Parasti tiek uzskatīts, ka bezrūpīga attieksme pret dzīvi un pārlieka smiešanās ir patiesi veiksmīgu cilvēku vizītkarte. Lai gan viņi var būt par ballītes dvēseli, bet šādai uzvedībai ir arī ļoti būtiski trūkumi. Islāms ir pret jeb kāda veida ekstrēmismu, pat ja šī galējība izpaužas kā joku plēšana, kas liek citiem smieties.

Varētu argumentēt, ka smiešanās taču vienkārši ienes pāris laimīgus mirkļus cilvēku dzīvēs. Tomēr bieži jokošanās ar to vien nebeidzas. Šis nevainīgais nodoms reizēm neapzināti un reizēm apzināti aizskar citu jūtas, sabojā savstarpējās attiecības un rada naidu. Tāpat pārliekas smiešanās dēļ ir iespējams zaudēt cieņu citu acīs un pašam notrulināties pret apkārtējo emocijām.

No muslima tiek sagaidīta nopietna attieksme, jo cilvēks taču netika radīts, lai jokotu un kavētu laiku izpriecās. Kad jokošana novērš cilvēku no viņa radīšanas mērķa (t.i., pielūgt Dievu), tā kļūst nosodāma. Pārlieka jokošana, kas liek cilvēkam smieties pārāk daudz, noved pie sirds nocietināšanās. Pravietis (s) sacīja: “Nesmejies pārāk daudz, jo pārmērīga smiešanās nogalina jūsu sirdi.” (Tirmizī, Ibn Madžah un Ahmeds)

Muslima sirdij ir jābūt dzīvai, modrai un maigai, lai viņš spētu cīnīties pret Sātanu. Pārmērīga jokošanās padarīs sirdi nevērīgu. Sātans apsolīja novirzīt un maldināt cilvēkus no Dieva ceļa. Dievs saka: “Viņš teica: ‘[Zvēru] pie Tavas Varenības! Es noteikti novedīšu viņus visus uz neceļiem, izņemot Tavus atklātos kalpus no viņu vidus.’” (Kurāns 38:82-83)

Turklāt nevērība ir neticīgo iezīme. Dievs saka: “Ak, bēda tanī dienā tiem, kas dēvē par meliem [patiesību], kuri, [tukšās sarunās] iegrimstot, rotaļājas!” (Kurāns 52:11-12) Tiesas Dienā, neticīgajiem tiks jautāts: “Kas jūs noveda Saqar [t.i., elles ugunīs]?” (Kurāns 74:42) Viņi atbildēs: “Mēs mēdzām iesaistīties tukšās sarunās ar tiem, kas tajās piedalījās.” (Kurāns 74:45)

Jokošana ir aizliegta tad, kad tā sevī ietver sekojošas pret-islāmiskas rīcības:

Muslimu biedēšana

Reiz Pravieša (s) līdzgaitnieki atradās ceļojumā. Kamēr viens no viņiem gulēja, citi paņēma gulētāja bultas, kuras viņš izmantoja pašaizsardzības nolūkiem. Kad viņš pamodās, viņš pārbijās, ka pazaudējis bultas, kā dēļ citi sāka smieties. Pravietis (s) jautāja viņiem: “Kas liek jums smieties?” Viņi atbildēja: “Nekas īpašs, vienkārši mēs bijām tie, kas paņēma šī vīra bultas, un tas viņu nobiedēja.” To dzirdot, Pravietis (s) sacīja: “Muslimam ir aizliegts biedēt citu muslimu.” (Ahmeds un Abu Davūds)

Melošana jokojot

Pravietis (s) sacīja: “Likstas tam, kurš melo, lai liktu cilvēkiem smieties, likstas tam, likstas tam.” (Tirmizī, Abu Davūd un Dārimi)

Abu Hurairah atstāstīja, ka cilvēki sacīja Pravietim (s): “Tu ar mums jokojies.” Viņš atbildēja: “Es jokojos, bet es saku tikai to, kas ir patiesība.” (Tirmizī un Ahmeds)

Jokošana, kas var citiem kaitēt

Abu Hurairah atstāstīja, ka Pravietis (s) teica: “Nevienam no jums nevajadzētu tēmēt ieroci pret savu brāli, jo Sātans var viņu rosināt (nodarīt pāri savam brālim), kā rezultātā viņš nokļūtu uguns bedrē [ellē].” (Buhari)

