(raksta pirmo daļu lasiet šeit)

8. Bībelē skaidri ir pateikts, ka neviens nekad nav redzējis Dievu.

Bībelē Jēzus ir teicis: „Dievu neviens nekad nav redzējis…” (Bībele, Jāņa evaņģēlijs 1:18)Un, piemēram, vēl šāds Jēzus apgalvojums: „…Bet jūs Viņa balsi nekad neesat dzirdējuši, nedz Viņa seju redzējuši.” (Bībele, Jāņa evaņģēlijs 5:37) Jēzus stāvēja cilvēku vidū – ja viņš būtu bijis Dievs, kāpēc lai viņš teiktu, ka ‘jūs nekad neesat redzējuši Dievu’. Jēzus neteica: ‘ja vēlaties redzēt Dievu, skatieties uz mani’.

Ir dažas rindas, kuras var minēt pret šo punktu: „…Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu…” (Bībele, Jāņa evaņģēlijs 14:9) Vai arī: „Es un Tēvs, mēs esam viens.” (Bībele, Jāņa evaņģēlijs 10:30) Taču, ja izlasa nevis atsevišķas rindas, bet ņemt tās kopā ar iepriekšējām un nākošajām rindām, tad ir redzams, ka viņš runāja par ‘būšanu vienotiem mērķī’. Piemēram, tur, kur Jēzus saka ‘es un Tēvs, mēs esam viens’, viņš saka: „…neviens tās neizraus no Manas rokas.” (Bībele, Jāņa evaņģēlijs 10:28) „…un neviens neko nevar izraut no Tēva rokas.” (Bībele, Jāņa evaņģēlijs 10:29) „Es un Tēvs, mēs esam viens.” (Bībele, Jāņa evaņģēlijs 10:30)

Viņiem ir viens mērķis, Jēzus nāk kā Dieva vēstnesis cilvēcei, viņš stāsta cilvēkiem, ko Dievs vēlas, un ir Dieva pārstāvis uz zemes. Dieva vēlmes ir Jēzus vēlmes. Ja to skatās kopā ar Jēzus apgalvojumu, ka neviens cilvēks nav redzējis Dievu, tad ir skaidrs, ka šāds doto rindu izskaidrojums ir loģiskāks, jo tas iet kopā ar pārējo pateikto.

Arī Kurānā ir teikts, ka neviens cilvēks nav redzējis Dievu. Ir teikts, ka Mozus lūdza Dievam, ka vēlas viņu redzēt un Dievs viņam atbildēja, lai paskatās uz kalnu – ja kalns spēs izturēt to, ka Dievs tam parādās, tad Mozus Viņu varēs redzēt. Dievs paradījās kalnam un tas sabruka gabalos, un Mozus lūdza Dievam piedošanu par šo lūgumu.

„Un, kad Mūsa (Mozus) ieradās Mūsu noteiktajā laikā un viņa Kungs runāja ar viņu, viņš teica: “Mans Kungs! Parādi man [Sevi], es uz Tevi paskatīšos! Viņš atbildēja: “Tu Mani neredzēsi, taču paskaties uz kalnu – ja tas nostāvēs savā vietā, tad pēcāk [arī] tu Mani ieraudzīsi.” Un, kas viņa Kungs atklājās / parādījās tam kalnam, lika tam [sabrukt] gabalos un Mūsa (Mozus) noģībis nokrita. Bet, kad viņš atguva samaņu, [tad] sacīja: “Lai topi Tu teiktin [teikts]! Patiesi, es vēršos [nožēlā] pie Tevis, un es esmu pirmais no ticīgajiem!”” (Kurāns 7:143)

Mēs nespējam redzēt Dievu. Mēs nespējam izturēt Dieva ieraudzīšanu. Dievs nav kas tāds, kas var atnākt cilvēka izskatā, jo Dieva būtību nevar ietilpināt fiziskā formā. Tas nozīmētu neiedomājami noniecināt Dievu. Viņš ir pārāk Liels un Visuvarens, lai Viņu ieliktu jebkādās dimensijās.

7. Šis Jēzus dievišķuma koncepts netika mācīts Jēzus un viņa sekotāju laikā, un tam neticēja agrīnie kristieši.

Kad Kumrānā tika atrasti Nāves jūras ruļļi (Dead Sea scrolls in Qumran), noskaidrojās, ka senie kristieši bija daļa no jūdaisma. Piemēram, lasot Bībeles sadaļu “Apustuļu darbi” par laiku, kad Jēzus bija devies prom no šīs pasaules, var redzēt, ka viņa sekotāji vēl joprojām ikdienas devās uz sinagogu. Viņi devās uz Jeruzalemes tempļiem un pielūdza Dievu tā, kā pielūdz jūdi. Tieši tā Jēzus viņiem to bija mācījis. Viņš bija atnesis Mozus likumu atjaunošanu. Ja Jēzus sekotāji staigātu apkārt visiem stāstot, ka Jēzus ir Dievs, viņi būtu izmesti no tempļiem un sinagogām brīdī, kad viņi tur ieietu, vai arī viņi būtu sākuši taisīt paši savas baznīcas, bet nekas tāds nenotika. Jēzus pats devās uz tempļiem, viņš nebūvēja nekur pats savu baznīcu un neteica iet uz to un pielūgt viņu. Viņš devās uz templi un pielūdza Dievu tādā pašā veidā, kā Mozus pielūdza Dievu, tāpat kā Ābrahams, Dāvids, Zakarija, utt. Viņš un pirmo divu gadsimtu kristieši pielūdza Dievu tieši tā, kā to darīja Kumrānas ļaudis, kas uzrakstīja šos Nāves jūras ruļļus un bija daļa no jūdu sabiedrības. Viņi sevi uzskatīja par praktizējošiem jūdiem, kas seko Jēzum kā viņu pravietim.

