Daži no labumiem, ko sniedz ticība Aizsaulei, kā arī kopsavilkums par dažādiem iemesliem, kāpēc ticēt tās pastāvēšanai.

Kurāns norāda, ka šī pasaulīgā dzīve ir sagatavošanās mūžīgajai dzīvei pēc nāves. Bet tie, kas to noliedz, kļūst par savu kaislību un vēlmju vergiem un izsmej tikumīgus cilvēkus, kuri apzinās Dieva esamību. Šādi cilvēki apzinās savu muļķību tikai nāves brīdī un veltīgi vēlas, kaut viņiem būtu dota turpmāka iespēja šajā pasaulē. Viņu nožēlojamais stāvoklis nāves brīdī, Tiesas dienas šausmas un mūžīgā svētlaime, kas garantēta patiesiem ticīgajiem, ir skaisti raksturoti sekojošās Kurāna rindās:

“Un, kad pie kāda no viņiem atnāk nāve, viņš saka: “Mans Kungs! Atgriez mani atpakaļ, lai es darītu labu tajā [dzīvē], ko esmu atstājis!” Tak nē! Tie ir [tikai] vārdi, kurus viņš saka! Bet viņu priekšā ir barzakhs, līdz pat tai dienai, kad viņi tiks augšāmcelti. Un, kad tiks iepūts taurē, tad tanī dienā radniecība, [kas nestu tiem labumu], viņu starpā vairs nebūs un viņi viens otru [par to] neizjautās. Un tas, kura svari būs smagi, – tie arī būs tie veiksmīgie! Bet tas, kura svari būs viegli, – tie būs tie, kuri pazaudēs pašus sevi un mūžīgi paliks Ellē. Viņu sejas dedzinās Uguns un tajā viņi atņirgs/atsegs zobus.” (Kurāns 23:99-104)

Ticība dzīvei pēc nāves ne tikai nodrošina panākumus Aizsaulē, bet arī piepilda šo pasauli ar mieru un laimi. Tas tiek panākts caur bijību Dieva priekšā (bailēm no Viņa soda un cerības uz Viņa atalgojumiem), kas padara cilvēkus ārkārtīgi atbildīgus un apzinīgus itin visā, ko viņi dara.

Padomājiet par Arābijas ļaudīm. Azartspēles, dzeršana, cilšu ienaids, laupīšana un slepkavības bija viņu sabiedrības galvenās iezīmes laikā, kad viņiem nebija ticības pēcnāves dzīvei. Bet tiklīdz viņi pieņēma ticību vienam Dievam un dzīvei pēc nāves, viņi kļuva par disciplinētāko tautu pasaulē. Viņi atmeta savus netikumus, palīdzēja viens otram grūtos brīžos un atrisināja visus savus strīdus, pamatojoties uz taisnīgumu un vienlīdzību. Līdzīgi, pēcnāves dzīves noliegšana atstāj sekas ne tikai uz Aizsauli, bet arī uz šo pasauli. Kad kāda tauta kopumā to noliedz, sabiedrību pārņem visa veida ļaunums – tā pilnībā degradējas, līdz galu galā tiek iznīcināta. Kurāns sīki apraksta briesmīgās beigas, kas piemeklēja ādiešus, samūdiešus un faraona ļaudis:

“Samūdieši un ādieši to Satricinošo [T.i. Tiesas dienu.] par meliem noturējuši. Un samūdieši tikuši iznīcināti ar ārkārtīgo [kliedzienu], bet ādieši tikuši iznīcināti ar saltu un spēcīgu vēju. [Allāhs] lika tam plosīties pār viņiem septiņas naktis un astoņas dienas pēc kārtas. Un tu [varētu] redzēt tajās [dienās] nokautus cilvēkus tā, it kā tie būtu izdobuši palmu stumbri.

Un vai tu redzi kādu, kas būtu no viņiem palicis pāri? Gan faraons, gan tie, kas [dzīvoja] pirms viņa, gan tie apgāztajie [T.i. Lūta no pilsētas] grēkojuši un nepaklausīja sava Kunga sūtnim. Par to Viņš satvēra tos ciešā tvērienā. Kad ūdens pārplūda, Mēs pacēlām jūs peldošā [šķirstā], lai pataisītu to par atgādinājumu jums un lai iegaumējoša auss to iegaumētu.

Bet tad, kad taurē iepūtīs vienu pūtienu un tiks pacelti zeme un kalni un tiks sasisti vienā sitienā, tad tanī dienā notiks tas Notikums. Un pašķelsies debesis, jo tās tanī dienā būs trauslas…

… Un tas, kuram viņa grāmata tiks iedota viņa labajā rokā, sacīs: “Ņemiet, lasiet manu grāmatu! Es zināju, ka es satikšu savu rēķinu!” Un viņš [dzīvos] patīkamā dzīvē, augstā dārzā, kur augļi ir zemu [nolaisti]. Ēdiet un dzeriet pēc patikšanas par to, ko jūs darījāt pagājušajās/kādreizējās dienās.

Bet tas, kuram viņa grāmata tiks iedota viņa kreisajā rokā, sacīs: “Ak, kaut jel man mana grāmata nebūtu iedota un es nezinātu, kāds ir mans rēķins, Ak, kaut tā [nāve] būtu galējoša! Nelīdzēja man mana mantība, pazuda man mana vara!” (Kurāns 69:4-29)

Tātad ir ļoti pārliecinoši iemesli ticēt dzīvei pēc nāves.

Pirmkārt: Visi Dieva pravieši ir aicinājuši savus ļaudis tai ticēt.

Otrkārt: Kad vien cilvēku sabiedrība ir veidota, pamatojoties uz ticību pēcnāves dzīvei, tā ir bijusi visideālākā un miermīlīgākā sabiedrība, brīva no morāliem un sociāliem ļaunumiem.

Treškārt: Vēsture pierāda, ka tad, kad kāda konkrēta cilvēku grupa kolektīvi noraida šo ticību, par spīti atkārtotiem pravieša brīdinājumiem, šī grupa visa kopumā ir saņēmusi Dieva sodu pat šajā pasaulē.

Ceturtkārt: Morālās, estētiskās un racionālās cilvēka apziņas spējas apstiprina pēcnāves dzīves eksistenci.

Piektkārt: Tādiem Dieva atribūtiem kā taisnīgums un žēlastība nebūtu nozīmes, ja nebūtu pēcnāves dzīves.

__________________________________

Autors: iiie.net (rediģējuši IslamReligion.com); šī raksta tulkojums ir veikts www.parislamu.com pārraudzībā no tā angliskās versijas, kas atrodama: http://www.islamreligion.com/articles/275/life-after-death-part-2/

(Article by: iiie.net (edited by IslamReligion.com); this article has been translated by www.parislamu.com from the English article at http://www.islamreligion.com/articles/275/life-after-death-part-2/)