Jokošana, kas pārkāpj Dieva noteiktās robežas

Reizēm jokošanās var pārkāpt robežas un tuvoties nopietniem grēkiem, kā, piemēram, Kurāna, Pravieša (s), islāma likumus vai muslimu zinātnieku izsmiešanai – tāpat kā tas bija Tabūk kaujas dienā, kad liekuļi izsmēja Pravieti (s) un viņa līdzgaitniekus. Šī notikuma dēļ Dievs atklāja sekojošus Kurāna pantus: “Un [zvēru pie Dieva], ja tu viņiem jautātu, viņi noteikti atbildētu: ‘Mēs bijām tikai pļāpājuši un rotaļājušies!’ saki: ‘Vai par Allāhu, Viņa zīmēm un Viņa vēstnesi jūs bijāt smējušies?’ Neatrunājieties (Netaisnojieties)! Jūs esat kļuvuši neticīgi pēc tam, kad jums bija ticība.” (Kurāns 9:65-66)

Pravietis (s) mēdza jokot visai bieži. Tas viennozīmīgi norāda, ka jokošana ir atļauta, bet ar nosacījumu, ka tā neietver nevienu no iepriekš minētajiem aizliegumiem. Pravietis (s) nejokoja izklaidēšanās pēc – viņa joki ietvēra pamācības līdzgaitniekiem.

Jokošana mīlestības apliecināšanai

“Reiz Pravietis (s) devās apciemot Suhajbu, kurš bija saslimis ar acu slimību. Viņam ienākot, Suhajbs ēda dateles, tāpēc Pravietis (s) viņam jokojot sacīja: ‘Vai tu ēd dateles, kad tava acs ir nevesela!’ Viņš atbildēja: ‘Es skatos ar otru aci.’ To dzirdot, Pravietis (s) pasmaidīja.” (Ibn Mādža)

Jokošana, lai labotu līdzgaitniekus

“Uz ceļa, kas ved uz Meku, Khavāts Ibn Džubairs Al-Ansāri sēdēja ar Banu Kab cilts sievietēm, klausoties viņu sarunās. Pravietis (s), ejot garām, jautāja: ‘Ak Abu Abdullāh, ko Tu te dari, sēžot ar šīm sievietēm?’ Viņš atbildēja: ‘Es pazaudēju savu kamieli un atnācu to meklēt’ (kas bija viltus attaisnojums). Pravietis (s) atstāja viņu un devās savās gaitās.

Pēc kāda laika, Pravietis (s) atgriezās un vaicāja Khavātam: ‘Ak Abu Abdullāh, vai tavs kamielis beidzot ir pārstājis bēgt no tevis projām?’ Khavāts sacīja: ‘Es samulsu un klusēju, un pēc šī atgadījuma izvairījos no viņa (jo Pravietis (s) saprata, ka Khavāts tikai centās attaisnot savu sēdēšanu ar sievietēm), līdz mēs atgriezāmies Medīnā.

Kad viņš mani ieraudzīja mošejā pildot lūgšanu, viņš apsēdās man blakus, gaidot līdz es pabeigšu. Šī iemesla dēļ, es paildzināju savu lūgšanu. Viņš teica: ‘Nepaildzini savu lūgšanu, jo es tevi gaidu.’ Kad es pabeidzu savu lūgšanu, viņš atkal izzoboja mani: ‘Ak Abu Abdullāh, vai tavs kamielis beidzot ir pārstājis bēgt no tevis projām?’ Es samulsu un klusu.

Es centos izvairīties no viņa, līdz kādu dienu viņš, jādams uz ēzeļa, mani pamanīja un sacīja: ‘Ak Abu Abdullāh, vai tavs kamielis beidzot ir pārstājis bēgt no tevis projām?’ Es atbildēju: ‘Es zvēru pie Viņa, Kurš atsūtīja tevi ar patiesību, kopš es kļuvu par muslimu, mans kamielis nekad nav bēdzis no manis projām’ (t.i., atzīstot savu grēku, ko Pravietis (s) centās viņam iemācīt caur jokiem). Pravietis (s) teica: ‘Allāhu Akbar (Dievs ir Dižens), Allāhu Akbar, Allāh, vadi Abu Abdullāhu.’ Vēlāk Khavāts Ibn Džubairs Al-Ansāri kļuva par daudz labāku muslimu.” (Tabarani)

Pravieša (s) līdzgaitnieki bija ļoti nopietni cilvēki, bet, neskatoties uz to, viņi mēdza jokot. Bukhari savā grāmatā Al-Adab Al-Mufrad raksta: “Līdzgaitnieki mēdza izklaidēties, metot viens otram ar arbūzu mizām, bet kad pienāca laiks būt nopietniem, viņi bija īsti vīri.”

———————————————————-

Raksta autors: Munkiz As-Sakkar

Raksta avots: www.hibamagazine.com