Katrā valodā ir viens vai vairāki termini, ar kuriem tiek apzīmēts Dievs un mazākas nozīmes dievības. Tas tā nav attiecībā uz Allāhu. Allāhs ir vienīgā patiesā Dieva personiskais vārds. Nekas cits nevar saukties par Allāhu. Šim terminam nav ne daudzskaitļa, ne dzimtes. Šīs pazīmes norāda uz tā unikālumu attiecībā pret vārdu “dievs,” kas var būt gan daudzskaitlī (dievi), gan sieviešu dzimtē (dieviete, dieve). Ir interesanti arī atzīmēt, ka Allāhs ir Dieva personiskais vārds aramiešu valodā, kas ir Jēzus dzimtā valoda un arābu valodas māsas valoda.

Vienīga patiesa Dieva esamība atspoguļojas unikālā islāma koncepcijā. Muslimam Allāhs ir Visuvarenais, Radītājs un visuma Uzturētājs, Kuram nekas nelīdzinās un Kuram nav līdzīgu. Kad līdzgaitnieki vaicāja Pravietim Muhammadam (s) par Allāhu, atbilde nāca tieši no Dieva Paša mazas Kurāna nodaļas formā, kas tiek uzskatīta par Dieva vienības būtību un monoteisma moto. Šī 112. Kurāna nodaļa skan sekojoši:

Saki: “Viņš ir Allāhs, Vienīgais.

Allāhs visiem Vajadzīgais un bez vajadzībām!

Viņš nav dzemdinājis un nebija dzemdēts!

Un nav Viņam neviena vienlīdzīga!”

Citu reliģiju pārstāvji apgalvo, ka islāmā Dievs ir nežēlīgs un cietsirdīgs – Viņš pieprasot pilnīgu paklausību un neesot mīlošs. Šie apgalvojumi nav patiesība. Vai nav pietiekami zināt, ka, izņemot vienu, visas 114 Kurāna nodaļas sākas ar vārdiem: “Žēlīgā, Žēlīgākā Dieva vārdā”? Pravietis Muhammads (s) ir teicis: “Dievs ir daudz mīlošāks un laipnāks nekā māte pret savu mīļāko bērnu.”

Tomēr Dievs ir arī taisnīgs. Ļaundariem un grēciniekiem ir jāsaņem sods, un tikumīgajiem – Viņa balvas un labvēlība. Patiesībā Dieva žēlsirdības īpašība izpaužas Viņa taisnīguma īpašībā. Pret cilvēkiem, kas visu dzīvi cieš Viņa dēļ, un cilvēkiem, kas visu dzīvi apspiež un ekspluatē citus, viņu Kungs nevar izrādīt vienlīdzīgu attieksmi. Ja viņi saņemtu līdzīgu attieksmi, tas noliegtu ticību cilvēka atbildībai aizsaulē un tādējādi noliegtu jebkādu motivāciju morālai un tikumīgai dzīvei šajā pasaulē. Sekojoši Kurāna panti skaidri to ilustrē:

Patiesi, dievbijīgiem pie sava Kunga ir [sagatavoti] tīksmes dārzi.. Vai tad lai pielīdzinām padevīgos noziedzniekiem? Kas jums ir, kā jūs spriežat? (68:34-36)

Islāms liedz piedēvēt Dievam jebkādu cilvēcisku formu un atainot Viņu kā labvēlīgu konkrētiem indivīdiem vai nācijām dēļ to bagātības, varas vai rases piederības. Viņš radīja cilvēkus vienlīdzīgus. Cilvēki var izcelties un iegūt Viņa labvēlību tikai vienīgi ar tikumību un dievbijību.

Priekšstati, ka Dievs atpūtās septītajā radīšanas dienā (vai posmā), ka Dievs cīnījās ar kādu no cilvēkiem (un pat tika uzvarēts), ka Dievs ir skaudīgs un plāno sazvērestību pret cilvēci, vai ka Dievs ir iemiesojies kādā cilvēkā, islāmā tiek uzskatīti par zaimiem.

Tas, ka ‘Allāhs’ tiek lietots kā Dieva personiskais vārds, atspoguļo islāma uzsvaru uz tīru ticību Dievam, kas ir pamatā visu Dieva vēstnešu vēstij. Tādēļ kādas citas personības vai dievības asociēšana ar Dievu islāmā tiek uzskatīta par grēku, kuru Dievs nekad nepiedos, neskatoties uz to, ka Viņš var piedot visus citus grēkus.

