(lasiet raksta otro daļu šeit)

Kurāna skripts

Vēl viens iebildums, ko orientālisti izsaka, ir saistīts ar to, ka Uthmana mus’hafam trūka diakritiskās zīmes (punkti, kas atšķir burtus un patskaņu apzīmējumi). Līdz ar to viņa mus’hafā redzamie burti ir tikai arābu burtu pamata bāze. Piemēram, vārds  (viņš teica), bez diakritiskajām zīmēm izskatītos šādi: . Saskaņā ar orientālistu apgalvojumiem, tādā gadījumā lasītājs to var izlasīt kā  (zilonis),  (pirms), vai  (viņš skūpstīja). Saprotams, ka lasot šādus tik atšķirīgus vārdus, būtu milzīga atšķirība nozīmē. Tādi orientālisti kā 1900-to gadu sākuma austrāliešu profesors Arturs Džefferijs (Arthur Jeffery) apgalvo, ka dēļ iztrūkstošajām diakritiskajām zīmēm Uthmana Kurāna eksemplārs pieļāva variāciju lasījumos, līdz ar to atļāva pastāvēt dažādām nozīmēm, padarot mūsdienās sastopamo Kurāns vairs ne autentisku.

Šim argumentam ir vairāki trūkumi:

Pirmkārt, milzīga nozīme ir tam, ka kopā ar savām mus’hafa kopijām Uthmans nosūtīja arī tā skaitītājus. Jāatceras, ka galvenais Korāna saglabāšanas veids bija mutisks, un rakstītie eksemplāri bija nepieciešami tikai kā papildinājums mutvārdu deklamēšanai. Ja kāds šīs vārsmas jau bija iegaumējis, tad viņam Uthmana mus’hafā atrodamie bāzes burti kalpoja tikai kā vizuāls palīglīdzeklis deklamēšanai. Lai ilustrētu šo piemēru, mēs varam apskatīt šādu uzrakstu, kas atrodas Jeruzalemē, “Dome of the Rock” iekšienē. Šī ēka tika uzcelta 600-to gadu otrajā pusē un tās iekšpusē atrodami vieni no vecākajiem arābu valodas kaligrāfiskajiem uzrakstiem, kas rakstīti tajā pašā Kufic skriptā kā Uthmana mus’hafs:

Kādam, kas pārvalda arābu valodu un pārzina sastopamākās, ar Dieva pārākumu saistītās pamatfrāzes, ir viegli saprast to, kas teikts šajā uzrakstā:

Visžēlsirdīgākā, Visžēlojošākā Allāha vārdā. Nav cita dieva kā vien Dievs. Viņš ir Viens, Viņam nav sabiedroto. Viņam pieder visa augstākā vara un atzinība (slavinājumi, pateicība). Viņš rada dzīvību, un Viņš dod nāvi, un Viņam ir vara pār visām lietām. Muhammads (s) ir Allāha kalps un viņa Pravietis. (http://www.islamic-awareness.org/History/Islam/Inscriptions/DoTR.html)

Līdzīgi kā ar šo fragmentu, tas, kurš pārzināja vārsmas un arābu valodas rakstību, varēja bez grūtībām izlasīt arī Uthmana mus’hafu. Līdz ar to apgalvojums, ka dēļ diakritisko zīmju trūkuma nav iespējams uzzināt kādi bija sākotnējie vārdi, ir acīmredzami nepamatots.

Otra problēma saistībā ar tādu orientālistu kā Džefferijs apgalvojumiem saistīta ar ideju, ka dēļ diakritisko zīmju trūkuma, vārdu varētu izlasīt pilnīgi nepareizi. Uz brīdi pieņemsim, ka nekur nebūtu sastopams neviens skaitītājs, kas varētu paskaidrot kā pareizi jāizlasa vārsmas no Uthmana mus’hafa un kāds sastop vārdu . Kā jau iepriekš minējām, tie varētu būt vairāki dažādi vārdi, atkarībā no tā, kur atrodas diakritiskās zīmes. Tomēr, izejot no konteksta, izglītots lasītājs var viegli saprast, kādam vārdam tur jābūt. Tas ir teju neiespējami, ka lasītājs varētu aizstāt vārdu “pirms” ar “zilonis”, un teikums joprojām izklausītos jēdzīgs. Lai gan dažos gadījumos lasītājs varētu nejauši aizvietot vienu vārdu ar citu, un teikums tik un tā izklausītos jēdzīgs, tomēr, dēļ arābu valodas īpatnībām, šādi gadījumi ir reti, turklāt tas viss ir balstīts uz pieņēmumu, ka nekur nebūtu sastopami Kurāna skaitītāji, kas koriģētu lasītāju.

Laikam ejot, periodā no 700. līdz 800. gadam, visā muslimu pasaulē mus’hafiem sāka pievienot diakritiskās zīmes. Tas tika darīts sakarā ar to, ka muslimu pasaule sāka pāriet no mutvārdu uz rakstisku sabiedrību, ar mērķi vēl vairāk atvieglot iespēju lasīt Kurāna kopijas un novērst kļūdas to cilvēku lasījumā, kuri nepārzināja vārsmas, ko tie lasa. Šodien gandrīz visi mūsdienu mus’hafi uz bāzes burtiem satur arī diakritiskās zīmes, kopā ar patskaņu marķējumiem, lai lasīšanu padarītu vieglāku.

