„Es sāku skatīties uz viņu un uz mēnesi. Viņam mugurā bija sarkans apmetnis, un man viņš likās skaistāks par mēnesi.” (At-Tirmidhi)

Ar šiem vārdiem Džabirs ibn Samura (Jabir ibn Samura) raksturoja pēdējo pravieti, ticīgo līderi, Visuvarenā izvēlēto – Dieva vēstnesi Muhammadu (s).

Muhammada (s) seja bija apaļa un gaišas krāsas. Viņa mati krita līdz auss ļipiņām, bārda bija bieza un melna. Viņa acis bija tumši melnas ar garām skropstām. Viņa garās uzacis bija izliektas. Kad viņš bija apmierināts, viņa seja mirdzēja; viņš smaidīja, bet nekad skaļi nesmējās. Reiz, kad galvenais Medīnas rabīns Abdullāhs ibn Salams (Abdullah ibn Salam) paskatījās uz viņu, viņš teica, ka tik cēlas sejas īpašnieks nevar būt melis.

Muhammads (s) bija vidējas auguma uzbūves, gāja nedaudz saliecies uz priekšu. Viņš nēsāja miecētas ādas sandales un bikses līdz kāju ikru vidum vai virs potītēm.

Uz muguras, tuvāk kreisajam plecam bija pravietojuma zīmogs baloža olas lielumā ar plankumiem, kas līdzinājās dzimumzīmēm. Viņa plaukstas tika raksturotas kā maigākas par zīdu.

Kad viņš tuvojās, no attāluma viņu varēja atpazīt pēc aromāta, kas no viņa vējoja. Viņa sviedru lāses tika salīdzinātas ar pērlēm. Viņa līdzgaitnieki vāca šīs lāses, lai pievienotu savām smaržām, no kā tās kļuva vēl patīkamākas!

Saskaņā ar islāma mācībām, sātans var iemiesoties jebkurā tēlā un parādīties sapnī kā vecāki, draugi un tamlīdzīgi. Bet, ja cilvēks sapnī ierauga pravieti Muhammadu (s) tādu, kā šeit raksturots, tad varat nešaubīties, ka tas ir viņš, jo sātans nevar pārņemt viņa tēlu.

Viņš ļoti maz runāja, biežāk klusēja, bet pat viņa klusēšana bija cieņas pilna un nozīmīga.

Runājot viņš teica tikai patiesību. Pravieša balss skanēja patīkamā tembrā, nesteidzīgi, lai klausītāji varētu iegaumēt pateikto. Ja kāds vēlējās pierakstīt viņa vārdus (vai tos saskaitīt), tad varēja to bez grūtībām izdarīt. Viņš nekad nebija rupjš vai nepatiess, nekad nenolādēja. Viņa nosodījums izpaudās tikai ar vārdiem:„Kas ir noticis ar tiem un tiem tur ļaudīm.” (Sahih Al-Bukhari)

Visvairāk viņš ienīda melus. Reizēm viņš divas un pat trīs reizes atkārtoja savus vārdus, lai apkārtējie iegaumētu tos un neko nepievienotu vai neizlaistu, kad tos pārstāstīja. Viņa īsie sprediķi bija iekšējas pārliecības pilni un izteiksmīgi: balss kļuva skaļāka, acis apsārta, it kā viņš brīdinātu par draudošām briesmām no ienaidniekiem.

Muhameds dzīvoja vienkāršu dzīvi, bez greznības. Pasaulīgie labumi viņu neuztrauca; viņš tos uztvēra kā apgrūtinājumu. Šīs pasaules dzīvi viņš uzskatīja par cietumu, nevis paradīzi! Viņam varēja piederēt viss, ko vien viņš vēlētos – viņam tika piedāvātas bagātību atslēgas, kuras viņš noraidīja. Viņš neizmainīja savu mūžīgo dzīvi pret laicīgo. Viņš saprata, ka šī zemes dzīve ir vienkārši koridors, nevis pastāvīga atrašanās vieta. Pravietis attiecās pret to tā, kāda tā patiesībā bija – viegls mākonis, kurš drīz izkliedēsies.

