Vai atceraties, ka tad, kad Ibrāhīms kopā ar sievu Sāru atstāja savu valsti, viņam līdzi bija arī viņa brāļa dēls Lūts? Godbijīgais Lūts arī bija Dieva pravietis.

Pēc savas valsts atstāšanas, Ibrāhīms devās uz Jeruzalemi un Lūtu Dievs aizsūtīja uz Sodomu uz austrumiem no Jordānas, lai sludinātu Dieva vēsti tur dzīvojošajiem grēcīgajiem un ļaunajiem cilvēkiem. Šie cilvēki mēdza apzagt ikvienu tirgotāju, kas devās uz viņu pusi. Viņiem nebija absolūti nekādas taisnīguma sajūtas. Kādu dienu, kāds ceļotājs gāja garām viņu mītnēm. Viens no turienes vīriem iesvieda viņam pa pieri ar akmeni un tad, noķēris viņu, teica: “Tev ir jāmaksā par to, kas notika. Mans akmens trāpīja tev.” Ceļotājs ļoti sadusmojās un teica: “Vai tu esi traks? Ko tu runā? Tu taču iesiti man. Tu esi vainīgs. Tev ir man jāmaksā.”

Viņi devās uz tiesu, bet tiesnesis izlēma par labu vainīgajam (kurš bija sviedis ar akmeni ceļotājam) un teica: “Jā, viņam ir taisnība. Viņa akmens iesita tev. Tagad tev ir viņam jāmaksā.” Ceļotājs tik ļoti sašuta par šo netaisnību, ka viņš paņēma akmeni un iesvieda ar to tiesnesim pa galvu. “Labi,” viņš teica, kad bija iesitis tiesnesim ar akmeni, “tagad tev ir jāmaksā man. Tāpēc tu vari samaksāt viņam to, kas tev būtu jāmaksā man.”

Lūts mēģināja teikt saviem ļaudīm par viņu grēkpilno dzīvesveidu, bet viņi tikai Lūtu par to izsmēja. Viņi teica: “Ja tu esi tik labs, tev nevajag dzīvot kopā ar mums. Es prom no šejienes. Kāpēc gan mums būtu jāpaliek tādiem kā tu?”

Lūts bija ļoti apbēdināts. Viņš mēģināja kā vien spēja nodot viņiem Dieva vēsti, taču viņi pilnīgi viņā neklausījās.

Kādu dienu, trīs eņģeļi (kas izskatījās kā trīs izskatīgi gados jauni vīrieši) atnāca pie Lūta un viņa ģimenes. Viņš teica: “Jūs izskatāties pēc svešiniekiem. Kas jūs esat?” Viņi pateica Lūtam, ka viņi ir Dieva sūtīti eņģeļi, lai sodītu viņa ļaudis, kuri nepaklausīja Dieva vēstij. Viņi teica, ka tiks iznīcināta visa pilsēta, un lika Lūtam un viņa ģimenei nakts aizsegā slepus aiziet prom. “Neviens nedrīkst atskatīties, un jums ir jātiek prom no šejienes līdz rītausmai,” viņam teica.

Kamēr viņi runāja, atnāca pilsētas sliktie ļaudis un ieraudzīja jaunos vīriešus. “Dod viņus mums,” viņi teica Lūtam. “Viņi taču ir tavi ciemiņi, vai ne? Vai tad mēs tev neteicām, lai neved ciemiņus? Tagad dod vien viņu šurp mums, lai mēs varētu darīt ar viņiem to, ko gribam.”

Lūts lūdza viņus nebūt ļauniem un neizturēties tik briesmīgi pret viņa ciemiņiem. Taču viņi neklausījās un turpināja pastāvēt uz savu. Jaunie vīrieši bija, protams, Dieva eņģeļi, tāpēc neviens nevarēja nodarīt viņiem neko ļaunu. Viņi teica Lūtam, lai viņš neraizējas par viņiem, un klusu atstāj pilsētu. Un tā nakts aizsegā Lūts kopā ar savu ģimeni atstāja pilsētu. Taču viņa sieva juta līdzi Sodomas iedzīvotājiem. Viņa nepaklausīja Dievam un bija to vidū, kas palika un tika sodīti.

Rītausmā pār pilsētas iedzīvotājiem nāca baismīga skaņa. Pār viņiem lija stiprs cietu akmeņu lietus. Pilsēta, līdz ar visu, kas tajā bija, tika iznīcināta.

Šodien, pēc tūkstošiem gadu, pie Nāves jūras ir atrastas pilsētas drupas, kurās pilnīgi viss ir iznīcināts. Daži tic, ka šīs drupas un jūra ir kā atgādinājums mums visiem par Dieva dusmām, kas iznīcināja nepaklausīgos Sodomas iedzīvotājus.

———————————-

Avots: Zajeda Zaidi, “Stories from the Quran”, Oxford University Press, 2008.