(Tulk. piez.: Raksta angliskais nosaukums “Cover girl” ietver sevī vārdu spēli. Angļu valodā “cover” nozīmē “vāks” vai “aizsegs” un “girl” – “meitene”. Tādējādi, raksta nosaukums nozīmē gan “Žurnāla vāka meitene” (galvenā zvaigzne žurnālā, kuras foto ir uz vāka), gan arī “Aizsega meitene” (norāde uz muslimām raksturīgo sava ķermeņa aizsegšanu).)

Deviņus gadus atpakaļ, es dejoju ar savu jaunpiedzimušo meitiņu apkārt pa mūsu Ziemeļkarolīnas dzīvojamo istabu, skanot “Brīviem esot… tev un man”, kas ir septiņdesmito gadu bērnu klasika, kuras tekstus par iecietību un dzimumu vienlīdzību es biju iemācījusies no galvas jau bērnībā, augot Kalifornijā. Mans Lībijā dzimušais vīrs Ismaīls sēdēja ar viņu stundām ilgi mūsu stiklotajā verandā, šūpojoties šurpu turpu čīkstošā metāla šūpuļkrēslā un dziedot viņai vecas arābu tautasdziesmas. Viņš aizveda viņu pie muslimu šeiha, kurš noskaitīja viņas mazajā, samtainajā austiņā lūgšanu par ilgu mūžu. (Tulk. piez.: Visticamāk domāts ir azāns (sauciens uz lūgšanu), kuru pasaka zīdaiņa ausī.)

Viņai bija espresso kafijas krāsas acis un biezas melnas skropstas gluži kā tēvam. Vasaras karstajā saulē, viņas maigi brūnā āda ātri iekrāsojās tumša. Mēs nosaucām viņu par Āliju, kas arābu valodā nozīmē ‘godā celtā’, un vienojāmies audzināt viņu tā, lai viņa pati varētu izvēlēties, kas tieši viņai ir tuvākais no mūsu krasi atšķirīgajām kultūrām un ģimeņu saknēm.

Dziļi sirdī es jutos apmierināta ar šo vienošanos. Es biju pārliecināta, ka viņa izvēlēsies manu ērto amerikāņu dzīvesveidu, nevis vīra pieticīgi vienkāršo muslimu audzināšanu. Ismaīla vecāki dzīvo druknā akmeņu mājā, lejup pa līkumotu zemes ceļa aleju ārpus Tripoli. Tās sienas ir tukšas, izņemot kokā gravētus Kurāna pantus; tās grīdas ir tukšas, izņemot plānos matračus, kas naktī tiek lietoti gulēšanai. Mani vecāki dzīvo plašā Santa Fē villā ar garāžu trīs automašīnām, simtiem TV kanālu platekrāna televizorā, organisku pārtiku ledusskapī un pilnu skapi rotaļlietu mazbērniem. Es iedomājos Āliju baudām iepirkšanās tūres “Whole Foods” [organiskas, dabīgas pārtikas veikals] un dāvanu kaudzes zem Ziemassvētku eglītes, vienlaikus pilnībā novērtējot arābu valodas melodiskumu, Ismaīla gatavoto ar medu piesūcināto baklavu (arābu gardumu) un sarežģītos hennas zīmējumus, kurus Ālijas tante zīmēja uz viņas kājām, kad ciemojāmies Lībijā. Ne reizi es nebiju viņu iedomājusies, izvēloties galvassegas, kuras muslimu meitenes nēsāja kā atturības un pieticības apliecinājumu.

Pagājušo vasaru mēs svinējām Ramadāna beigas kopā ar muslimu kopienu stāvvietā aiz vietējās masdžidas (mošejas). Bērni lēkāja pa piepūšamajām bērnu atrakcijām, kamēr vecāki sēdēja turpat netālu zem nojumes, dzenājot prom mušas no vistas mērču traukiem, zeltainiem rīsiem un baklavas.

Kopā ar Āliju mēs gājām cauri tirgotāju rindām, kuri piedāvāja pirkt lūgšanu paklājiņus, hennas zīmējumus un muslimu apģērbu. Kad mēs nonācām pie galda ar galvassegām, Ālija pagriezās pret mani, lūdzot: “Mammu, vai es drīkstu nopirkt vienu, lūdzu?”

