(raksta otro daļu lasiet šeit)
5. Jēzus apgalvoja, ka Dieva zināšanas ir lielākas nekā viņa.
Kad viņam jautāja par tiesas dienu, viņš teica: „Bet par to dienu vai stundu neviens nezina, ne eņģeļi debesīs, ne Dēls, kā vien Tēvs.” (Bībele, Marka evaņģēlijs 13:32)
Ja viņš būtu Dievs, viņš to būtu zinājis. Ja tiešam būtu trīsvienība, tā nosaka, ka Dievs, Jēzus un gars visi ir viena persona, nevis trīs dažādas personas (jo tāds apgalvojums arī kristietībā būtu saucams par daudzdievību, jo Dievs ir viens) tad kā viena Dieva daļa var nezināt to, ko zina otra daļa? Jēzus teica: „…jo Tēvs ir lielāks nekā Es.” (Bībele, Jāņa evaņģēlijs 14:28)
Viņš atzina, ka tēvs ir lielāks un varenāks par viņu. Ja viņi ir vienādi, viena persona (kā nosaka trīsvienība), tad kā viens var būt varenāks par otru? Ja viņi abi ir Dievs, tad kā viens var būt varenāks par otru? Šie ir ļoti tieši apgalvojumi, savukārt tie, kurus izmanto, lai apgalvotu, ka Jēzus ir Dievs, ir apgalvojumi, kurus var skaidrot vienā vai otrā veidā, un cilvēkam bez priekšzināšanām trīsvienībā šie apgalvojumi neko skaidri nepateiktu. Tad kuri Bībeles apgalvojumi ir loģiskāki? Tie, kas raksturo Dievu un Jēzu skaidri, vai tie, kurus var izlasīt tā vai tā, atkarībā kā interpretē?
Šeit der apdomāt, ka trīsvienība nav kas tāds, ko var vienkārši kādam izskaidrot. Nevar paņemt 6-7 gadus vecu bērnu un paskaidrot viņam trīsvienību, jo viņš nespētu izprast šo konceptu. Taču Dieva ceļš ir domāts visiem – to ir jāspēj saprast tam, kas neprot lasīt vai rakstīt, kas nav mācīts vai tam, kuram ir augstākā izglītība raķešu būvniecībā, bērnam vai pat kurlam cilvēkam. Bet trīsvienību nevar visiem izskaidrot tā, lai tā liktos loģiska un skaidra.
Anglijā savulaik notika kāda diskusija par trīsvienību, kurā piedalījās britu zinātnieks Ričards Pārsons (Richard Parson) un kāds trīsvienības atbalstītājs. Kamēr viņi diskutēja, piebrauca kariete ar trīs cilvēkiem. Trīsvienības aizstāvis teica: “Lūk, šis ir labs piemērs trīsvienībai – viena kariete, bet trīs cilvēki.” Pārsons atbildēja: “Ja tu vēlies man parādīt trīsvienību, tad parādi vienu un to pašu cilvēku pilnībā vienlaicīgi trijās karietēs un tad tu man būsi padarījis saprotamu trīsvienību.”
Šādi apgalvojumi cilvēkos rada apmulsumu. Pat Bībelē lasām, ka Dievs esot teicis: „Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs.” (Bībele, Pāvila 1.Vēstule Korintiešiem 14:33) Tātad, ja koncepcija ir mulsinoša vai juceklīga, tās autoram ir jābūt kādam citam, ne Dievam. Taču ja mēs bērnam pateiksim „ir tikai viens Radītājs – pielūdz tikai Viņu”, tad bērns to sapratīs.
4. Jēzus skaidri ir pateicis, ka viņš nav Dievs
Kā jau iepriekš minējām, ir vietas Bībelē, kur Jēzus netiešā veidā it kā norādot, ka esot Dievs. Bet kā ar tām vietām, kur Jēzus tiešā veidā pasaka, ka viņš nav Dievs? „Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Bībele, Jāņa evaņģēlijs 17:3)
Ikvienam muslimam šis apgalvojums ir pilnīgi skaidrs, jo tas ir kā daļa no mūsu ticības – ticības apliecinājums, ko mēs pasakām, kļūstot par muslimiem – nav neviena cita dieva izņemot VIENĪGO īsteno Dievu, un Muhammads (s) ir Viņa sūtīts Vēstnesis, un Jēzus ir Viņa sūtīts vēstnesis un… tā varam pateikt par jebkuru pravieti. Tā ir mūsu ticības daļa ticēt vienam Dievam un jebkuram pravietim (tai skaitā Jēzum), kas tika sūtīts.