Isnad (atstāstītāju virknējuma) sistēma

Viens no aktuālākajiem jautājumiem pirmo muslimu acīs bija Kurāna svētuma saglabāšana. Gan Kurānā, gan Pravieša (s) izteicienos vairākās vietās muslimiem tiek atgādināts, ka ebreji un kristieši laika gaitā ir sabojājuši savus tekstus, kurus nu vairs nevar uzskatīt par autentiskiem. Tā rezultātā, pirmie muslimi izstrādāja speciālu sistēmu, lai nodrošinātu, ka Kurāns un hadīsi netiek pakļauti nedz apzinātām, nedz neapzinātām cilvēciskā faktora kļūdām.

Šī sistēma ir pazīstama kā isnad sistēma. Isnad sistēma akcentēja katra konkrētā teiciena sanad. Piemēram, Al-Bukhāri hadīsu krājumā, katrs hadīss tika nodots ar stāstītāju virkni, kas sākās ar Al-Bukhāri un beidzās ar pravieti Muhammadu (s). Šī ķēde ir pazīstama kā sanad. Lai būtu droši, ka hadīss ir autentisks, katram virknē esošajam stāstītājam ir jābūt atzītam par uzticamu, ar labu atmiņu, un viņam jāpiemīt arī citām godprātīgām īpašībām.

Sākotnējā islāma kopiena piešķīra šai sistēmai milzīgu nozīmi hadīsu un Kurāna vārsmu autentiskuma noteikšanā. Ja kāds mēģinātu apgalvot, ka viņam ir pieejamas tādas vārsmas, kas nav iekļautas kanoniskajā Uthmana mus’hafa tekstā, zinātnieki pārbaudītu atstāstītāju virkni, kura pēc šīs personas apgalvojuma noved līdz Pravietim (s) un, pamatojoties uz to, noteiktu vai pastāv iespēja, ka šīs vārsmas varētu būt autentiskas. Saprotams, ka ikviens, kurš Kurāna pantus būs sacerējis, nespēs savienot atstāstītāju virkni no sevis līdz Pravietim (s), un saskaņā ar isnad sistēmu viņa/viņas apgalvojums netiek ņemts vērā.

Līdz ar to, isnad sistēmu pielietoja tam, lai saglabātu hadīsus un Kurāna svētumu un neļautu cilvēkiem izteikt kļūdainus apgalvojumus, ko citi pēc tam varētu pieņemt kā faktu. Liekot uzsvaru uz sanad uzticamību, varēja tika noskaidrota pašu vārsmu un hadīsu uzticamība. Zaids bin Thabits Kurāna apkopošanai Abu Bakra kalifāta laikā izmantoja primitīvu isnad sistēmu, savukārt turpmākajās desmitgadēs sekojošā isnad sistēmas attīstība ir palīdzējusi aizsargāt tekstu no sagrozīšanas.

Secinājumi

Šis raksts nav veidots kā detalizēts pētījums par Kurāna vēsturi. Visas islāma vēstures laikā simtiem cilvēku veiktie zinātniskie darbi Kurāna svētuma apstiprināšanai nevar tikt ietverti pāris tūkstošos vārdu. Tomēr no dažiem šeit minētajiem ievada jautājumiem jau ir jābūt skaidram, ka Kurāna teksts nav mainījies no Muhammada (s) laikiem līdz pat mūsdienām. Fakts, ka viņa dzīves laikā tas bija tik izplatīts, palīdzēja nodrošināt to, ka jebkuri ļaunprātīgi mēģinājumi izmainīt svētās grāmatas vārdu būtu veltīgi. Abu Bakra un Uthmana veiktā skrupulozā teksta apkopošana darbojās kā rezerves sistēma gadījumā, ja mutiski saglabātais Kurāns tiktu zaudēts. Visbeidzot, isnad sistēma palīdzēja nodrošināt to, ka jebkuras prasības kaut ko pievienot vai izslēgt no Kurāna nevarēja izturēt zinātnisko pārbaudi un kalpoja par pamatu paša islāma saglabāšanai.

Noslēgumā – orientālistu apgalvojumi, ka laika gaitā Kurāns ir ticis izmainīts, tāpat kā Bībele un Tora, ir acīmredzami maldinoši. Nav nekādu pierādījumu, kas pamatotu ideju par to, ka Kurāns ticis izmainīts un mēģinājumi to pierādīt ir balstīti uz rudimentāru un neizglītotu izpratni par Kurāniskā teksta vēsturi.

 

Bibliogrāfija

Al-Azami, M.M. Korāniskā teksta vēsture: No atklāsmes līdz apkopošanai. Leičestera, Apvienotā Karaliste Islāmiskā Akadēmija, 2003.

Ošenvalds, (Ochsenwald) Viliams, (William) un Sidnijs Fišers (Sydney Fisher). Vidējie Austumi: Vēsture. 6th. Ņujorka: McGraw-Hill, 2003.

————————————–

Avots: Lost Islamic History (http://lostislamichistory.com/how-do-we-know-the-quran-is-unchanged/)