Ir 8:40 no rīta. Man un manam dēlam vajadzēja atstāt māju jau pirms desmit minūtēm. Lai gan mēs pamodāmies ārkārtīgi agri, mēs jau atkal kavējam skolu. Esmu pārliecināta, ka eksistē ‘rīta tukšums’, jeb ‘pazudušā laika zona’ kā es to saucu, kurā atslēgas, kurpes un mēteļi pilnīgi neizskaidrojamā kārtā pazūd tieši tad, kad tie tev visvairāk
(raksta pirmo daļu varat lasīt šeit) Iešana inkognito pazemības dēļ فَانْطَلَقْتُ إِلَى النَّبِيِّ صلى الله عليه وسلم. فَوَجَدْتُ امْرَأَةً مِنَ الأَنْصَارِ عَلَى الْبَابِ، حَاجَتُهَا مِثْلُ حَاجَتِي، فَمَرَّ عَلَيْنَا بِلاَلٌ فَقُلْنَا سَلِ النَّبِيَّ صلى الله عليه وسلم أَيَجْزِي عَنِّي أَنْ أُنْفِقَ عَلَى زَوْجِي وَأَيْتَامٍ لِي فِي حَجْرِي وَقُلْنَا لاَ تُخْبِرْ بِنَا. (Zeinaba turpināja): „Tā es
1953 
