

To pirmā Ramadāna laiku Stambulā atceros vēl joprojām: uz ielām kā zombiji slīd jauni, šlipsoti turku vīrieši baltos kreklos, kuru sejās atspoguļojas visa pasaules ciešanas, bet viņi sakož zobus un, lūk, neēd. Viņi pat izskatījās mazliet pat apvainoti, ka viņi neēd, bet tūristi un ārzemnieki šķibī iekšā turku tradicionālo boreku (pīrāgu ar gaļu vai sieru). Toties kā mulla nodziedāja vakara azānu un sākās iftārs, tā – hoş geldin, laipni lūgti uz… trim zupām, četrām gaļām, diviem saldajiem, četrām tējām, augļiem, makaronu kalniem un pilava grēdām. Bagātīgs iftāra mielasts izskatījās kā kompensācija par neērtībām. Un tā viņi ciešanu pilnām sejām ņēmās trīsdesmit dienas.

Palasot grāmatas par Pravieti (s), esmu secinājusi, ka viņš bija prātīgs un praktiskas dabas cilvēks, kurš tādiem sīkumiem kā viena ūdens pile turp-šurp dzīvības dēļ pasaules galu neredzēja. Tieši lasot grāmatas par Pravieti (s), atskārtu, ka pat šos praktiska arābu vīra pirms tūkstoš gadiem teiktos skaidros vārdus ja ne uzpūš vai appūš ar vēlamo vārdu zeltu, interpretācijā sagroza pa savam, pārprot, un pēc tam visi muslimi pasaules un savā priekšā tiek pataisīti nevis kā dzīvi cilvēki ar miesu un asinīm un cilvēcīgu garu, kas tiecas pie Visaugstā, bet izrādās gluži vai pēc teroristiem, kuri gatavi mirt ar ‘Allāhu Akbar!’ uz lūpām. Nu nav taču tā!

Esmu gavētāja ar lielu stāžu vēl no laikiem, kad biju praktizējoša katoliete. Kad stāstīju savām turku draudzenēm par 40-diennieku – gavēni, kurā nelieto ne gaļas, ne piena produktus, viņas izsaucās: „Ma ša Allāh!” Jā, jā, un nekādu saldo, es viņām teicu, un acīmredzami pārbiedēju. Kā – bez baklavas? Kad pateicu, ka melno tēju un kafiju četrdesmit dienas līdz Lieldienām arī nē, viņas mani jau gara acīm skatīja kā aptrakušo kristieti, kas nodedzinājis Konstantinopoli krusta karā pret musulmaņiem. Lūk, tāpēc man pašai neēst Ramadāna laikā, saulei esot, ir viegli.

Es nespēju piedalīties turciešu mājas sarunās par ēdienu gatavošanu, nespēju runāt tikai par sīpoliem, tomātu salču likt vai nelikt pie zupas, vai kā cepami cepumi, it sevišķi Ramadāna laikā. Turklāt visiem paziņot ar sēru izteiksmi, ka es, lūk, gavēju, ir savas intimitātes robežas pārkāpšana – kāda gan kuram daļa, ko es lieku vai nelieku savā vēdermaisā? Publiski visiem paziņojot, sak, tagad visiem stāvēt miera stājā, jo es, lūk, gavēju, ir augstprātība. Taču, kā atzinis turku rakstnieks Orhans Pamuks savā bērnības atmiņu grāmatā „Stambula”, turkiem patīk ciest – vai nu tas būtu par gavēni Ramadāna laikā, vai nebeidzama ciešana par bijušās Osmaņu impērijas bojāeju, ciešanas rotā tik daudzu turku un turciešu sejas ne tikai Ramadāna laikā.

Kā jauna muslima es savas turciešu draudzenes strostēju, ka runas par ēdienu gavēņa laikā vispār ir nepiedienīgas, jo tas nozīmē, ka cilvēks visu laiku jūtas kā uzsēdināts uz ēdiena adatas. Cilvēks tad nevis gavē, bet tieši rij ar acīm, ar degunu, ar smadzenēm. Ja tu uzticies Visaugstajam, tad zini, ka būs tev gan ēdiens, gan dzēriens, gan jumts. Lūgšanās pateicies, ka viss tas tev ir. Tagad esmu rāma, lai viņas tērgā. Ramadāns ir sevis pārbaudes laiks. Tajā tu pats sevī ieraudzīsi gan vājumu, gan arī atskārtīsi, cik tomēr esi izturīgs.