Viņa pāršķirstīja glīti salocīto galvassegu kaudzītes, kamēr pārdevēja – melnā tērpta afrikāņu izcelsmes sieviete – vēroja viņu ar platu smaidu sejā. Nesen es ievēroju, kā Ālija ar apbrīnu skatījās uz sava vecuma muslimu meitenēm. Man klusībā bija viņu žēl, jo viņas nēsāja garus svārkus un piedurknes pat viskarstākajās vasaras dienās. Manis pašas skaistākās bērnības atmiņas saistījās ar ādas atkailināšanu saulē, zāli, kas spraucās starp baso kāju pirkstiem, skrienot pa mauriņu mājas priekšā cauri zāles laistītāju strūklām; brišanu Aidaho upes ledainajā ūdenī uzlocītos šortos, lai noķertu manu pirmo foreli; sērfošanu pa smaragdzaļajiem viļņiem Havaju salu krastmalā. Bet Ālija apskauda šīs meitenes un lūdza man nopirkt viņām līdzīgas drēbes. Un tagad arī galvassegu.

Agrāk, es aizbildinājos ar to, ka galvassegas nebija viegli pieejamas mūsu vietējā iepirkšanās centrā; bet nu viņa tur stāvēja, piedāvājot samaksāt pati savus desmit dolārus par mežzaļo mākslīgā zīda galvassegu, ko viņa turēja rokās. Es sāku šūpot galvu, neapšaubāmi norādot uz ‘nē’, bet pieķēru sevi, atceroties, ko biju apsolījusi Ismaīlam. Un tā, sakostiem zobiem, es to nopirku, pieņemot, ka par to tiks drīz aizmirsts.

Pēcpusdienā, kad es taisījos uz pārtikas veikalu, Ālija sauca no savas istabas, ka arī viņa gribot iet līdzi.

Pēc brīža viņa parādījās kāpņu galā – vai, pareizāk sakot, parādījās puse no viņas. No vidukļa lejup, viņa bija mana meita: krosenēs, spilgtās zeķēs un mazliet ceļos padilušos džinsos. Bet no vidukļa augšup, šī meitene bija svešiniece. Viņas spilgto, apaļīgo seju ieskāva tumša auduma telts kā mēnesi naksnīgās debesis.

“Vai tu iesi ģērbusies šādi?” es jautāju.

“Jā-a,” viņa lēnām atbildēja, tonī, kuru, runājot ar mani, nesen bija sākusi lietot, kad es norādīju uz acīmredzamo.

Pa ceļam uz veikalu, es zagšus viņu vēroju atpakaļskata spogulī. Viņa skatījās laukā pa logu, izskatoties tik atturīga un vēsa, it kā viņa būtu augsta ranga muslimu amatpersona, kas viesojas mūsu mazajā dienvidu pilsētiņā, un es – tikai viņas šoferis. Es sakodu lūpas. Es gribēju viņai teikt, lai novelk galvassegu, pirms mēs kāpjam laukā no mašīnas, bet nespēju izdomāt iemeslu, kāpēc, kā vien tāpēc, ka tas lika celties manam asinsspiedienam. Es vienmēr biju Āliju iedrošinājusi paust viņas individualitāti un turēties pretī vienaudžu ietekmēm, bet šobrīd es jutos tik bikla un klaustrofobijas pārņemta, it kā man pašai galvā būtu galvassega.

“Food Lion” [pārtikas veikals] stāvvietā vasaras karstais gaiss smacēja manu ādu. Es uzsēju augšā pār manu kaklu krītošos mitros matus, bet Āliju karstums likās netraucējam. Mēs noteikti izskatījāmies kā nesaderīgs pāris: gara auguma blondīne džinsos un topiņā, kurai pie rokas iet četras pēdas maza muslima. Es pievilku meitu sev tuvāk, un manu atkailināto roku ādu sāka durstīt adatiņas – ne tik daudz aizsarg instinktu dēļ, kā dēļ ledaini aukstās gaisa šalts, kas mūs apņēma, ienākot veikalā.

