Pagājušajā reizē tu uzzināji, ka Ibrāhīms atstāja savu sievu Hadžaru un viņu dēlu Ismāīlu pamestā vietā. Tad viņš atgriezās pie savas pirmās sievas Sāras, kura bija noskumusi, ka viņiem nebija abiem kopīgu bērnu.

Dažus gadus vēlāk, Dievs sūtīja pie Ibrāhīma eņģeli Džibraīlu (Gabrielu), lai nodotu viņam priecīgas ziņas par to, ka viņam būs vēl viens dēls. Eņģelis atnāca cilvēka veidolā un sveicināja Ibrāhīmu ar salām (miera sveicienu). Ibrāhīms atbildēja ar to pašu. Klusinātā balsī eņģelis viņam teica: „Mēs nesam tev priecīgas ziņas par to, ka tev būs gudrs un prātīgs dēls Ishāks, kuram vēlāk būs dēls vārdā Jakūbs. Tas ir Dieva prāts, ka šis dēls tev dzims no Sāras.”

Turpat blakus stāvēja arī Ibrāhīma sieva Sāra. Viņa bija ārkārtīgi pārsteigta un jautāja: „Bet kā gan tas ir iespējams? Es esmu ļoti gados veca sieviete, un arī mans vīrs jau ir gados. Kā gan mums var būt bērns?” Eņģelis atbildēja: „Jūs esat pārsteigti par Dieva prātu? Dievs ir patiesi varens un var darīt jebko, ko iedomājas. Jums būs Viņa svētība. Nezaudējiet cerību.” „Nē, mēs to nezaudēsim,” teica Ibrāhīms, „cerību zaudē tikai cilvēki bez ticības.”

Un tā, tieši kā Dievs to bija apsolījis, Sārai piedzima dēls vārdā Ishāks, kurš pieaugot kļuva par pravieti, un kura dēls Jakūbs un savukārt viņa dēls Jusufs arī kļuva par praviešiem.

Tā Dievs atbildēja uz Ibrāhīma lūgšanu par labiem un dievbijīgiem dēliem un pēcnācējiem. Viņa abi dēli – Ismāīls un Ishāks – kļuva par praviešiem, un par praviešiem kļuva arī viņu pēcnācēji. Tieši tāpēc Ibrāhīmu bieži mēdz saukt par ‘praviešu tēvu’.

Sūrā Al-Bakara ir vēl kāds stāsts par Ibrāhīmu. Visu mūžu Ibrāhīmam nācās cīnīties ar ļauno, lai varētu sludināt viena vienīgā Dieva reliģiju. Neticīgie viņam bieži uzdeva dažādus grūtus jautājumus, kā, piemēram, viņa paša neticīgais tēvs Azars, Irākas karalis Namrūds un daudzi citi. Protams, Ibrāhīms viņiem vienmēr atbildēja ar gudrību un zināšanām, kuras viņam deva Dievs.

Tad, kādu dienu, savas ziņkārības vadīts, viņš pats jautāja Dievam parādīt viņam, kā Viņš Tiesas Dienā augšāmcels mirušos. Dievs viņam jautāja: „Ibrāhīm, vai tu tam netici?” „Patiesi, es ticu,” Ibrāhīms atbildēja, „taču es vēlos to redzēt pats savām acīm.” Dievs piekrita. Viņš lika Ibrāhīmam pieradināt četrus putniņus, tad saplēst tos gabalos un nolikt gabalus tālu prom vienu no otra uz četrām dažādām kalnu virsotnēm. Tad Viņš lika Ibrāhīmam pasaukt putnus. Tie atgriezās pie viņa sveiki un veseli!

Dievs parādīja Ibrāhīmam šo brīnumu, lai viņš un mēs visi citi saprastu, ka Tas, Kurš ir devis mums dzīvību vienreiz, var to darīt arī otrreiz Tiesas Dienā.

—————————————

Avots: Zajeda Zaidi, “Stories from the Quran”, Oxford University Press, 2008.