Atbildot uz Latvijas sabiedrībā šobrīd aktuālo jautājumu par sejas aizklāja (nikāba, burkas, parandžas) iespējamo aizliegumu Latvijā, Parislamu.lv aptaujāja latviešu muslimas un publicē viņu izteiktos viedokļus:

Umm Toms:

Es nikabu nēsāju vien īsu laiku, atrodoties ārpus Latvijas, un šo laiku atceros ar labākajām atmiņām. Tas bija Ēģiptē – iebraucu tur ar hidžābu (galvas lakatu) un pirmo nedēļu pavadīju hidžābā. Lai gan es neesmu ļoti atšķirīga no vietējiem (brūnas acis, tumšas uzacis, ne tā bālākā, porcelānveidīgā āda, turklāt ģērbusies tā kā vairākums), tomēr kaut kāda iemesla pēc cilvēki uz mani skatījās pārāk daudz un bieži. Un tieši sievietes, ne vīrieši. Neteiksim, ka es pie tā nebūtu pieradusi, domāju visām meitenēm Latvijā ir pazīstama sajūta kad uz tevi blenž (to īsti pat nenosaukt par ‘skatās’), tomēr Ēģiptē man bija iespēja ko darīt lietas labā, lai tas izbeigtos. Bet es nevaru teikt, ka tas bija mans primārais iemesls. Nikāba uzvilkšanas iemeslu ir grūti paskaidrot. Tās ir sajūtas, ko kāds, kas tās nav izjutis, nesapratīs. Sajūta, ka sirds skumst pēc kaut kā. Es nezinu, kāpēc man radās šāda sajūta, un tā neradās Ēģiptē, bet jau krietni pirms mana brauciena. Dievs ir tas, Kurš vada sirdis, un manējo viņš izvēlējās vadīt uz ilgām pēc nikāba. Tuvākais, ko es pēc līdzības varētu nosaukt, ir – kad kāds tev tuvs cilvēks ir aizbraucis uz ilgu laiku uz citu zemi, bet tad tu uzzini, ka pēc nedēļas viņš tevi apciemos. Tad šo nedēļu tu visdrīzākais jutīsi kaut ko līdzīgu tam, ko jūtu es – vēl lielākas ilgas, prieku par gaidāmo tikšanos un vienlaikus skumjas par to, ka tā nevar notikt tagad, bet tikai pēc nedēļas.

Atceros pirmo mirkli, kad uzvilku nikābu. Tas bija turpat veikalā – uzvilku to tikko, kā biju dabūjusi to rokās. Man bija tāda sajūta, it kā visa pasaule pārvēršas (un nē, pareizi uzlikts nikābs redzi neierobežo, šis ir domāts kā tēlains izteiksmes līdzeklis). Uz mani vairs nelūrēja, bet tas bija visniecīgākais plus ko varu nosaukt. Cilvēki rietumos nikābu sauc par apspiešanas simbolu. Ak Dievs, es nekad dzīvē nebiju jutusies tik brīva, kā jutos nikābā. Es biju pilnīgā kontrolē pār sevi un nekad, NEKAD iepriekš nebiju jutusies tik sievišķīgi. Tās sajūtas nevar aprakstīt. Ja sieviete uzliek nikābu, neesot tam gatava (vai arī kāda eksperimenta rezultātā) jau ar nostiprinātu aizspriedumu, ka šis ir tas baisais sieviešu apspiešanas rīks, tad viņa nekad nesajutīs šo patieso prieku, jo viņa koncentrēsies tikai uz negatīvo un neļausies sajūtām, ko var gūt, pilnībā kontrolējot savu ķermeni. Vai jūs aizdomājieties par to, ko nozīmē sajūta, ka neviens, pilnīgi neviens bez manas atļaujas neskatīsies uz kādu mana ķermeņa daļu, lai to vērtētu? Un es te nerakstu par vīrieša iekāri, bla bla bla, tāpēc nevajag teikt: ‘kāpēc man jāsedzas? lai viņi neskatās!’ – es runāju par mums visiem. Mums ir tendence apspriest cilvēkus, kaut vai tikai savās domās. Paies jums uz ielas kāds garām, piemēram, ar ļoti dīvainu degunu, un kaut vai tīri zemapziņā iezagsies doma: ‘vai kāds dīvains deguns’. Bet ir vēl kas – tavam ceļa biedram tas varbūt nemaz nebūs šķitis dīvains… visparastākais deguns.