Koncepts par trīsvienību neparadījās līdz pat trešajam gadsimtam, un to kā obligātu nosacījumu nenoformulēja līdz pat 325. gadam, kad Nīkajas pirmajā padomē (The First Council of Nicaea) kopā sanāca kristiešu zinātnieki un bīskapi, kuri saskaņā ar Pāvila uzskatiem vienojās, ka šis būs tas, kam visiem tagad jātic. Pirmais, kas šo ideju izplatīja, bija Pāvils – cilvēks, kas nekad nebija redzējis Jēzu Kristu (jo dzīvoja pāris simtu gadu pēc viņa), nekad nebija bijis kopā ar viņu vai no viņa mācījies. Viņš šo savu ideju pamatoju uz vīziju, ko esot guvis ceļā uz Damasku, lai vajātu kristiešus (viņš pirms tam bija atlīdzības mednieks, kurš Jēzus ienaidnieku uzdevumā vajāja kristiešus pret atlīdzību). Un tieši šis cilvēks bija pirmais, kurš nāca klajā ar tādu nosaukumu kā kristietis, trīsvienība, Jēzus dievišķums, Dieva bioloģiskais bērns, utt. Tas viss nāca tikai no apustuļa Pāvila.

Bībelē nav tāda vārda kā trīsvienība. Ir viena rinda, kuru parasti izmanto, lai aizstāvētu šo ideju: „Un viņi ir trīs kas liecina debesīs, Tēvs, Vārds un Svētais gars un tie trīs ir viens.” (var atrast dažos atsevišķos Bībeles variantos, Jāņa evaņģēlijs 1:5-7)

Tomēr šo rindu vairs neatradīsiet gandrīz nevienā Bībelē, jo teju visi Bībeles zinātnieki un pētnieki šo rindu ir likuši izņemt tā iemesla dēļ, ka tā nekad nemaz nav bijusi Bībelē. Tā kā šī rinda nav atrodama nevienā Bībeles manuskriptā, kas ir vecāks par 1200. gadu, ir likts to izņemt no vairākiem Bībeles variantiem. Bībelei ir vairāki varianti: Karaļa Džeimsa Bībeles ‘Apstiprinātā versija’, Pārstrādātā standarta versija (Revised Standard Version), Jaunā pārstrādātā standarta versija (New Revised Standart Version), utt. Bībeles viena no otras var atšķirties ne tikai ar tulkojumu, bet arī ar garumu un nodaļu skaitu. Ir Bībeles varianti, kuri ir zināmi saīsināti, jo tiem ir izņemtas pat vairākas nodaļas.

6. Jēzus ēda, gulēja un lūdzās.

Mēs zinām, ka Dievs pēc savas būtības ir pašpietiekams. Viņam nav nepieciešams nekas, lai turpinātu savu eksistenci. Viņam nevajag ne ēst, ne dzert, ne gulēt, utt. Ja Viņam tas būtu vajadzīgs, tad Viņš vairs nebūtu Dievs. Ja Viņam kaut kas būtu nepieciešams, lai Viņš varētu eksistēt, tas Viņam atņemtu Viņa dievišķumu. Bet mēs zinām, ka Jēzus bija piedzimis, viņš ēda, dzēra, gulēja un veica lūgšanas.

Ja Jēzus neēstu un nedzertu, viņš mirtu. No tā mēs secinām, ka viņš nav pašpietiekams – viņam bija nepieciešamas konkrētas lietas, lai viņš varētu turpināt savu eksistenci. Dieva būtība – pašpietiekams, Jēzus būtība – atkarīgs. Tos abus nevar salikt kopā, jo tās ir divas pilnīgi pretējas lietas. Viens un tas pats nevar būt pašpietiekams un no kaut kā atkarīgs vienlaicīgi.

Turklāt Jēzus lūdza – viņam bija nepieciešamas lūgšanas. Katru reizi, kad viņam bija kāda problēma, viņš lika saviem sekotājiem pagaidīt, kamēr viņš iet un nododas lūgšanai. Viņš gāja uz templi un krita ar seju pie zemes Dieva priekšā. Tas pēc būtības parāda, ka viņam bija nepieciešams kaut kas varenāks par viņu pašu. Tā ir lūgšanas būtība – mēs parādām, ka ir kāds varenāks par mums, no kā mēs esam atkarīgi. Pat cilvēki, kas pielūdz elkus, uzskata, ka tie par viņiem ir kaut kādā veidā pārāki. Ja Jēzus bija Dievs, kāpēc viņš lūdza? Kāpēc viņš neteica, lai cilvēki lūdz viņu? Tāpēc fakts, ka viņam kāds un kaut kas bija nepieciešams, pierāda, ka viņš nevar būt Dievs.

(raksta trešo daļu lasiet šeit)

——————————

Raksta avots: https://www.youtube.com/watch?v=YW99U4JWNEc