Ir 8:40 no rīta. Man un manam dēlam vajadzēja atstāt māju jau pirms desmit minūtēm. Lai gan mēs pamodāmies ārkārtīgi agri, mēs jau atkal kavējam skolu. Esmu pārliecināta, ka eksistē ‘rīta tukšums’, jeb ‘pazudušā laika zona’ kā es to saucu, kurā atslēgas, kurpes un mēteļi pilnīgi neizskaidrojamā kārtā pazūd tieši tad, kad tie tev visvairāk vajadzīgi. Sarauktajai pierei pievienojas arī drūma sejas izteiksme ar īgnuma pilnu nopūtu.

„Pasmaidi, mam!” mans dēls lūdz, un pēkšņi man prātā nāk viena no visvienkāršākajām labdarības izpausmēm: „Tavs smaids uz tavu brāli ir labdarība.” (Fiqh-us-Sunnah, 3. sējums, nr. 98)

Sev pašai par spīti, es pasmaidu, un pēkšņi smagums kaut kur pazūd – mans dēls smaida man pretī. Šāda pašas mazākās labdarības apmaiņa ir vienkāršs piemērs tam, cik efektīvi un viegli ir dot un ka dotais bieži tiek arī atmaksāts.

Labdarība, jeb zakā, ir pienākums islāmā, kas tiešā tulkojumā no arābu valodas nozīmē ‘tīrība’ (‘attīrīšanās’) un ir viens no pieciem islāma ticības pīlāriem. Muslimiem ik gadu ir jāmaksā 2.5% nodoklis no savas turības (neieskaitot sadzīvei nepieciešamās izmaksas). Pravietis Muhammads (s) ir teicis: „Dodiet regulāri labdarībā, jo, patiesi, tā ir attīrīšanās, un esiet laipni pret saviem radiniekiem un atzīstiet nabadzīgo, kaimiņu un to, kas meklē pie jums palīdzību, tiesības.” (Fiqh-us-Sunnah, 3. sējums, nr. 3)

Sadaka ir brīvprātīga labdarība, kuru var dot jebkurā laikā. Tā sevī iekļauj ne tikai finansiālu palīdzību, bet arī laipnību un uzmanību pret citiem. Abu Hureira ir atstāstījis, ka Pravietis (s) teica: „Labs vārds ir labdarība; taisnīguma noteikšana divu cilvēku starpā ir labdarība.” Ja „kāds dara labus darbus un atturas no sliktiem darbiem, tad tas tiks viņam ieskaitīts kā labdarība.” (Bukhāri)

Islāma vēsturē ir daudz filantropisku sieviešu piemēru. Zeinaba bint Džahš, Pravieša (s) sieva un līdzgaitniece, bija pazīstama ar savu devīgumu; viņa pārdeva pašas gatavotas lietas un atdeva iegūto naudu trūcīgajiem. Zeinaba kļuva pazīstama kā ‘trūcīgo māte’, jo viņa palīdzēja pašiem neaizsargātākajiem sabiedrības locekļiem – bāreņiem un atraitnēm.

Karaliene Zubeida, devītā gadsimta Abbasidu dinastijas kalifa Haruna Ar-Rašīda sieva, bija labi izglītota un ļoti ietekmīga sieviete. Viņa lika lietā savu milzīgo bagātību, lai izveidotu neskaitāmas akas, kas ievērojami uzlaboja svētceļnieku ceļojumu no Irākas uz Meku. Kad Zubeida pati veica hadž svētceļojumu, viņa novēroja, ka ap Arafata un Minas apvidiem ir maz ūdens, un lika no saviem līdzekļiem izveidot kanālu. Šis kanāls deva tīru dzeramo ūdeni vairāk nekā tūkstoti nākamo gadu.

Nākot no karaliskās ģimenes, karaliene Zubeida baudīja viņas dzīvesveidam atbilstošās privilēģijas, taču viņa apzinājās savas tautas vajadzības un atbildību, kas nāk līdz ar finansiālo labklājību. Mēs bieži skatāmies uz turības iegūšanu kā ko negatīvu, taču nevis pati nauda, bet gan alkatība pēc naudas ir tā, kas var radīt problēmas.