Radītājam pēc dabas ir jābūt atšķirīgam no radītajām lietām, jo, ja viņš būs pēc dabas tāds kā tās, viņš būs laicīgs un tādējādi arī viņam būs nepieciešams radītājs. No tā seko, ka nekas nelīdzinās Viņam. Ja viņš nav laicīgs, tad viņam ir jābūt mūžīgam. Ja viņš ir mūžīgs, tad viņam nevar būt cēloņu. Ja ārpus viņa nav nekā, kas nodrošinātu viņa eksistenci, tas nozīmē, ka viņš ir pašpietiekams. Ja viņš savā eksistencē nav ne no kā atkarīgs, tas nozīmē, ka viņam nav beigu. Tādējādi Radītājs ir mūžīgs: “Viņš ir Pirmais un Pēdējais.”

Viņš ir Pašpietiekams un Pašeksistējošs jeb, Kurāna terminoloģijā izsakoties, Al-Kojjum. Radītājs rada ne tikai liekot lietām eksistēt – Viņš tās arī uztur un pārtrauc to eksistenci – Viņš ir pirmcēlonis visam, kas ar tām notiek.

Allāhs ir katras lietas Radītājs, un Viņš ir pār katru lietu Gādātājs. Viņam vien pieder debesu un zemes atslēgas. (Kurāns 39:62-63)

Un nav nevienas dzīvas radības uz zemes, kuras apgādāšana nebūtu Allāha ziņā. Viņš zina gan viņu dzīves vietu, gan viņu glabāšanas vietu. (Kurāns 11:6)

• Dieva atribūti

Ja Radītājs ir mūžīgs, tad arī Viņa atribūtiem ir jābūt mūžīgiem. Viņam nebūtu nedz jāzaudē, nedz arī jāiegūst no jauna neviens no šiem atribūtiem. Ja tas ir tā, tad Viņa atribūti ir absolūti. Vai var būt vairāk kā viens Radītājs ar šādiem absolūtiem atribūtiem? Vai var, piemēram, eksistēt divi absolūti spēcīgi Radītāji? Pat aizdomājoties tikai uz mirkli, varam secināt, ka tas nav iespējams.

Sekojoši Kurāna panti rezumē šo apgalvojumu:

Allāhs nav ņēmis [Sev] nekādu dēlu un nav Viņam līdzās nekāda [cita] pielūdzamā, – tad katrs pielūdzamais aizietu ar to, ko ir radījis, un daži no viņiem noteikti paceltos pāri citiem. (Kurāns 23:91)

Ja tanīs abās [uz zemes un debesīs] bez Allāha būtu [citi] dievi, tās abas aizietu postā. (Kurāns 21:22)

• Dieva vienība, vienotība un unikalitāte

Kurāns atgādina par visu citu dievu nepatiesumu. Tiem, kas pielūdz cilvēku roku darinātas lietas, Kurānā tiek jautāts:

“Kā jūs varat kalpot tam, ko jūs paši izkaļat?” (Kurāns 37:95)

Saki: “Kas ir debesu un zemes Kungs?” Atbildi: “Allāhs.” Saki: “Vai [neskatoties uz to] jūs bez Viņa vēl ņēmāt sev aizstāvjus un palīgus, kuri pat sev nespēj dot labumu, ne arī nodarīt ļaunu?” (Kurāns 13:16)

Tiem, kas pielūdz debesu ķermeņus, Kurāns atgādina par pravieša Ābrahama stāstu:

Tad, kad pār viņu satumsa nakts, viņš ieraudzīja zvaigzni un sacīja: “Tas ir mans kungs!”, taču tad, kad tā norietēja, viņš teica: “Nepatīk man norietošie.” Un kad viņš ieraudzīja mēnesi uzlecot, viņš sacīja: “Tas ir mans kungs!”, taču tad, kad tas norietēja, viņš teica: “Ja mans Kungs nevedīs mani taisni, es nudien būšu [viens] no ļaudīm, kas nomaldījušies!” Un, kad viņš ieraudzīja sauli uzlecot, viņš sacīja: “Tas ir mans kungs. Tā ir lielāka!”, taču tad, kad tā norietēja, viņš teica: “Ak, mana tauta! Man nav nekā kopīga ar to visu, ko jūs piedēvējat [līdzdalībniekos]! Patiesi, es, viendievis būdams, pievērsu savu seju Tam, kurš radīja debesis un zemi, un es neesmu no [līdzdalībnieku] piedēvētājiem! (Kurāns 6:76-79)

• Ticīga cilvēka attieksme

Lai būtu par muslimu, t.i., nodotu sevi Dieva rokās, ir jātic Dieva vienībai un unikalitātei – tam, ka Viņš ir vienīgais Radītājs, Saglabātājs, Uzturētājs, u.tml. Tomēr ar šo pārliecību – kas vēlāk tika nosaukta par Tauhīd Ar-Rubūbīja (monoteisms kundzībā) – vien nepietiek. Daudzi elku pielūdzēji zināja un ticēja, ka tikai Augstākais Dievs to visu varēja paveikt, bet tas nebija pietiekami, lai viņi kļūtu par muslimiem. Tauhīd Ar-Rubūbīja ir jāpievieno ar Tauhīd Al-ulūhīja (monoteisms pielūgsmē), t.i., jāatzīst fakts, ka tikai Dievs ir pielūgsmes cienīgs, un jāatturas no citu lietu vai būtņu pielūgšanas.

