Islāms nav reliģija šī vārda tiešajā nozīmē. Islāms ir gan reliģija, gan dzīvesveids, kurš sevī ietver visus cilvēka eksistences aspektus – garīgo un materiālo, morālo un fizisko, emocionālo un intelektuālo, personisko un sociālo. Tas apvienot šo pasauli un viņsauli, ķermeni, prātu, garu – veidojot vienotu realitāti, kas sakņojas patiesā, dzīvā Dieva apziņā.

Taču ar to islāms neaprobežojas. Tas norāda arī ceļu – praktisku ceļu, kā īstenot šo realitāti, kas ir ideju un rīcības vienotība mūsu šīszemes dzīves ietvaros.

Islāms ir personiskās un sociālās uzvedības programma, kas ne tikai izslēdz konfliktu starp cilvēka fizisko un garīgo pirmsākumu, bet uzsver to līdzāspastāvēšanu kā dabisku dzīves pamatu.

Pateicoties spējai rast harmonisku līdzsvaru starp ticības un rīcības sfērām, islāms nekad nav bijis par šķērsli progresam un zinātnei.

Vēsturē nav zināma neviena cita reliģija, kura būtu sniegusi tādu atbalstu zinātnes progresam kā islāms. Roberts Briffo rakstīja: “Ja nebūtu arābu, ir ļoti iespējams, ka mūsdienu Eiropas civilizācija vispār nebūtu radusies; ir pilnīgi skaidrs, ka bez arābiem Eiropa nebūtu ieguvusi to raksturu, kas tai ļāvis pacelties pār iepriekšējām evolūcijas fāzēm.”

Šodienas muslimu pasaulē vērojamā nožēlojamā kultūras un sociālās dzīves lejupslīde ir radījusi eiropiešu prātos noturīgu tendenci saistīt mūsdienu muslimu kļūdas un vājības ar islāma mācību ietekmi, izmantojot to kā argumentu teorijai, kas paredz, ka, jo ātrāk muslimi atbrīvosies no savas reliģijas ‘važām’ un pārņems rietumniecisko dzīvesveidu, jo labāk viņiem un visai pasaulei.

Šāds viedoklis ir absolūti nepatiess! Neviens domājošs cilvēks, kurš ir iepazinies ar islāma mācību, neapgalvos, ka tajā ir kas pretrunā saprātam un progresam vai kas tāds, ko varētu atzīmēt kā vulgāri vai filozofiski materiālistisku.

Mūsdienu muslimu pasaules pagrimums ir jāskaidro nevis ar islāmam piemītošiem trūkumiem, bet gan ar neprasmi dzīvot atbilstoši tā likumiem. Muslimi ir pārvērtuši islāmu par miesu bez dvēseles. Viņi ir atmetuši tā sociālo saturu, tā mērķtiecību un dinamismu un padarījuši to tikai pat ticības un paradumu čaulu.

Par laimi, ideja, uz kuras balstās Kurāna priekšraksti un to skaidrojumi Sunnā, ir palikusi neskarta, un nav iemeslu, kas kavētu tās atkārtotu realizēšanu dzīvē.

Pārliecība par to, ka islāms ir Dieva noteikts likums, kam cilvēce sekojusi visur un visos laikos, ir viena no islāma ticības pamatnostādnēm. Tas ir mūžīgais dzīves plāns, ko pasaulē nesis tas, kurš nav bijis vienkārši likumdevējs daudzu citu likumdevēju vidū, bet augstākais Dieva vēstnesis, kurš vienmēr rīkojies, pamatojoties uz Dievišķo iedvesmu.

Tāpēc tie muslimi, kuri, līdzinoties islāma rietumu kritiķiem, vēlas islāmu mainīt, lai “harmonizētu to ar šī laikmeta garu”, šādi atklāj paši savu iekšējo nekonsekvenci. Uz likumu, kas radies Dievišķas atklāsmes rezultātā, nevar attiecināt bioloģiskās dzīves noteikumus – tas nevar novecot.

Tas, kas izskatās pēc islāma pagrimuma, patiesībā nav nekas vairāk, kā vien to muslimu pagrimums un siržu tukšums, kuri ir kļuvuši pārlieku pasīvi un slinki, lai atsauktos Dievišķajam aicinājumam. Muslimiem, kuri runā par islāma reformēšanu, patiesībā nerūp nedz viņu reliģija, nedz kopienas labklājība. Viņu patiesais mērķis ir pārveidot Kurāna mācības tā, lai atrastu tajās attaisnojumu tam viņu dzīvesveida un domāšanas pagrimumam, ko viņi pārņēmuši no Rietumu materiālistiskās civilizācijas.

Aklā tīksmināšanās par Rietumiem, kas kļuvusi par progresa kritēriju lielākajā daļā muslimu valstu, ir radījusi tā sauktajos ‘modernizētajos’ muslimos tieksmi izmainīt praktiskās islāma mācības tā, lai tās atbilstu Rietumu pasaules sociālajām un ekonomiskajām koncepcijām. Tas, ka šāda procesa rezultātā tiks sagrauti islāma kā morālā, praktiskā, personības un sociālā kodeksa pamati, viņus acīmredzot ne mazākā mērā nesatrauc, jo viņu sirdīs valda nevis islāms, bet Rietumi.

Neskatoties uz milzīgajiem panākumiem zinātnes un tehnikas jomās, Rietumi ir noveduši cilvēku baiļu, alkatības, vientulības un garīga posta tuksnesī.

Mēs paziņojam:

Visi zinātnes sasniegumi ir bezjēdzīgi līdz brīdim, kamēr netiks sasniegti atbilstoši uzlabojumi cilvēka uzvedībā, atgriežot cilvēci un sabiedrību kopumā pie islāma pamatiem un dzīvesveida

Vai Rietumi ieklausīsies šajā balsī? Atbilde uz šo jautājumu lielā mērā noteiks cilvēces nākotnes progresu.

Lai atjaunotu islāma pasauli, muslimiem nebūt nav jāreformē islāms – viņiem ir jāreformē pašiem sevi, radot tādu iekšējo motivāciju, tādu apziņu un atbildības sajūtu visās savās domās un darbos, kas līdzinās tam, kā dzīvoja Pravieša Muhammada (s) līdzgaitnieki.

Lai atdzimst muslimu sirdīs tā ticības liesma, kas savulaik palīdzēja islāma sekotājiem ierakstīt tik spožu nodaļu cilvēces sociālo un kultūras sasniegumu grāmatā!

 

Raksta avots: islamnaneve.com