Mums manevrējot ar iepirkumu ratiem pa veikala ejām, pircēji skatījās uz mums tā, it kā mēs būtu kā mīkla, kurai viņi nespēj rast risinājumu, ātri nolaizdami acis, kad tās sastapās ar manējām. Produkcijas ejā, sieviete, kas sniedzās pēc ābola, vēroja mani ar pārmērīgi spilgtu un gādīgu smaidu, it kā sakot: “Es atbalstu daudzveidību un man nav pilnīgi nekas pret tavu bērnu.” Viņa izskatījās tik vaļsirdīga, tik ļoti ieinteresēta likt man justies labi, ka es pēkšņi sapratu, kā jūtas vecāki, kuru bērniem ir acīmredzami fiziski defekti, un kuriem nākas saskarties ar nevēlamiem pārāk ieinteresētu svešinieku uzmanības apliecinājumiem. Pie kases, gados veca dienvidu sieviete sakļāva savas kaulainās plaukstas un lēni noliecās pār Āliju. “Ak, vai, ak, vai,” vārdus stiepjot, viņa noteica, nošūpojot neticībā galvu. “Tu izskaties vienkārši apburoši!” Mana meita pieklājīgi pasmaidīja un tad pagriezās pret mani, lūdzot pēc košļājamās gumijas.

Nākamo dienu laikā, Ālija nēsāja savu galvassegu virs pidžamas pie brokastu galda, uz muslimu sapulcēm, kur viņai pāri lija komplimentu plūdi, un uz parku, kur citas mātes, ar kurām es sarunājos, sēžot uz soliņa, vispār izvairījās to pieminēt.

Vēlāk tonedēļ vietējā baseinā es vēroju meiteni, kas bija tikai dažus gadus vecāka par Āliju, spēlējam galda tenisu ar viņas vecuma zēnu. Viņa bija iestrēgusi tajā neveiklajā teritorijā starp bērnību un pusaudžu gadiem – šauri gurni, tievas kājas, tikko manāmi augošas krūtis – un viņai mugurā bija stringa peldkostīms. Viņas pretiniekam mugurā bija plats T-krekls un vaļīgas pusbikses, kas sniedzās pāri viņa ceļiem. Kad viņš trieca bumbiņu uz viņas pusi, viņa metās to atsist, vienlaikus ar otru roku cenšoties noturēt vietā slidenās peldkostīma lencītes. Es gribēju piedāvāt viņai dvieli, ko apsiet ap gurniem, lai viņa varētu nodoties sacensībām un izjust prieku, ko nes nevainojami atsita bumbiņa. Bija acīmredzams, kāpēc šajā spēlē viņa tiek sakauta: viņas gandrīz kailais ķermenis pārņēma visu viņas uzmanību. Un viņas sāpīgajā izteiksmē es atpazinu to pazīstamo kauna un satraukuma izjūtu, kuru jutu, kad pirmo reizi uzvilku bikini.

Četrpadsmit gadu vecumā, es traucos pa vidusskolas gaiteņiem kā vāvere satiksmes vidū: glābjoties pie sienām, mainot virzienu straumes vidū, meklējot pēc patvēruma. Tad ziemas brīvlaikā es devos uz Losandželosu, apciemot tanti Mēriju. Mērija kolekcionēja nāriņas, turēja goda vietā uz kumodes melnbaltu viņas garmatainā indiešu guru bildi un iepirkās mazītiņā veselīgas pārtikas veikalā, kas oda pēc pačūlijas un zemesriekstu sviesta. Viņa aizveda mani uz Venēcijas pludmali, kur no ielas tirgoņa es nopirku lētu bikini.

Apreibusi no domām par gaidāmo neiedomājami spilgto pēcpusdienu, es domāju, ka spēšu kļūt par citu cilvēku – spīdoša un lepna kā ieeļļotie muskuļainie vīrieši zālienā, atbrīvota un nepiespiesta kā hipiji, kas laiskojās uz trotuāra ar vīraka kociņiem aizbāztiem aiz auss. Pludmales tualetē ar smilšainu cementa grīdu, es uzģērbu savu jauno atsevišķo peldkostīmu.

Uz mana baltā apaļīgā vēdera parādījās zosāda un gludie matiņi uz manām kājām saslējās stāvus – es jutos tik jēla un atkailināta kā bruņurupucis, kas izvilkts no bruņām. Kad es atstāju tualeti, vīriešu skatieni likās mani pienaglojam uz vietas pat tad, kad es vienkārši gāju viņiem garām.