Sasniedzot šo atziņu par viena patiesa Dieva esamību, cilvēkam ir Viņam jātic – nedrīkst pieļaut, ka kāds mudina viņu noliegt šo patiesību. Kad ticība ienāk cilvēka sirdī, rodas konkrēts garīgs stāvoklis, kuram seko konkrētas darbības. Kopā šis garīgais stāvoklis un darbības ir pierādījums patiesai ticībai.

Pravietis Muhammads (s) ir teicis: “Ticība ir tā, kas cieši mājo sirdī un kas tiek apliecināta caur darbiem.” Galvenais no šiem garīgajiem stāvokļiem ir pateicības jūtas pret Dievu, ko var saukt par pielūgsmes (ibādas) esenci.

Pateicības jūtas ir tik svarīgas, ka neticīgie tiek saukti par kāfiriem, kas nozīmē ‘tie, kuri noliedz patiesību’ un ‘tie, kuri ir nepateicīgi’.

Ticīgais mīl Dievu un ir pateicīgs par Viņa dāsnumu. Tomēr apzinoties, ka viņa labie darbi (gan garīgie, gan fiziskie) nav samērojami ar Dieva balvām un dāsnumu, cilvēks vienmēr raizējas par to, lai Dievs viņu nesoda ne šai pasaulē, ne aizsaulē. Tādēļ cilvēks izjūt bijību pret Dievu, nodod sevi Viņa rokās un lielā pazemībā Viņam kalpo. Šāds garīgais stāvoklis ir iespējams tikai tad, ja cilvēks pastāvīgi apzinās Dieva klātbūtni. Tādējādi, Dieva klātbūtnes apzināšanās ir ticības dzīvības spēks, bez kura tā izbāl un izzūd.

Kurāns cenšas veicināt šīs pateicības jūtas, bieži atkārtojot Dieva atribūtus. Sekojošos Kurāna pantos ir minēta lielākā daļa šo atribūtu:

Viņš ir Allāhs, izņemot kuru, cita [tiesīga] pielūdzama nav, visa apslēptā un klajā Zinātājs, Viņš ir Visžēlīgākais un Žēlojošais. Viņš ir Allāhs, izņemot kuru, cita tiesīga pielūdzama nav, Valdnieks, Vissvētākais, drošības Devējs, Uzticamais, Aizgādātājs, Varenais, Pakļāvējs, Goda pilnais. Lai top Allāhs teiktin [teikts] pāri visam, ko viņi [Viņam] piedēvē! Viņš ir Allāhs, Radītājs, Pilnveidotājs, tēlu Veidotājs, – Viņam ir visbrīnišķīgākie vārdi. Viņu teic viss, kas debesīs un virs zemes, un Viņš ir Varenais un Gudrais. (Kurāns 59:22-24)

Allāhs – nav cita pielūgsmes tiesīga, kā vien Viņš, Dzīvais un Pastāvīgais! Viņu nepārņem nedz snauda, nedz miegs. Viņam pieder viss, kas ir debesīs, un viss, kas virs zemes. Kurš gan tas, kas aizbildīs Viņa priekšā, ja vien ar Viņa atļauju? Viņš zina visu, kas ar viņiem bijis, un visu, kas pēc viņiem būs. Un viņi neaptver neko no Viņa zināšanām, izņemto to, ko Viņš vēlas. Viņa [goda] krēsls ietver gan debesis, gan zemi, un Viņu neapgrūtina sargāt tos abus, un Viņš ir Visuaugstākais un Visdiženākais. (Kurāns 2:255)

A, Raksta ļaudis! Nepārspīlējiet savā reliģijā un sakiet par Allāhu tikai patiesību: Al-Masīh (Mesija) Īsa – Marjamas dēls – ir tikai Allāha sūtnis, Viņa vārds, [kur] Viņš nosūtījis Marjamai, un gars no Viņa. Tāpēc ticiet Allāham un Viņa sūtņiem un nesakiet: “Trīs!”, – izbeidziet – [tas] ir par labu jums [pašiem]. Allāhs ir tikai vienots Dievs! Lai top Viņš teiktin [teikts pāri tam], lai Viņam būtu kāds bērns! Viņam pieder viss, kas debesīs, un viss, kas virs zemes. (Kurāns 4:171)