Vēl Jēzus Bībelē Marijai Magdalēnai ir teicis: „Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva.” (Bībele, Jāņa evaņģēlijs 20:17) Viņš viņai ļoti skaidri pateica, ka viņas Dievs un viņa Dievs ir viens un tas pats, viņš sevi nesauca par viņas Dievu vai savu Dievu.
Lai gan šie minētie jautājumi ir ļoti sensitīvi, mēs nevēlamies nevienu aizvainot. Tikai vēlamies, lai jūs uzklausāt to, kas šķiet loģiski, apdomājiet to un izvērtējiet paši. Piesargieties no tā, kas šķiet neloģisks. Ja mums mēģina iegalvot ko tādu, ko mēs skaidri redzam esam pretēju, tad rodas loģikas trūkums. Tātad, lai to pieņemtu, mums ir jāpārstāj izmantot savu prātu, ko Dievs mums ir devis. Bet fakts, ka Dievs ir Viens, ir iegravēts mūsu sirdīs jau no dzimšanas
3. Tituls ‘Dieva bioloģiskais dēls’, nav piedēvējams ekskluzīvi tikai Jēzum un nevienam citam.
Ir ļoti daudz gadījumu, kad tiek izmantots termins ‘Dieva dēls’. Seno jūdu kultūrā tikt nosauktam par ‘Dieva dēlu’ ir cieņu, prestižu un godu apliecinošs tituls. Tāpat arī tikt nosauktam par ‘kungu’. Jūdi dodas pie sava rabīna un sauc viņu par ‘kungu’. Arī austrumeiropiešiem ir pierasts vērsties pie augsti stāvošiem cilvēkiem ar uzrunu ‘mans kungs’. Tāpēc šis tituls nav ekskluzīvi saistīts tikai ar Jēzu.
Bībelē ir teikts, ka Zālamans ir Dieva dēls: „Un Es tam būšu par tēvu, bet viņš Man būs par dēlu…” (Bībele, Pirmā laiku grāmata 17:13 un 22:10 un 28:6 un Otrā Samuēla grāmata 7:14)
Lūkas evaņģēlijā, kur tiem uzskaitīti ciltsraksti, Ādams tiek nosaukts par Dieva dēlu: „tas Ēnoša, tas Seta, tas Ādama dēls, tas Dieva.” (Bībele, Lūkas evaņģēlijs 3:38 u.c.) Gan Jaunajā, gan Vecajā Derībās daudzi cilvēki tiek saukti par Dieva dēliem.
Daži garīdznieki norādīs uz Jēzus atšķirība ir tā, ka viņš ir Dieva bioloģiskais (dzimušais) dēls. Kādas gan īpašības viņam dod šādu ekskluzīvu titulu? Jo viņš ir dzimis brīnumainā kārtā bez tēva? Jūdu kultūrā ciltskoks tika noteikts no mātes, nevis tēva puses. Tāpēc tā kā Jēzus ciltsraksti beidzās pie Mērijas, tēva viņam nebija, tātad Dievam jābūt viņa tēvam. Ja pieņemam šo izskaidrojumu kā loģisku, šādi pamatojot to, ka Jēzus ir Dieva īstais dēls, tādā gadījumā kā ir ar Ādamu un Ievu? Viņiem nebija ne tēva ne mātes. Viņi tika uztaisīti ar Dieva paša rokām. Tātad, ja kādam ir tiesības uz šādu titulu, tad tas būtu Ādams, jo viņam nebija nedz tēva, nedz mātes, un viņš vispār bija pats pirmais cilvēks uz zemes. Tad kāpēc viņu mēs nepielūdzam kā Dieva īsto bioloģisko dēlu?