Pērn ar prieku latviešu muslimiem rakstīju par Ramadāna laika iftāru Turcijā. Ko tik es neatklāju! Beidzot viss bija skaidrs par Ramadāna sīku sastāvdaļu, ja tā var teikt, par ēšanu. Uzzināju Pravieša (s) teikto par datelēm, un sapratu, ka viņš dateles ir ieteicis kā Ramadāna laika gavēņa pilnīgāko ēdienu. Tieši dateles ieteiktas kā visvisādiem labumiem apveltītais auglis, kurā no 23 esošajām atklātajām minerālvielām/aminoskābēm, ir tieši visas divdesmit trīs! Dienā pietiekot ar desmit. Nepārmoka kuņģi pēc neēšanas visu dienu, bet ķermenim dod nepieciešamo, kas vajadzīgs. Vismaz trīsdesmit dienas tādā režīmā var rullēt mierīgi. Kad biju nogājusi uz Meku un Medīnu, tad sapratu, ka arābiem viegli teikt par datelēm – Saūda Arābijā vien aug ap simts un vairāk šķirņu dateļu. Latvijā jāiztiek ar tām, kas ievestas.

Turcijā laikam un tradīcijām mainoties, dateļu ēšana pirms iftāra ir kļuvusi par rituālu, kas jāpilda, bet kuras patiesais iemesls sen piemirsts. Dateles no pamatēdiena tapušas par meze (starteri), kā obligātu piedāvājumu pirms lielās iftāra izēšanās. Turki saka, ka dateles jāēd, jo… jāēd. Tajā pat laikā nezin, kāpēc turkiem tā īsti negribas tās ēst, ja dateles sausas. Bet jāpiedāvā ir un pieklājības pēc jāpaņem pa vienai… Tāpat kā latviešiem ar Jāņu sieru – sabrauc jāņubērni, atved ciemkukuļos Jāņu sieru, bet visu nakti cep un ēd šašliku. Bez tā, ka turku tradīcija ir dalīties ar citiem, turkiem vēl kāds, lūk, ir iestāstījis, ka iftāra ēdienam un mielastam jābūt bagātīgam. Viesmīlība, tā teikt.

Esmu tieša, par Ramadānu mājās vāros un cepos, jautājot un meklējot atbildes, ka pat mans vīrs ir mainījis domas par Ramadānu. Sauja. Sauja zupas. Sauja rīsu. Sauja dārzeņu. Cilvēkam, it sevišķi virs piecdesmit, nemaz tik daudz vairs cepešu nevajag. Katru dienu viena sauja, nevis vienā iftārā pa saujai grābiens no katra grāpja un pārēšanās, vēderpūšanās, graizes un atvieglojoši rībieni.

Ramadāna laikā nebūšu Stambulā. Ļoti vēlos apciemot sirsnīgus cilvēkus netālu no Dikili pilsētiņas, Kiratli ciemā – zemnieku pāris dzīvo vasaras jailā, kalnos, gana aitas un kazas, ievēro oruç (gavēni) tā rāmi un mierīgi, bez ciešanām, dienas laikā apdara darbus un palasa Kurānu, pat neko daudz netarkšķ par augstām lietām, bet namaz (lūgšanas) veic zem olīvkoka, kas aug pagalmā. Vakara iftārs – kāda sauja zupas, kāda datele kārumam, kāds siers un olīvas, kas nu mājā ir atrodams. Ramadāna laiks ir labākais laiks radu apciemošanai vēl no tāda aspekta, ka neviens nepiedāvā ēst (lasi: necenšas pārēdināt ar miltu ēdieniem – ne borekus, ne baklavas). Ir tikai sirsnīgas un jaukas sarunas.

———————————–

Raksta autore: Laima Kota