Bet Dievs saka, ka ir nabadzībā padarījis viņu bagātu: “Un [vai] nav atradis tevi nabagam esot un turīgu tevi padarījis?” (Kurāns 93:8)

Aiša, pravieša (s) sieva, stāstīja: „Gadījās, ka pagāja vesels mēnesis, bet Muhameda mājā netika iedegta uguns. Viņa ģimene pārtika no divām lietām – datelēm un ūdens. Daži Medīnas iedzīvotāji atnesa savu aitu pienu. Muhameds dzēra un deva savai ģimenei.” (Sahih Al-Bukhari, Sahih Muslim)

Saskaņā ar viņas vārdiem, Muhameda ģimene nekad neēda kviešu maizi līdz sātam trīs dienas no vietas, no brīža, kad viņi pārcēlās uz Medīnu un līdz viņa nāves dienai – desmit gadu!

Tajā pašā laikā, viņš modās nakts vidū, lai pateiktos savam Dievam lūgšanā. Muhammads (s) stāvēja tajā tik ilgi, ka viņa kājas pietūka. Kad sievas jautāja, kāpēc viņš tik daudz un centīgi lūdzas, viņa atbilde bija: „Vai tad man nav jābūt pateicīgam kalpam?” (Sahih Al-Bukhari, Sahih Muslim)

Viens no pravieša līdzgaitniekiem Umars atcerējās, ka Muhammadam (s) dažreiz pat neatradās sabojātas dateles, lai remdētu izsalkumu.

Abdullāhs ibn Mas`ud stāstīja, ka reizi viņš ieraudzīja uz Muhammada (s) ķermeņa nospiedumu no palmu lapu paklāja, uz kura viņš gulēja. Abdullāhs iesaucies: „Lai mans tēvs un māte ir izpirkums par tevi! Kāpēc tu mums neļāvi sagatavot kaut ko mīkstu?”

Muhammads (s) atbildēja: „Ar šo pasauli man nav nekā kopīga. Es te esmu kā jātnieks, kurš ir apstājies koka ēnā uz īsu laiku. Atpūties viņš turpinās savu ceļu, atstājot koku aiz muguras.” (At-Tirmizi)

Vēsture zina daudz iekarotāju, kuri ir lējuši asiņu upes un atstājuši aiz sevis cilvēku kaulu kalnus. Muhammads (s) kļuva slavens ar savu žēlsirdību un piedošanu. Viņš nekad neatriebās un pacēla roku pret citiem, nedz pret sievieti vai kalpu, kā vien kaujas laukā pret ienaidniekiem. Mekas iekarošanas dienā, pēc astoņiem gadiem izsūtījumā, viņš izrādīja neredzētu augstsirdību.

Muhammads (s) apžēloja tos, kuri apspieda viņu, piespieda viņu ar ģimeni pamest dzimtās mājas un trīs gadus dzīvot kalnos, tos, kuri sauca viņu par nenormālu, fantazētāju, apsēsto… Viņš piedeva Abu Sufjanam, kurš dienu un nakti plānoja sazvērestības pret Allāha sūtni kopā ar savu sievu Hindu, kura necienīgi izrīkojās ar mirušā Muhammada (s) tēvoča ķermeni – pēc tam, kad viņa lika Uahši (vergam, kurš bija pazīstams ar savām kaujas spējām un kurš vēlāk pieņēma islāmu) nogalināt viņu, viņa ēda Muhammada (s) tēvoča jēlas aknas. Kurš vēl varētu rīkoties tik augstsirdīgi un cēli, ja ne patiess Dieva vēstnesis?

Pēc pravieša (s) tēvoča nogalināšanas, Hinda dāvināja savam vergam Uahši brīvību. Kad islāms ienāca Mekā, Uahši aizbēga no Mekas uz Taifu. Vēlāk arī Taifa pakļāvās muslimiem. Uahši uzzināja, ka Muhammads (s) piedos jebkuru, kurš pieņems islāmu. Lai gan viņa noziegums bija milzīgs, Uahši saņēmās un atnāca pie pravieša Muhammada (s), lai paziņotu par islāma pieņemšanu. Muhammads (s) viņam piedeva.

