Kā Ataturks padarīja Turciju sekulāru (2/2) Turcija, Vēsture

(Raksta pirmo daļu varat lasīt šeit)

mustafa-kemal-ataturk1Uzbrukumi islāmam

Tiekot vaļā no kalifāta, Turcijas valdībai pavērās plašākas iespējas īstenot pret islāma institūcijām vērstu politiku. Maskējoties zem „islāma atbrīvošanas no politiskas iejaukšanās”, tika pamatīgi pārveidota izglītības sistēma. Islāmiska izglītība tika aizliegta, tās vietā ieviešot sekulāras, nedogmatiskas skolas. Tika izpostīti arī citi reliģiskās infrastruktūras aspekti: tika likvidēta Šarīa padome, kas bija izveidota tikai pirms diviem gadiem, lai apstiprinātu LNA izveidotos likumus; reliģiskie dāvinājumi tika konfiscēti un nodoti valdības kontrolē; sūfiju sanākšanu vietas piespiedu kārtā tika slēgtas; tika nekavējoties atlaisti visi valsts islāma likumus pārzinošie tiesneši, jo slēdza visas Šarīa tiesas.

Taču Ataturka uzbrukumi islāmam neaprobežojās tikai ar valdību. Arī turku ikdienas dzīvi diktēja Ataturka sekulārās idejas:

  • Tradicionālās islāma galvassegas, tādas kā turbāni un feskas, tika aizliegtas, to vietā ieviešot Rietumu stila platmales;
  • Sieviešu galvassega – hidžābs – tika izsmieta kā „smieklīgs priekšmets” un aizliegta sabiedriskās iestādēs;
  • Tika oficiāli mainīts kalendārs, atceļot tradicionālo islāma kalendāru, kura pamatā bija Hidžra (pravieša Muhammada (s) bēgšana uz Medīnu), uz Gregora kalendāru, kura pamatā bija Jēzus Kristus dzimšana;
  • 1932. gadā tika aizliegts azāns (muslimu aicinājums uz lūgšanu) arābu valodā. Tā vietā tas tika pārrakstīts turku valodā un uzspiests tūkstošiem valstī esošo mošeju;
  • Piektdiena vairs nepiederēja nedēļas nogalei; tā vietā Turciju piespieda sekot eiropiešu paražai, saskaņā ar kuru no darba brīvas bija sestdiena un svētdiena.

Pēc visām šīm pārmaiņām 1928. gadā LNA izbeidza šarādi un atcēla konstitūcijas pantu, kurš pasludināja islāmu par valsts oficiālo reliģiju. Islāmu bija aizstājusi Ataturka sekulārā ideoloģija.

Ataturks ievieš jauno latīņu rakstību (1928).

Ataturks ievieš jauno latīņu rakstību (1928).

Valodas reforma

Ataturks zināja, ka šīs sekulārās reformas būs veltīgas, ja turku tautai izdosies apvienoties, lai tām pretotos. Lielākās briesmas jaunajai kārtībai draudēja turku vēstures dēļ, kura jau kopš 10. gadsimta bija cieši savijusies ar islāmu. Lai attālinātu turku jauno paaudzi no savas pagātnes, Ataturks viņiem padarīja šo pagātni nesalasāmu.

Aizbildinoties ar lasītprasmes vairošanu turku vidū, kas 20. gadsimta 20. gados patiešām bija ļoti zema, Ataturks aicināja aizstāt arābu burtus ar latīņu burtiem. Līdzīgi persiešu valodai, turku valoda tika rakstīta ar arābu burtiem gadsimtiem ilgi, kopš turku pievēršanās islāmam 10. gadsimtā. Tā kā turku valoda tika rakstīta ar arābu burtiem, turki varēja lasīt Korānu un citus islāma tekstus diezgan viegli, un tas viņus saistīja ar savu islāma identitāti – un to Ataturks saredzēja kā draudu.

