(raksta pirmo daļu lasiet šeit)

Hadžara, atstāta pavisam viena starp diviem kalniem (Safu un Marvu), nezināja ko iesākt. Kad bērns lielajā karstumā sāka aiz slāpēm raudāt, viņas sirds plīsa pušu par viņas dēlu – bet ko gan viņa varēja iesākt? Nebija nedz ūdens, nedz ēdiena, nedz patvēruma, un nekur neredzēja itin nevienu dzīvu būtni. Viņa taču bija māte – viņa nevarēja tā vienkārši sēdēt un skatīties, kā bērns aiziet bojā. Un tā viņa uzskrēja augšup pa Safas kalnu, lai paskatītos, vai otrā pusē nevar dabūt palīdzību. Tomēr tur itin nekā nebija. Tad viņa skriešus devās atpakaļ pie sava izslāpušā bērna. Tad Hadžara skrēja augšup pa otru kalnu (Marvas kalnu), lai redzētu, vai kalna otrā pusē nebūs kāds, kam lūgt palīdzību. Taču arī tur neviena nebija.

Ļoti noraizējusies, Hadžara skrēja no viena kalna uz otru, katru reizi atgriežoties pie sava izslāpušā bērna. Noskrējusi turp un atpakaļ septiņas reizes, viņa apsēdās pilnīgā spēku izsīkumā, paļaudamās Dieva gribai, un tad, pēkšņi, Dievs parādīja viņai Savu žēlastību! Brīnumainā kārtā, blakus bērnam parādījās ūdens avotiņš. To sauc par Zam Zam. Āb-e-Zam Zam (Zam Zama ūdens) ir ļoti atsvaidzinošs. Tas dod enerģiju un dziedē. Pat šodien Zam Zam avots dod svaigu un dziedinošu ūdeni miljoniem muslimu, kas dodas uz Meku no visiem pasaules nostūriem, lai veiktu hadžu (svētceļojumu) vai umru (mazo svētceļojumu). Hadžara nespēja noticēt savām acīm! Viņas sirds pārplūda ar prieku. Dievs bija izglābis gan viņu, gan arī viņas mazo dēlu.

Dievam tik ļoti patika Hadžaras ticība un drosme, ka līdz pat šai dienai, miljoni muslimu vīriešu un sieviešu (un arī viņu bērni) iet šīs dievbijīgās sievietes pēdās, kad viņi hadža laikā skrien starp Safas un Marvas kalniem.

Drīz pēc tam, karavāna, kas gāja cauri šim tuksnesim, ieraudzīja ūdeni un lūdza Hadžaras atļauju izveidot pie tā apmetni. „Protams, es neiebilstu,” viņa atbildēja, „bet nepadariet ūdeni par savu īpašumu. Tas būs pieejams visiem par brīvu.” Tolaik Arābijā bija ļoti grūti atrast ūdeni. Kur vien bija ūdens, cilvēki uzbūvēja tam apkārt savas mājas. Tādējādi Meka kļuva par apdzīvotu vietu un Dievs atbildēja uz Ibrāhīma lūgšanu pasargāt viņa sievu un bērnu.

(nobeigums sekos)

————————————

Avots: Zajeda Zaidi, “Stories from the Quran”, Oxford University Press, 2008.