Cilvēki ir miljardiem, vienmēr atradīsies kāds, kuram kāda tava ķermeņa daļa liksies apspriežama – pozitīvā vai negatīvā nozīmē. Un jā, var jau teikt, ka šo apģērbu cilvēki rietumos apspriedīs daudz vairāk, nekā apspriestu jebko citu uz manis. Bet vai ziniet – apģērbs neesmu es. Es aiziešu mājās un to visu novilkšu, bet par manu ķermeni jums nebūs ko pateikt, tikai minējumi, ja vien es pati neizvēlēšos jums kaut ko no tā parādīt. Kur var būt vēl lielāka brīvība, pasakiet man?

Par manis minēto sievišķību, uzvelkot nikābu – arī to nevar paskaidrot, jo man radās tādas sajūtas. Citai varbūt neradīsies, bet es jutos patiesi savā būtībā, patiesi sieviete. Es biju laimīga tajā nikābā.

Vēlos vēl ko piebilst, lai gan tas nav saistīts tieši ar nikābu. No sievietēm, kuras nēsā nikābu, apkārtējie sagaida vairāk ‘islāmisku’ uzvedību, neskatoties uz to, vai tie ir rietumi, kur ar ‘islāmisku uzvedību’ iedomājas kaut ko negatīvu, vai austrumi, kur sagaida, ka, ja reiz tev ir nikābs, tad tev jādzīvo bez kļūdām un pareizāk nekā tām, kurām nikāba nav. Tāpēc es vairāk piedomāju pie dažādām lietām, piemēram, pie austrumos neierastās ‘maigošanās uz ielas’ kaut vai lai tā būtu tikai sava vīra apskaušana ielas vidū. Pirms vairākiem gadiem man nebija īsti saprotams, kas tad tur tik liels, ka kāds tikai samīļo vīru, pat buču neiedod – kāpēc pret to būtu jābūt iebildumiem? Arī tagad man šis tas mazliet nav saprotams, bet es novērtēju kādu pozitīvu aspektu, ko tas sniedz – aspektu, kurš man nebija zināms agrāk. Kad visu dienu esi gājusi blakus savam vīram, vienkārši turoties pie elkoņa un runājot, tad, ienākot mājās, pirmais, ko vīrs izdara pēc durvju aizvēršanas, ir vienkārši apķer tevi un samīļo vairāku minūšu garumā, jo ir noilgojies. Es domāju tas tuvina cilvēkus, jo ja kaut ko vari dabūt tagad un uzreiz, tad sāk zust tā vērtība.

Par nikāba sarežģījumiem – jā man bija piesmakušās telpās mazliet grūti elpot, bet ziniet ko, es tajās telpās biju pirms tam arī bez nikāba un, ticiet vai nē, arī tad man tur bija grūti elpot. Arī dažu ēdienu ēšana sagādā mazliet vairāk piepūles, bet kopumā nav tik sarežģīti kā šķiet. Varbūt man ēšana prasīja dažas minūtes vairāk, nekā bez nikāba, taču man visu dienu nebija jāuztraucas, ka, ak tu nelaime, vakar vakarā uz deguna uzmetās pumpa! Tā ir mana pumpa, un nevienam nav pat nojausmas, ka man tā ir – negribēšu, nerādīšu. 🙂 Arī identificēt mani nevienam nebija problēmu. Statistiski sieviešu ir vairāk nekā vīriešu – ticiet man, vienmēr atradās kāda sieviete, kas varēja pārbaudīt manu identitāti, un tas neprasīja nekādu lieku apgrūtinājumu – skriet pa ēku un meklēt, kur te būtu kāda sieviete, jo kāda vienmēr turpat blakus bija. Kad devos prom no Ēģiptes, es zināju, ka nespēšu būt gana stipra, lai vilktu nikābu Latvijā. Mana sirds skuma, to novelkot, un tā skumst vēl joprojām. Es pārvietojos ar nikābu no austrumiem uz rietumiem, nevēlējos to novilkt, cik ilgi vien spēšu. Lidoju caur Turciju, un, jo tuvāk devos pagraba stāvam, kurā atrodas vārti uz Latvijas reisu, jo lielākas bailes saskatīju cilvēkos. Šajā stāvā bija maz cilvēku hidžābā, kur nu vēl nikābā. Cilvēki skatījās uz mani kā uz kaut ko baisu, bet es nenovilku nikābu tādēļ, lai viņiem būtu mazāk bail. Es devos uz labierīcībām un tur novilku nikābu tādēļ, ka man bija bail. Man bija bail par savu drošību, redzot bailes un bieži pat dusmas šo cilvēku sejās. Jūs sakāt, ka sieviete nikābā ir potenciāls drauds sabiedrībai – man gan šķiet, ka pati šī sieviete ir vairāk potenciāli apdraudēta no sabiedrības puses.

