Atbildot uz Latvijas sabiedrībā šobrīd aktuālo jautājumu par sejas aizklāja (nikāba, burkas, parandžas) iespējamo aizliegumu Latvijā, Parislamu.lv aptaujāja latviešu muslimas un publicē viņu izteiktos viedokļus:

Inita Striķe:

Nemāku gari rakstīt par nikābu, bet īsumā valkāju tāpēc, ka tas ir minēts Kurānā, un vēl mani vienkārši fascinē tā karaliskā un disciplinētā sajūta, to uzvelkot.

Agija Miķelsone:

Ikdienā nikābu nenēsāju, tomēr vairākkārt esmu apsvērusi to darīt. Iemesli tam ir dažādi, viens no tiem būtu – iespēja atklāt savu skaistumu ierobežotam cilvēku lokam, neietekmējot manas ikdienišķās aktivitātes. Neuzskatu, ka nikāba valkāšana islāmā ir obligāta, bet uzskatu, ka katrai, kura ir nolēmusi to valkāt, ir tiesības to darīt.

Umm Ahmad:

Par manu sejas aizklāšanu īsumā: daru to jau desmit gadus un daru to tāpēc, ka man un manam Radītājam tā tīk. Četrus gadus ar aizklātu seju nodzīvoju Latvijā, tajā laikā pabiju daudz kur: gan uz ielām, gan sabiedriskā transportā, biju bankās, pastos, veikalos, kafejnīcās, parkos, mežos, zoo, poliklīnikās, pludmalēs, mani pie stūres apturēja ceļu policija un dzemdību namā man pieņēma dzemdības vecmātes un viss bija ok. Nekad neviens no manis neizskatījās nobijies, gluži otrādi – cilvēki pabrīnījās, pasmējās, pabakstīja viens otru, lai paskatās, un drosmīgākie izteica kādu komentāru vai uzdeva jautājumus. Man liekas, ka sieviete, kas smēķē vai ir iedzērusi, ir lielāks drauds apkārtējiem, nekā aizsegta muslima. Ne velti ir aizliegts braukt dzērumā pie stūres visā pasaulē, tomēr likt atsegt seju motociklistiem, cilvēki neuzskata par nepieciešamu…

Umm Uzair:

Dzīvojot ārvalstīs, nikābu nēsāju jau aptuveni trīspadsmit gadus, lai gan, viesojoties Latvijā, seju neaizklāju. Mans vīrs ir muslims kopš dzimšanas, tomēr viņš nekad man nav licis nekādus ierobežojumus attiecībā uz to, kā ģērbjos. Apklāšanās saskaņā ar islāma likumiem ir tikai un vienīgi manis pašas izvēle, gluži tāpat kā Latvijā sievietes izvēlas ģērbties tā, kā viņas pašas uzskata par labāku.

Manuprāt, aizliegums nēsāt sejas aizklāju neveicinātu veselīgas sabiedrības veidošanos, bet gan drīzāk otrādi – šāds solis pierādītu to, ka Latvijas sabiedrība nav atvērta pret savādāko un ir gatava norobežot to, no kā baidās. Latvijas situācija vēsturiski ir bijusi ļoti sarežģīta, kas, protams, rada satraukumu par kārtējo ‘citādā’ parādīšanos mūsu valstī. Taču mūsdienu pasaule arvien turpina attīstīties – globalizācija jau neapstāsies, gribam mēs to vai nē. Saprotamas ir to cilvēku izjūtas, kuri piedzīvo zināmu diskomfortu vai bailes to sieviešu priekšā, kas nēsā nikābu, jo tas ir kas Latvijā jauns un neierasts. Savulaik, aizbraucot uz ASV, es jutu ko līdzīgu, kad man nācās vakarpusē gaidīt autobusu pieturā, kurā biju kopā ar āfrikāņu izcelsmes vīriešiem – lai gan tam nebija itin nekāda pamata, man tīri vienkārši bija no viņiem bail, jo zemapziņā nostrādāja mediju radītais stereotips par melnādainiem narkotiku tirgotājiem un ko vēl tik ne. Sapratu, ka man, baltai eiropietei, kas Latvijā melnādainus cilvēkus vispār nebija redzējusi, nācās vienkārši strādāt pašai pie savas uztveres, lai tiktu vaļā no stereotipiem.  Bieži labākais veids, kā to izdarīt, ir tuvāk iepazīties ar to, kas uztrauc vai baida. Mēs paši veidojam katrs savu individuālo uztveres ‘logu’ uz pasauli.