Kad Mūsā un Harūns ieradās Ēģiptē, lai nestu Dieva vēsti Faraonam (Fironam), viņi ieraudzīja Bani Israēl nožēlojamo situāciju – viņi bija apspiesti un pārvērsti par nožēlojamiem vergiem.

Mūsa un Harūns devās uz Faraona pili un paziņoja, ka ir ieradušies, lai vestu prom savu tautu – Bani Israēl – prom no Ēģiptes uz viņu priekšteču zemi. Faraons atteicās ļaut viņiem iet un teica: “Vai tu, Mūsa, esi aizmirsis, ka uzaugi manā pilī kā dēls? Tu esi nepateicīgs.”

Mūsa atbildēja: “Mans Dievs ir mani vadījis un padarījis mani par pravieti. Attiecībā uz to, ka tu mani uzaudzināji, vai tad tas ir kas tik liels, kā dēļ es ļaušu visai savai tautai ciest?”

Faraons neklausījās Mūsas vārdos un ļoti sadusmojās par viņa teikto, jo viņš uzskatīja pats sevi par dievu. “Ko tu ar to domā, Mūsa? Kas ir tavs Dievs?”

Mūsa atbildēja: “Mans Dievs ir Tas, Kurš ir radījis šo visumu. Viņš zina visu par pagātni. Viņš ir radījis šo zemi, pa kuru tu staigā, un viņš ir tas, kas sūta lejup lietu.”

“Ha!” Faraons smējās, “es nezinu nevienu citu dievu, kā vien pats sevi.” Tad viņš vērsās pie sava ministra un teica: “Hāmān, liec uzcel ļoti augstu celtni, lai es varu uzkāpt tajā līdz augšai un ieraudzīt Mūsas Dievu. Patiesi, viņš melo.”

Tomēr sirdī Faraons nebija tik pārliecināts. Viņš mēģināja Mūsu iebiedēt: “Mūsa, es ielikšu tevi cietumā, ja tu teiksi, ka bez manis ir vēl kāds cits dievs. Ja tu saki patiesību, tev ir jāparāda man neapgāžamas zīmes kā pierādījumi.”

Mūsa bija tam gatavs. Dievs bija svētījis viņu ar spēku darīt divus brīnumus. Viņš nometa zemē savu spieķi, un tas pārvērtās par čūsku. Tad viņš ielika plaukstu sev padusē un izņēma to laukā – tā spilgti spīdēja. To redzot, galma ļaudis teica: “Patiesi, šis vīrs ir burvis.”

Tad Faraons sasauca no visām Ēģiptes malām gudrus burvjus, lai tie parādītu Mūsam savas burvestības. Tika nolikta diena un laiks sacensībām starp Mūsu un šiem burvjiem. Taisnība būs tam, kurš uzvarēs sacensībās. Tajos laikos, burvestības Ēģiptē bija ļoti populāras, tāpēc uz sacensībām sanāca ļaudis no visas pilsētas.

Mūsa centās atrunāt Faraonu no sacensībām: “Mēs neesam burvji, bet gan Dieva pravieši. Nešaubies par Dievu… Viņš var tevi iznīcināt…”

Tomēr Faraons bija apņēmības pilns rīkot sacensības, jo bija pilnībā pārliecināts par savu burvju spējām. Visbeidzot, Mūsa piekrita: “Labi, mēs pierādīsim visiem taisnību.”

Burvji jautāja Faraonam: “Vai tu mūs atalgosi, ja mēs sacensībās uzvarēsim?” “Protams,” Faraons teica, “un es došu jums arī godājamus titulus.”

“Kurš sāks sacensības?” burvji jautāja, “tu vai mēs?” “Jūs,” Mūsa atbildēja.

Burvji nometa zemē savas nūjas, kas pārvērtās par čūskām. Uz brīdi, Mūsa bija noraizējies, ka šī burvestība atstās uz skatītājiem lielu iespaidu. Bet Dievs viņu mierināja: “Neuztraucies, Mūsā, tu uzvarēsi. Met zemē savu spieķi.”

Mūsa tā arī izdarīja, un viņa spieķis pārvērtās par milzu čūsku, kura aprija visas citas tur esošās čūskas. Visi bija pilnībā pārsteigti. Tas pierādīja burvju sakāvi un Patiesības uzvaru. Tas pierādīja arī to, ka Mūsa un Harūns bija patiesi Dieva pravieši.