Habars ibn Asuads arī uzzināja par Muhammada (s) žēlsirdību. Kad pravieša (s) meita Zeinaba centās doties no Mekas uz Medīnu, Mekas iedzīvotāji, kuru starpā bija arī Habars ibn Asuads, centās viņu aizturēt. Viņa dēļ, grūtniece Zeinaba nokrita no kamieļa un pazaudēja mazuli. Habars, izbijies par iespējamo atriebību, noslēpās Irānā. Bet Dievs mīkstināja viņa sirdi – viņš atnāca, lai stātos pravieša (s) tiesas priekšā, atzītu savu vainu un teiktu ticības apliecību: „Nav tādas dievības, kura ir pielūgsmes cienīga, izņemot Allāhu, un Muhammads (s) ir Viņa sūtnis.” Muhameds piedeva viņam.

Ar Dieva atļauju, Muhammads (s) veica brīnumus. Viņš norādīja ar pirkstu uz mēnesi, un tas sašķēlās kā pierādījums viņa vārdiem. Viens no varenākiem brīnumiem bija viņa nakts ceļojums no Mekas uz Jeruzalemi (Isra), sēžot mugurā brīnumainajam dzīvniekām Burakam. Viņš pacēlās debesīs (Mirādž), kur viņš vadīja kopīgā lūgšanā visus praviešus, un, aizejot līdz pat septiņu debesu robežai, tikās ar savu Kungu. Viņš dziedināja slimos un aklos, izraidīja nelabos ar vienu pavēli. Kad ļaudis bija izslāpuši, ūdens brīnumainā kārtā plūda starp viņa pirkstiem, bet viņa ēdiens pats slavēja Kungu.

Neskatoties uz to visu, viņš palika vienkāršs un kautrīgs. Viņš sēdēja kopā ar citiem uz zemes, ēda uz zemes un gulēja uz grīdas. Atsaucoties uz viņa līdzgaitnieku teikto, ja svešinieks ienāca kādā no viņu pulcēšanās reizēm, tad viņš nespēja atšķirt, kurš no sēdošiem ir pravietis (s). Viņa kalps Anas stāstīja, ka, deviņu kalpošanas gadu laikā, viņš ne reizi to neaizvainoja vai neaizskāra. Viņš bija tik vienkāršs, ka bērns varēja viņam pieiet, paņemt aiz rokas un aizvest sev līdzi. Muhammads (s) apmeklēja slimos un nāca uz bērēm pie tiem, kurus pat nepazina. Viņš mēdza iet karavānas beigās, lai palīdzētu vājajiem un aizlūgtu par viņiem. Viņš pieņēma kalpu uzaicinājumus pat tad, ja zināja, ka cienasts sastāvēs vien no maizes.

Viņš bija labākais vīrs savām sievām. Aiša stāstīja: „Viņš nodarbojas ar mājas darbiem, un kad pienāca lūgšanas laiks, viņš veica rituālo apmazgāšanos (vudu) un gāja uz mošeju. Viņš laboja savas sandales un apģērbu. Viņš bija vienkāršs cilvēks, kurš tīrīja apģērbu no kukaiņiem, slauca aitas un darīja mājas darbus.” (Sahih Al-Bukhari)

Viņš labāk par visiem izturējās pret savu ģimeni. Viņa raksturs bija tāds, ka viņš nekad neatgrūda cilvēkus.

Tāds bija cēlais Dieva pravietis (s). Viņu mums ir jāmīl vairāk, nekā mīlam sevi pašus. Visuvarenais teica par viņu: “[Zvēru pie Dieva], nudien jums bija labs piemērs Allāha sūtnī, – tiem, kuri cer uz Allāhu un Pēdējo dienu un piemina Allāhu jo daudz.” (Kurāns 33:21)

______________________________

Raksta autors: Imam Kamil Mufti; raksts tulkots www.parislamu.com pārraudzībā no oriģināla, kas atrodams http://www.islamreligion.com/articles/22/meet-prophet-muhammad/

(Article by: Imam Kamil Mufti; the article is translated under supervision of www.parislamu.com from original found at http://www.islamreligion.com/articles/22/meet-prophet-muhammad/)