Par spīti savādai un arvien pieaugošai kauna izjūtai, mani piesaistīja viņu vīpsnājošās sejas; es iedomājos, ka caur viņu divdomīgajām sejas izteiksmēm es atskārtu kādu vitāli svarīgu atklāsmi par manī esošo mistēriju. Ko gan šie vīrieši manī redzēja – kas bija šis dīvainais spēks, kas plūda mūsu vidū, šī ātri mainīgā straume, kas vienā brīdī lika man justies spēka pilnai un jau nākamajā neaprakstāmi ievainojamai?

Es iedomājos Āliju pēc pāris gadiem nēsājam stringu bikini. Tad es iedomājos viņu tērptu muslimu apģērbā. Bija grūti saprast, kurš tēls mani satrauca vairāk. Tad es atcerējos, ko kāds sūfiju muslimu draudzene man bija teikusi: sūfiji tic, ka mūsu būtība staro ārpus mūsu fiziskajiem ķermeņiem – ka mūs ieskauj tāda kā enerģētiskā otrā āda, kas ir ārkārtīgi jūtīga un caurlaidīga pret ikvienu, ko satiekam. Viņa teica, ka muslimu vīrieši un sievietes nēsā atturīgu apģērbu, lai pasargātu šo enerģētiski piesātināto zonu starp viņiem un pasauli. (Tulk. piez.: Šādi uzskati neatbilst islāmam. Islāmu ievērojošie muslimi un muslimas valkā atturīgu apģērbu, jo to ir pavēlējis Dievs.)

Uzaugot septiņdesmito gadu Kalifornijas dienvidos, es biju iemācījusies, ka sieviešu brīvība citu lietu vidū nozīmēja to, ka viņas nēsā mazāk drēbju, un ka sievietes var būt jebkādas – un joprojām izskatīties labi bikini. Fiziskās brīvības izpētīšana bija manas pašatklāsmes procesa svarīga sastāvdaļa, tomēr šī pieredze bija prasījusi savu cenu.

Kopš tās dienas Venēcijas pludmalē, es esmu pavadījusi gadus, mācoties peldēt valdzinājumu vētrainajās straumēs – vēloties būt iekārotai, pretojoties uzbāzīgiem uzmanības apliecinājumiem, pētot manis pašas ilgu noslēpumainos dziļumus. Es pavadīju neskaitāmas stundas, pētot spogulī savu attēlu – to apbrīnojot, ienīstot to, minot, ko citi par to domā – un dažreiz man likās, ka, ja es to pašu nerimstošo vērošanu vērstu citā virzienā, tad es būtu kļuvusi apgaismota, būtu uzrakstījusi romānu vai vismaz atradusi, kā pašai izaudzēt savu organisko dārzeņu dārziņu.

Kādā nesenas sestdienas rītā, pārpildītā lielveikala uzlaikošanas sadaļā, es mērīju dizaineru džinsus, kopā ar koledžas meitenēm augstpapēdenēs, jaunām māmiņām ar ratiņos iesprostotiem nemierīgiem bēbjiem un sievietēm brieduma gados ar drūmi sakniebtām uzkrāsotām lūpām. Viena pēc otras mēs devāmies uzlaikošanas kabīnēs, pēc tam stājoties rindā, lai pēc kārtas kāptu uz spilgti izgaismotā pjedestāla, kuru ieskāva spoguļi, paceļot gurnus, ievelkot vēderus un staipot kaklus, lai apskatītu aizmuguri.

Kad pienāca mana kārta, sirds krūtīs likās esam tikpat cieši iežņaugta kā manas kājas džinsos. Dienasgaismas lampu spilgtumā, mana seja izskatījās savilkta, un es pēkšķi jutu pilnīgu spēku izsīkumu dēļ gadiem, ko biju pavadījusi neatlaidīgi dzenoties pēc sevis pilnveidošanas, vienlaikus velkot sev pakaļ smagu paškritikas kravu.

