“Es neiešu uz skolu… un viss!!!” Alī kliedza, pacēlis zodu uz augšu un sakrustojis rokas pār krūtīm.

Vecmāmiņa un vecākā māsa Samra raižpilni saskatījās.

“Kas gan noticis, dārgumiņ?” vecmāmiņa maigi iejautājās.

“Es to nevaru – vienkārši nevaru! Hifzs ir man par grūtu. Visiem ir viegli no manis sagaidīt, ka to darīšu. Bet kā tad ir ar problēmām, kas man jāpiedzīvo?” Alī sadusmoti vicināja gaisā rokas, neapmierināts ar dzīvi.

Samra centās viņu mierināt: “Es tevi saprotu, Alī. Neviens jau nav teicis, ka Kurāna mācīšanās no galvas ir kas viegls. Tieši tāpēc tikai nedaudzi spēj to paveikt.”

“Tad tas nebūšu es! Lai to dara kāds cits.” Alī atkrita dīvānā ar asarām acīs.

Istabā iestājās neveikls klusums. Tad vecmāmiņa piecēlās un apsēdās blakus Alī uz dīvāna. Viņa maigi apskāva Alī.

“Vai zini, Alī, kad es biju tavā vecumā, arī es jutos tieši tāpat. Mani vecāki vēlējās, lai es iemācos no galvas Kurānu, bet man ar to gāja tik grūti. Es iemācījos kādas daļas un tad citas aizmirsu. Pēc tam, man tās atkal bija jāmācās no jauna. Taču pēc kāda laiciņa, es tās atkal aizmirsu.”

Pārsteigts, Alī jautāja: “Bet, vecmāmiņ, tu Kurānu lasi tik skaisti un esi hāfiza! Es nekad nebūtu iedomājies, ka tu varētu Kurānu aizmirst.”

Vecmāmiņa iesmējās: “Ak, tas taču notiek ar visiem. Vai zini slaveno kāri Sohebu no Lahores?” Alī pamāja ar galvu. “Vai zini, reiz viņš stāstīja, ka tad, kad viņam radusies kāda aizķeršanās ar Kurāna mācīšanos, viņš veicis vudū, recitējis “Aūdhu billahi min aš-šaitān nir radžīm” un pēc tam pirms gulētiešanas atkārtojis šo Kurāna daļu vismaz desmit reizes.”

“Un vai tas viņam palīdzēja?” Alī ziņkārīgi jautāja.

“Jā, palīdzēja gan,” atbildēja vecmāmiņa. “Bez tam viņš ir beidzis arī Medīnas Universitāti – tātad viņam noteikti ir bijis daudz kas jāatceras no galvas.”

Alī klusēdams raudzījās tukšumā.

Samra piebilda: “Pravietis (s) teica: ‘Tiesas dienā, Kurāns nāks un lūgsies Allāhu: “Ak, mans Kungs! Rotā Kurāna recitētāju ar dārgakmeņiem.” Un recitētājam tiks uzlikts goda kronis. Kurāns atkal lūgsies: “Ak, mans Kungs! Godini recitētāju vēl.” Un recitētājam tiks uzvilkta goda mantija. Kurāns lūgsies vēl vienu reizi: “Ak, mans Kungs! Es apmierināts ar recitētāju.” Allāhs būs ar viņu apmierināts un pavēlēs recitētājam: ‘Recitē savu Kurānu un pacelies Džannas (Paradīzes) līmeņos. Tiks atalgots katrs recitētais ajāts (Kurāna pants).’” (Tirmidhi)

“Ak, arī es vēlos dimantiem rotātu kroni un sarkanu zīda mantiju!” vecmāmiņa smaidot teica.

“Un es ievēlēšos sev smalku diadēmu, kas būs pieskaņota vējā viegli plīvojošai mantijai gaiši rozā krāsā,” Samra sapņaini teica.

“Bet tu taču neesi hāfiza!” protestēja Alī.

“Vēl ne, bet es uz to tiecos – ja cilvēks apņemas iemācīties Kurānu no galvas, bet pirms nāves pagūst iegaumēt tikai vienu ajātu un pēc tam mirst, tad arī šis cilvēks Tiesas dienā tiks augšāmcelts hāfizu vidū,” atbildēja Samra ar smaidu uz lūpām.

Brīdi padomājis, Alī svārstoties teica: “Tātad tu saki, ja es nespēšu pabeigt savu hifzu un palikšu tur, kur esmu, un miršu – pat arī tad man būs kronis un mantija?”

“In ša Allāh! Kuru tu labprātāk izvēlētos: sarkano vai rozā?” vecmāmiņa jokoja.

“Fui! Es taču neesmu meitene! Es gribu zelta kroni un debeszilu samta mantiju tādu kā karaļiem,” Alī smaidīja.

“Tad neskumsti vairs un ķeries klāt pie hifza. Jo vairāk tu centīsies, jo vairāk Dievs tevi par to mīlēs,” vecmāmiņa iečukstēja viņam ausī.

Alī lēnām piecēlās, piegāja pie skolas somas un izvilka laukā savu olīvzaļo Kurānu. “Sarunāts, vecmāmiņ. Es pieņemu šo izaicinājumu. Tagad es vairs nepadošos, in ša Allāh! Es gribu to kroni un mantiju. Aizlūdz par mani, lūdzu.”

Vecmāmiņa piecēlās un apskāva Alī: “Lai Dievs tevi izmanto un izvēlas tevi Viņa vislabākajiem darbiem. Un lai kādu dienu tas kronis un mantija būtu tavi. Amīn.”

——————————————

Autore: Rana Rais Khāna (Rana Rais Khan); avots: www.hibamagazine.com