Kad burvji to saprata, viņi visi metās pie zemes sadždā un teica: “Mēs ticam Mūsas Dievam, Kurš patiešām ir visuma Dievs.”

Faraons vārījās dusmās un kliedza: “Ja jūs uzdrīkstēsieties to darīt, es likšu jums nocirst kreiso roku un labo kāju un likšu jūs pakārt kokos.”

“Tu vari darīt, ko vēlies,” atbildēja burvji, “jo mēs tagad esam pieņēmuši patieso ticību. Lai Dievs piedod mums mūsu pagātnes (burvestību) grēkus, kurus tu liki mums veikt.”

Pēc redzētā, maza daļa klātesošo vīru arī kļuva par Mūsas reliģijas sekotājiem, lai gan viņi bijās atklāti par to runāt Faraona priekšā. “Nebīstieties Faraona,” Mūsa teica saviem ļaudīm. “Ticiet Dievam un lūdziet pēc Viņa palīdzības.”

Mūsa gribēja vest savus ļaudis prom no Ēģiptes uz viņu priekšteču Jūsufa un Jakūba zemi, bet nevarēja to izdarīt, jo viņi bija ēģiptiešu vergi. Mūsa palīdzēja viņiem un deva padomus, cik vien spēja.

Kad Faraons uzzināja par Mūsas nodomiem, viņš nolēma nogalināt Mūsu un tos Bani Israēl ļaudis, kas bija kļuvuši par viņa sekotājiem. Tomēr viens no galma vīriem, kurš arī slepus bija kļuvis par Mūsas sekotāju, centās viņu no tā atrunāt. “Kāpēc gan tu gribi viņu nogalināt?” viņš jautāja. “Tikai tāpēc, ka viņi tic, ka tu neesi viņu dievs?” Tad viņš atklāti runāja ar Faraonu un atgādināja viņam par ļaudīm, kas bija agrāk cietuši no Dieva soda, jo bija nolieguši Viena Vienīgā Dieva esamību. Faraons bija ārkārtīgi dusmīgs par šo atklāto dumpīgumu un draudēja arī šo vīru nogalināt.

Kad Faraona ļaunums bija pārsniedzis visas robežas, Dievs lika Mūsam un viņa ļaudīm atstāt Ēģipti slepus naktī. Un tā Mūsa, Harūns un Bani Israēl klusībā atstāja Ēģipti, lai dotos uz Kanaānu (tagadējo Palestīnu), kas bija viņu priekšteču zeme.

Kad Faraons atklāja, ka viņi ir izbēguši, viņš tiem sekoja ar milzīgu armiju. Bani Israēl ļoti pārbijās, kad to uzzināja. Viņi griezās pie Mūsas un teica: “Ar mums ir cauri… viņš mūs notvers.” “Nē, tas nekad nenotiks,” Mūsa atbildēja, “Dievs ir ar mums. Viņš mūs vadīs.”

Šādā bezpalīdzības laikā, kad aiz muguras bija Faraons ar armiju, bet priekšā jūra, neviens nespēja palīdzēt Bani Israēl, kā vien Dievs. Un Viņš to darīja. Dievs pavēlēja Mūsam sist pa ūdeni ar viņa spieķi. Viņš to izdarīja, un ūdens pavērās, izveidojot sausu eju, pa kuru ļaudis varēja to šķērsot. Bani Israēl devās pa to pāri jūrai un nonāca otrā krastā drošībā.

Kad Faraona armija to ieraudzīja, viņi steidzās šķērsot ūdeni pa to pašu brīnumaini radīto sauso eju. Bet tiklīdz viņi sasniedza tās vidu, viļņi sakļāvās pār viņiem un viņus noslīcināja. Pirms Faraons mira, viņš izsaucās: “Jā, es ticu, ka nav neviena cita dieva kā vien Dievs, kam tic Bani Israēl.”

Dievs teica: “Tātad beidzot tu Man esi noticējis.” Bet bija jau par vēlu.

_________________________

Avots: Zajeda Zaidi, “Stories from the Quran”, Oxford University Press, 2008.