Līdz ar to arī fakts, ka Jēzum nav tēva, nav nekas ekskluzīvs, un tas vien nepadara Jēzu par Dieva īsto dēlu. Tas, ka Jēzum nav tēva, bija jūdu tautai domāts brīnums – viens no daudziem brīnumiem, ar kuriem nāca Jēzus. Viņš piedzima jaunavai, kurai neviens vīrietis nekad nebija pieskāries – arī Kurānā šis brīnums ir detalizēti izskaidrots. Kad Mērija atnāca ar Jēzu, cilvēki viņu apvainoja ārlaulību sakaros. Bet tad Dievs parādīja vēl kādu brīnumu: būdams zīdainis, Jēzus sāka runāt un aizstāvēja savu māti, skaidri visiem pasakot, ka viņš ir Dieva vēstnesis. Vai tas mūs pārsteidz? Dievs var likt tam notikt, jo Viņš var likt notikt itin visam, kamēr vien tas nav pretrunā ar Viņa dievišķumu.
Jēzus parādīja vairāk fizisku brīnumu, nekā jebkurš cits pravietis, lai mīkstinātu un atdzīvinātu Izraēla cilts cietās sirdis. Visas dzīves laikā, viņam tika doti ārkārtīgi lieli brīnumi, jo viņš bija pirmspēdējais vēstnesis un pēdējais tieši Izraēla tautai sūtītais pravietis. Tomēr neskatoties uz brīnumiem, Izraēla cilts viņu noraidīja. Tad Dievs nolēma sūtīt Pravieti Muhammadu (s) kā žēlastību visai pasaulei, nevis tikai Izraēla ciltij, jo savu pēdējo pravieti tie vairs nenovērtēja.
Daudzi nemaz nezina, ka Jēzus netika sūtīts visai cilvēcei, bet gan tikai Izraēla bērniem, tikai jūdiem. Kad kāda kānaāniešu sieviete Jēzum lūdz palīdzību, viņš pats to pasaka, un tikai pēc sievietes vairākkārtējas pazemošanās, piekrīt viņai palīdzēt: „Bet Viņš atbildēja un sacīja: ‘Es esmu sūtīts vienīgi pie Izraēla cilts pazudušajām avīm.’” (Bībele, Mateja evaņģēlijs 15:24) Pilns stāsts par šo gadījumu ar sievieti ir lasāms Bībelē, Mateja evaņģēlijā 15:22-28.
Katrs no iepriekš sūtītajiem praviešiem tieši tāpat tika sūtīts kādai konkrētai tautai, nevis visai pasaulei kopumā. Izraēla ciltij tika sūtīts visvairāk praviešu. Bet kā pašu pēdējo, Dievs nolēma sūtīt pravieti visai pasaulei. Tas nepadara Jēzu mazāk svarīgu. Jēzus islāmā ir viens no pieciem galvenajiem praviešiem, ko Dievs jebkad ir sūtījis, un kas ir vistuvākie Dievam. Pravietis Muhammads (s) ir teicis, ka vistuvākais viņam gan laika ziņā (tikai apmēram seši gadsimti starp abiem), gan sniegtās vēsts ziņā, bija pravietis Jēzus.
Kuranā ir nodaļa, kas nosaukta par godu Jēzus mātei. Daļa no muslimu ticības ir arī atzīt to, ka Marija bija visideālākā un visticīgākā sieviete uz pasaules. Viņa ir visu sieviešu sieviete. Kurānā ir raksturots tas, kāda viņa bija, un kā viņai piedzima Jēzus – brīnumainā kārtā kā jaunavai.
Kad sakām ‘Dievam ir dēls’ ir jāpiedomā pie tā, kas tieši tiek pateikts. Suņiem ir kucēni, kaķiem ir kaķēni – kas ir Dievam? Mazi dieviņi? Pat šāda doma šķiet absurda. Ja es teiktu: man ir dēls – viņš ir zelta zivtiņa, tas nekādi neizklausītos loģiski. Tieši tāpat pateikt: Dievam ir dēls – viņš ir cilvēks, ir tikpat neloģiski. Vai pateikt, ka man ir dēls un tas esmu es, es piedzimu pats sev, man piedzima es. Dievu nevar klonēt. Turklāt bērniem pieaugot, viņiem ir vecāku atribūti, kas viņus atšķirs un padarīs par tiem, kas viņi ir (kucēniem suņu, putniem putnu, cilvēkiem cilvēku). Ja Jēzus ir Dieva dēls un viņš spēja nomirt, vai no tā būtu jāsecina, ka to spēj arī Dievs? Mēs nevaram Dievam piedēvēt šādu atribūtu, jo Dievs nevar nomirt.
(raksta turpinājums sekos)
——————————
Raksta avots: https://www.youtube.com/watch?v=YW99U4JWNEc