Islāms ir balstīts uz attiecībām ar Dievu, Viņa radībām un pasauli, kurā dzīvojam. Tikko mēs sanākam kopā, tā parādās potenciāla varbūtība, ka radīsies konflikti. Bet konflikti nav nekas pretdabisks. Protams, ar Dievu konflikta nav, jo Viņš ir Al-Azīz (Visvarens) un Al-Džabbār (Visa Pakļāvējs). Lai ko Viņš izlemtu, tas notiks. Tomēr starp cilvēkiem eksistē atšķirības. Dievs vēlas, lai mēs savas atšķirības izmantotu labākajā no veidiem. Tas ir Dievs, kas ir iedēstījis atšķirības sēklu mūsos, attiecībā pret pārējiem cilvēkiem, dodot mums dažādas ādas krāsas, tautības vai cilts piederību.

Mēs dzīvojam sabiedrībā un netikām sūtīti dzīvot klosterī vai kalna galā. Pravietis (s) teica: “Ticīgais, kurš tiekas ar cilvēkiem un pacieš viņu pāridarījumus, ir labāks nekā tas, kurš netiekas ar cilvēkiem un pacieš viņu pāridarījumus.” (Tirmidhi) Tātad ticīgajam vēlams tikt galā ar konfliktiem pozitīvā manierē, jo tajā ir labums. Bet tikko mēs pasakām vārdu “konflikts”, tā mēs to uztveram negatīvi. Mēs esam iemācīti domāt, ka “mums vajag no tiem izvairīties, tos nobloķēt, jo tas ir kaut kas slikts”. Apstākļi bez tiem ir labāki.

Rodas jautājums: vai mēs esam spējīgi saskatīt labo konfliktos? Sekojošais iespējams spēs mainīt jūsu domas šajā jautājumā.

1. Iespēja pārmaiņām. Tieši to mums sniedz konflikti. Kad mēs izmainām to, ko darījām, pret kaut ko citu, mēs atzīstam, ka mūsu iepriekšējās darbības bija kļūdainas. Tas norāda uz konfliktu starp to, ko darījām, attiecībā pret to, kas ir labākais, ko varam darīt. Tas izsaka nepieciešamību izmainīt pašiem sevi uz to, kas nāks par labu visiem.

2. Motivācija. Konflikti motivē mūs kļūt labākiem. Pretējā gadījumā, mēs esam pašapmierināti un slinki attiecībā uz notiekošo. Lietas vai nu uzlabojas vai degradējas. Doma par kustību vienā ritmā bez pacēlumiem un kritumiem ir neiespējama. Tā nav dzīve – tāda eksistence ir tikai akmeņiem. Dzīvas būtnes piedzīvo pārmaiņas – vai tas būtu kāpurs, kas pārvēršas par tauriņu, vai bērns, kas kļūst par pieaugušo. Dievs norāda: “Nudien esam radījuši cilvēku [dzīvot] grūtībās.” (Kurāns, 90:4) Grūtības un iekšējā cīņa ir konflikta rezultāts. Gravitācija liek mums apgulties, bet iekšējā cīņa saka mums apvelties. Gravitācija liek mums palikt kur esam, bet iekšējā cīņa – kustēties; un galu galā mēs sākam iet. Iekšējā cīņa un konflikti ir daļa no mūsu pašu attīstības.

3. Problēmu izprašana. Sāpēm mūsu dzīvē ir liela nozīme, lai mēs apzinātos, ka kādas lietas tajā neiet pareizajā virzienā. Tie pacienti, kuri, bojātas nervu sistēmas dēļ, nav spējīgi sajust sāpes, paši sevi iznīcina. Sāpēs norāda uz to, kur tieši ir mūsu problēma; pretējā gadījumā mēs savainotos un noasiņotu līdz nāvei. Līdzīgi, konflikti norāda uz jautājumiem, kas jāizlabo, lai mēs varētu sevi savest kārtībā un kļūtu labāki.

4. Lēmuma pieņemšana. Konflikti arī padara lēmumu pieņemšanu daudz piesardzīgāku. Caur konfliktiem mēs mācāmies uzmanīgāk attiekties pret lēmumu pieņemšanu, kļūstam piesardzīgāki un veicam padziļinātāku apstākļu analīzi.

5. Pašnovērtējums. Konflikti mums palīdz saprast, kādi mēs patiesi esam – tie atklāj mūsu vājības. Mēs varam uzskatīt sevi par mierīgu un saprotošu cilvēku, bet iekarstot mūsu balsis paceļas. Tikai konflikta rezultātā mēs varam gūt labumu personīgo pārmaiņu veikšanai, lai labotu tos savus trūkumus, kurus parasti nemaz neapzināmies.

6. Mazāki konflikti novērš lielākus konfliktus. Ja mēs spējam atrisināt noteiktas problēmas, notverot tās jau sākuma stadijā, mēs spējam novērst lielāku ļaunumu vēlākā laika periodā. Tādējādi, mēs nogriežam problēmas jau to saknē.

7. Iespēja izklaidei, ja to neuztver nopietni. Savstarpējas atšķirības var nolikt malā. Ja mēs spējam tās neuztvert nopietni, mēs varam par tām pasmieties. Mēs visi strīdamies, taču vēlāk palūkojamies atkaļ un pasmejamies par to, saprotot, ka tas nebija nekas tāds par ko tik ļoti uzvilkties.

8. Katrā sliktajā ir kas labs. Vai mēs spējam uzsvērt pozitīvo un nekļūt nomākti un konfliktu pārņemti? Dievs neliek notikt kādam kaitējumam, kam sliktam vai ļaunam, ja vien tajā nav kas labs. Dievs neradīja Sātanu, lai tas darītu ļaunu. Līdzīgi, Dievs neradīja pravieti Ādamu, lai tas Viņam nepaklausītu. Bet Viņš sniedza viņiem iespēju lūgt vēlāk piedošanu. Šīs dzīves veidne ir “pēc katras kļūdas un grēka ir jāseko nožēlai”. Un nožēlas spēks ir tik liels, ka Pravietis (s) teica: “Tas, kurš nožēlo grēku, ir kā tas, kurš nekad nav grēkojis.” (Ibn Mādžah – hasan) Nožēla ir augstākais pielūgsmes veids. Tas ir iemesls, kāpēc tika radīts grēks.

(raksta nobeigums sekos)
————————————-

Autors: Dr. Abu Amīnah Bilal Philips – starptautiski pazīstams islāma zinātnieks, rakstnieks un Islāmiskās tiešsaistes Universitātes (Islamic Online University) dibinātājs.

Transkripciju veica Rana Rais Khan, “Hiba” žurnāla redaktore; avots: http://www.hibamagazine.com/resolving-family-conflicts/