Līdzās latīņu burtu ieviešanai, Ataturks izveidoja komisiju, kuras uzdevums bija aizstāt no arābu un persiešu valodām pārņemtos turku valodas vārdus. Saskaņā ar saviem nacionālistiskajiem mērķiem, Ataturks gribēja valodu, kas būtu tīri turciska; un tas nozīmēja, ka lietošanā arābu vārdu vietā atgriezās vecie turku vārdi, kuri Osmāņu ēras laikā bija izzuduši no aprites. Piemēram, Turku Neatkarības karš, kuru senāk dēvēja par Istiklal Harbi, tagad kļuva pazīstams kā Kurtuluş Savaşı, jo „istiklal” un „harb” ir vārdi, kas turku valodā pārņemti no arābu valodas.

No Ataturka viedokļa raugoties, valodas reforma bija ārkārtīgi veiksmīga. Dažu desmitgažu laikā vecā Osmāņu turku valoda bija būtībā izzudusi. Turku jaunākās paaudzes tika pilnībā nošķirtas no vecākajām paaudzēm, jo bija grūti savstarpēji vest pat vienkāršu sarunu. Turku tautai esot nezinošai par savu pagātni, Turcijas valdībai kļuva iespējams viņiem „iebarot” tādu vēstures versiju, kuru tā uzskatīja par vēlamu, proti, tādu, kas balstīja paša Ataturka nacionālistiskās idejas.

Sekulārā Turcija

Visas šīs reformas panāca to, ka kopīgiem spēkiem sekmīgi izdzēsa islāmu no ikdienas turku dzīves. Neraugoties uz reliģiski noskaņotu turku (piemēram, Saīda Nursī) pašaizliedzīgajiem centieniem saglabāt savu mantojumu, valodu un reliģiju, valdības spiediens pieņemt sekulārās idejas bija pārāk spēcīgs. Vairāk nekā astoņdesmit gadu garumā Turcijas valdība saglabāja izteikti sekulāru ievirzi. Mēģinājumus atgriezt valdībā islāma vērtības apturēja armijas pretestība, kura redzēja sevi kā Ataturka sekulārisma aizstāvi.

1950. gadā Adnāns Menderess tika demokrātiski ievēlēts par Turcijas premjerministru, pirms vēlēšanām izvirzot mērķi atjaunot azānu arābu valodā. Lai gan viņam tas izdevās, 1960. gadā viņu gāza militāristu valsts apvērsums, un pēc steidzīgas tiesas viņam izpildīja nāvessodu. Nesenākos laikos, 1996. gadā Nekmettīns Erbakans tika ievēlēts par premjerministru, pilnīgi atklāti atzīstot sevi par „islāmistu”. Jau atkal armija iejaucās un gāza viņa valdību tikai pēc gadu ilgas pastāvēšanas.

Modernās Turcijas attiecības ar Islāmu un pašai savu vēsturi ir sarežģītas. Daļa sabiedrības stingri atbalsta Ataturka ideoloģiju un uzskata, ka islāmam nevajadzētu spēlēt nekādu lomu sabiedriskajā dzīvē. Citas sabiedrības daļas vēlētos islāmiskākas ievirzes sabiedrības un valdības atgriešanos, kā arī ciešākas attiecības ar pārējo muslimu pasauli. Vissatraucošākais ir tas, ka nav nekādu pazīmju, ka ideoloģiskais konflikts starp šīm divām pretimstāvošajām pusēm varētu tuvākā laikā atrisināties.

Bibliogrāfija

Hiro, Dilip. Inside Central Asia: A Political and Cultural History of Uzbekistan, Turkmenistan, Kazakhstan, Kyrgyzstan, Tajikistan, Turkey, and Iran. 9. New York: Overlook Duckworth, 2011. Print.

Ochsenwald, William, and Sydney Fisher. The Middle East: A History. 6th. New York: McGraw-Hill, 2003. Print.

——————————–

Avots: http://lostislamichistory.com/how-ataturk-made-turkey-secular/



  • Atstāt komentāru