Savā pašreizējā dzīves stadijā, Ālija bija pārņemta ar viņai apkārt esošo pasauli – nevis ar to, ko viņa redz spogulī. Pagājušajā vasarā, kad viņa stāvēja “Blue Ridge Parkway” nacionālajā parkā un vēroja tālumā esošo kalnu zili-melnās aprises, kuru virsotnes bija ietītas pūkainos mākoņos, viņai aizrāvās elpa. “Šis ir pats skaistākais, ko es jebkad esmu redzējusi,” viņa nočukstēja. Viņas plaši ieplestās acis bija kā spogulis visam tam skaistumam, un viņa stāvēja tik klusi, ka saplūda ar sulīgo ainavu, līdz mēs beidzot iztraucējām viņas sapņainumu, pavelkot viņu aiz rokas un ievelkot atpakaļ mašīnā.

Skolā ir citādāk. Viņas ceturtajā klasē, meitenes jau ir atklājušas saikni starp apģērbu un popularitāti. Kādas nedēļas atpakaļ, viņai dusmās pacēlās balss, stāstot man par kādu klasesbiedreni, kura bija ierindojusi visas klases meitenes pēc tā, cik stilīgas viņas bija.

Tobrīd es sapratu, ka, lai gan fiziskā atklātība bija mani konkrētos veidos atbrīvojusi, Ālija varēja atklāt pavisam citu brīvību, izvēloties sevi apklāt.

Man nav ne jausmas, cik ilga būs Ālijas interese par muslimu apģērbu. Ja viņa izvēlēsies pieņemt Islāmu, es ticu, ka reliģija dos viņai iecietību, pazemību un taisnīguma izjūtu – tā, kā tas bija noticis ar viņas tēvu. Un tā kā manī valda stipra vēlēšanās viņu pasargāt, es uztraukšos arī par to, ka šī izvēle varētu padarīt dzīvi viņas pašas valstī grūtu. Nesen viņa iemācījās no galvas Fātihu (Kurāna pirmo sūru), un tagad viņa uzstāj, lai tēvs viņai iemācītu arābu valodu. Tāpat viņa kļūst par veiklu kalnu riteņbraucēju, kas brauc kopā ar mani pa meža takām, dubļiem šļakstot uz viņas kāju lieliem, kad viņa traucas cauri kalnu upītēm.

Kādu dienu, kad es aizvedu viņu uz skolu, tā vietā, lai ātri brauktu prom no apmales, kā to vienmēr daru, es vēroju, kā viņa iegāja bērnu pūlī, saliekusies zem mugursomas svara, it kā viņa ietu pret vētru. Viņa virzījās uz priekšu mērķtiecīgi un tik savrupi, kas ļoti atšķīrās no tā, kāda es biju viņas vecumā. Un es atkal sapratu, cik liels noslēpums viņa ir priekš manis. Viņu tādu nepadara tikai viņas galvassega; tas ir viņas intereses trūkums par to, ko citi par viņu padomās. Tās ir neskartās Helovīna konfektes viņas atvilktnē, kamēr es bērnībā biju kā apsēsta ar saldumiem. Tas ir fakts, ka viņa labprātāk ieslīgst grāmatās nekā okeānā – viņa tik ļoti iegrimst lasīšanā, ka pat nedzird mani viņu saucam no blakus istabas.

Es vēroju, kā viņa nometās uz ceļiem pie skolas ieejas un izvilka glīti salocītu auduma gabalu no mugursomas priekškabatas, kur citi bērni glabā košļenes vai lūpu spīdumu. Tad viņa uzlika to galvā, un viņas pleci pazuda zem tās kā zem kapuces, ko viņas jaunākais brālis nēsā, kad iedomājas sevi kā supervaroni.

Braucot prom no apmales, es iedomājos, ka šai galvassegai piemīt maģiskas spējas pasargāt viņas bezgalīgo iztēli, aso uztveri un neviltoto labestību. Es iedomājos, ka tā pasargā viņu, ceļojot caur to spoguļiem pildīto māju, kurā iestrēgst tik daudz jaunu pusaudžu meiteņu, saudzē viņu no neapmierinātības, kas mēdz pielipt par spīti pieaugošajām izvēles iespējām, un dod drošu patvērumu, viņai lidojot nākotnē, kuru es varu tikai iztēloties.

————————————————

Raksta autors: Krista Brēmere (Krista Bremer)

Raksta avots: “O, The Oprah Magazine”

Raksta oriģināls: http://www.oprah.com/spirit/Choosing-to-Wear-the-Muslim-Headscarf/1