Devītajā gadsimtā Fātima Al-Fihri no Fesas (Marokā) lika lietā savu ievērojamo mantojumu (pēc viņas vīra un brāļu nāves), lai nodibinātu Al-Karavijjin mošeju, kura vēlāk kļuva par pasaulē vecāko grādu piešķirošo universitāti. Viņas atstātais mantojums bija, un joprojām ir, izglītības dāvana. Līdzīgi, arī viņas māsa Marjama izlietoja savu turību, lai uzceltu Al-Andalus mošeju Fesā.

Islāmā jo īpaši tiek uzsvērts nodoms, kas vada mūsu darbības – paturiet to prātā tad, kad dodat zakātu. Vislabāk ir dot slepus, atceroties, ka mūsu darbi ir tikai starp mums pašiem un Dievu. Islāma zinātnieks Ibn Taimijjah teica: „Tā, kurš dod zakā, dvēsele ir svētīta, tāpat kā viņa turība.”

„Līdzība par tiem, kas tērē savu mantu Allāha ceļā, ir līdzība par graudu, kas deva izaugt septiņām vārpām, katrā vārpā – simts graudu. Un Allāhs pavairo tam, kuram vēlas, un Allāhs ir Apdāvinātājs un Zinātājs.” (Kurāns 2:261)

Daloties turībā, mēs mācāmies pazemību. Kad mēs dodam grūtībās nonākušajiem, mēs ne tikai atzīstam viņu ciešanas un ceram tās atvieglot – mēs rodam savās sirdīs empātiju. Ir viegli apzināties to, kas trūkst mūsu pašu dzīvēs, un salīdzināt mūs pašus ar citiem, kuriem ir vairāk nekā mums. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc labdarība ir saistīta ar garīgu attīrīšanos. Bieži un no sirds dota labdarība palīdzēs radīt mūsos pateicības jūtas par pozitīvajiem mūsu dzīves aspektiem, kurus varbūt mēs iepriekš nebijām novērtējuši.

Tas, kā mēs izlietojam savu turību, ir mūsu rakstura pārbaude. Mēs varam baudīt mūsu turību, taču tajā pašā laikā mums jāapzinās arī mūsu loma sabiedrībā un veidi, kā varam dot citiem, lai veicinātu sabiedrības izaugsmi. Lai gan visu mūsu pienākums ir nodrošināt mūsu ģimenes, ir jāatceras, ka, ja mums ir jumts pār galvu un regulāra pārtika, mēs jau esam bagāti.

Tāpat mums ir ieteikts „dzīvot šo dzīvi tā, it kā mēs būtu svešinieki vai ceļotāji, kas atrodas ceļā”. (Ibn Umar) Šis ir atgādinājums par to, ka mūsu dzīves ir kā ceļojums; kā ceļotājiem, mums nevajadzētu pārāk pieķerties pasaulīgām lietām. Kad mēs patiesi atbrīvojam sevi no mīlestības uz lietām un saprotam, ka itin viss nāk no Dieva, mēs atzīstam, ka viss mums piederošais ir dots mums kā īstermiņa aizdevums; mums piederošais ir tikpat laicīgs kā mūsu mirstīgās dzīves uz šīs zemes.

Kamēr es meklēju pazudušās lietas, jau atkal tajā pašā ‘pazudušā laika zonā’, pulkstenim fonā tikšķot, es saprotu, ka, ja es un mans dēls pielietotu šajā hadīsā teikto, mēs patiesi būtu ieguvēji. Es varu vainot iedomātu metafizisku tukšumu laikā, taču varbūt tas ir vieglāk nekā atzīt, ka mana māja ir pārāk pārpildīta ar lietām! Kā saka – labdarība sākas paša mājās…

————————————-

Raksta autore: Kuršīda Khatiba (Khurshid Khatib); avots: http://www.sisters-magazine.com/index.php?route=articles/articles&articles_id=298