Es apbrīnoju tās meitenes, kas spēj vilkt nikābu Latvijā. Lai Dievs jūs vienmēr vada un palīdz būt stiprām! Bet man ir bail atrasties latviešu sabiedrībā ar nikābu. Es esmu saņēmusi draudus mani nošaut tikai tāpēc, ka man ir šalle, kas apsedz matus, un man ir bail iedomāties, kas notiktu, ja man būtu nikābs. Es neesmu šeit brīva, un es nejūtu šeit demokrātiju, kurai te būtu jāvalda. Es tikai vēlos uzvilkt tādu apģērbu, kāds man patīk, un iet ar to pa ielu, nebaidoties, ka kāds man var nodarīt pāri tāpēc, ka viņam nepatīk mans apģērbs. Es vienkārši gribu dzīvot savu dzīvi un nevienu neaiztikt. Es jums tikai paeju garām uz ielas un nekad dzīvē neesmu darījusi vai vēlējusies darīt ko tādu, kā biedējoši stāsta rietumu ziņu kanāli. Es vienkārši vēlos nokļūt no punkta A uz punktu B, ģērbusies tā, kā to vēlos, tas arī viss. Kāpēc tas tik daudzus traucē? Tikai tas vien, ka es eju pa ielu. Jā, iespējams Saūda Arābijā ir sievietes, kuras tiek piespiestas vilkt nikābu. Savukārt Latvijā ir sievietes, kuras ir sociāli spiestas, un tiek apspriests nākotnē pat likumīgi piespiest, nevilkt nikābu. Saūda Arābija nav demokrātiska valsts – viņi nekad nav apgalvojuši, ka viņiem tur pastāv demokrātija. Taču Latvija it kā skaitās demokrātiska valsts, vai tad nē? Vai tas nav liekulīgi apgalvot, ka esam demokrātiska sabiedrība, bet vienlaikus stāvēt ar plakātiem rokās, pieprasot ierobežojumus, kādi pastāv diktatoriskās valstīs? Tas nekas, ka šoreiz šie ierobežojumi jums patīk – ja nu nākošreiz tie būs ierobežojumi, kas jums nepatīk? Ģērbties kādā noteiktā veidā nav noziegums. Jāaizliedz ir noziegumi, nevis personas brīvā izvēle uz apģērbu tikai tāpēc, ka daļai tie nav saprotami (pat ja tā daļa ir vairākums) vai arī viņiem ir aizspriedumi, kuri, būsim godīgi, vairumā gadījumu nav balstīti uz akadēmiskām zināšanām un personīgo pieredzi, bet tikai uz ‘viena tante teica’ principiem.

Visbeidzot es vēlos pateikt, ka es ceru šajā valstī redzēt vairāk tādu cilvēku, kā tie, kas pienāk man klāt uz ielas vienkārši parunāties un pajautāt ‘kāpēc?’ un tad dodas projām, sakot ‘katram savas dīvainības, un tas jau nenozīmē, ka nevaram sadzīvot’. Šādi ģērbjoties, es esmu iepazinusi tik daudz brīnišķīgu cilvēku, kas tagad mani vienmēr uz ielas sveicina. Mēs bieži pat nepazīstam un nesveicinām savus kaimiņus, bet šī šalle, kurai it kā pēc ‘ekspertu’ domām būtu mani jāizolē no sabiedrības, ir kalpojusi par palīgu kontakta veidošanai ar brīvi domājošiem cilvēkiem. Es ceru, ka tādu šajā valstī būs aizvien vairāk, jo, ja tu esi aizspriedumains pret kādu, tici man atradīsies kāds, kas būs aizspriedumains pret tevi. Sabiedrībā, kur cilvēki ir atvērti viens pret otru, par spīti savstarpējai dažādībai, ir daudz vieglāk dzīvot mums visiem. Es ceru spēt kādreiz atkal nēsāt nikābu un ceru, ka cilvēki kādu dienu tajā saskatīs tikai drānas gabalu, nevis draudu viņu drošībai. Ja es uzvelku nikābu, es joprojām esmu tā pati es – es tur apakšā nepārvēršos par zaļu briesmoni no animāciju seriāla.

Lai jums visiem jauka diena, un paldies visiem maniem līdzcilvēkiem, kuri turpina pret mani izturēties kā pret cilvēku, neskatoties uz to, ka es ģērbjos ne tā kā jūs.