Kā pirmās desmit Dhul-Hidžah mēneša dienas atšķiras no citām gada dienām?

Visi slavinājumi ir Dievam, Kurš radīja laiku un padarīja dažus brīžus labākus par citiem, dažus mēnešus, dienas un naktis labākas par citām, kad atalgojums ir daudzkāršots kā žēlastība pret Viņa kalpiem. Šis ir lielisks iedrošinājums darīt vairāk taisnīgu darbu un kļūt dedzīgākiem Dieva pielūgsmē – muslimi atjauno savus centienus gūt lielāku atalgojuma daļu, sagatavoties nāvei un nodrošināties Tiesas dienas sagaidīšanai.

Šī pielūgsmes sezona sniedz daudz labuma, piemēram, iespēju izlabot savas nepilnības, kompensēt trūkumus vai piestrādāt pie tā, kas varbūt palicis nepamanīts. Katrs no šiem īpašajiem notikumiem ir saistīts ar kādu pielūgsmes veidu, caur kuru vergi var tuvoties Dievam, un kāda veida svētību, caur kuru Dievs sniedz Savu atbalstu un žēlastību, kam vien Viņš vēlas. Laimīgs ir tas cilvēks, kas gūst visvairāk no šiem īpašajiem mēnešiem, dienām un stundām un kļūst šajā laikā tuvāks savam Pavēlniekam caur pielūgsmes veidiem; viņu visdrīzāk skars Dieva svētība un viņš sajutīs prieku zinot, ka ir pasargāts no Elles.[1]

Muslimam ir jāsaprot savas dzīves vērtība, jāpalielina Dieva pielūgsme un neatlaidīgi jāturpina darīt labus darbus līdz savas nāves brīdim. Dievs saka (jēdziena interpretācija): „Un pielūdz savu Kungu, iekams noteiktība (nāve[2]) nenāks pie tevis.” (Kurāns, 15:99)

Pirmās desmit Dhul-Hidžah mēneša dienas ir starp īpašajām pielūgsmes sezonas dienām, kurām Dievs ir devis priekšroku pār pārējām gada dienām. Ibn ‘Abbās ir ziņojis, ka Pravietis (s) teica: „Nav dienu kurās taisnīgi darbi ir mīļāki Allāham kā šīs desmit dienas.” Cilvēki jautāja: „Pat ne Džihāds Allāha labā?” Viņš (s) atbildēja: „Pat ne Džihāds Allāha labā, izņemot vīru, kas devies cīnīties, atdodot šim nolūkam sevi pašu un savu mantu un atgriezies bez nekā.”[3]

Ibn ‘Abbās ir arī ziņojis, ka Pravietis (s) teica: „Allāh priekšā nav vērtīgākas rīcības, nedz lielākas atlīdzības, kā labs darbs, kas izdarīts desmit Upurēšanas mēneša dienās.” Viņam jautāja: „Pat ne Džihāds Allāha labā?” Viņš (s) atbildēja: „Pat ne Džihāds Allāha labā, izņemot vīru, kas devies cīnīties, atdodot šim nolūkam sevi pašu un savu mantu un atgriezies bez nekā.”[4]

Šie un citi teksti norāda, ka šīs desmit dienas ir nepārprotami labākas par visām citām gada dienām – labākas pat par pēdējām desmit Ramadāna mēneša dienām. Bet pēdējās desmit Ramadāna mēneša dienas ir labākas no tāda aspekta, ka tās satur Lailat-ul-Kodr (Likteņa nakti), kas ir labāka par tūkstošs mēnešiem. Līdz ar to dažādie atstāstījumi var tikt šādi saskaņoti.[5]

Šo dienu vērtība ir balstīta uz vairākām lietām:

1. Dievs izmanto tās, lai apzvērētu, un zvēresta izteikšana pie kaut kā apliecina tā svarīgumu un lielo labumu. Dievs saka (jēdziena interpretācija): „[Zvēru] pie rītausmas, pie desmit naktīm” (Kurāns, 89: 1-2). Ibn ‘Abbās, Ibn al-Zubeir, Mudžāhid un citi no agrīnajām un vēlākām paaudzēm teica, ka tas attiecas uz pirmajām desmit Dhul-Hidžah mēneša dienām. Ibn Kathīr teica: „Tas ir pareizais viedoklis.”[6]
2. Pravietis (s) apliecināja, ka šīs ir labākās dienas šajā pasaulē, kā jau iepriekš bija minēts hadīsos.
3. Pravietis (s) iedrošināja cilvēkus darīt taisnīgus darbus dēļ šīs sezonas vērtības cilvēkiem visā pasaulē un arī dēļ vietas vērtības Hudžādž (tiem kas veic svētceļojumu) uz Dieva svēto namu.
4. Pravietis (s) šajā laikā lika mums skaitīt daudz Tasbīh (SubhānAllāh), Tahmīd (Alhamdulillāh) un Takbīr (Allāhu Akbar). ‘Abdullāh ibn ‘Umar ir ziņojis, ka Pravietis (s) teica: „Allāh priekšā nav varenāku dienu, kurās labi darbi Viņam ir mīļāki, kā šīs desmit dienas, tāpēc šajā laikā skaitiet daudz Tahlīl (Lā ilāha illallāh), Takbīr un Tahmīd.”[7]
5. Šīs desmit dienas iekļauj Jaum ‘Arafāh (Arafāh dienu), kurā Allāh ir pilnveidojis Savu reliģiju. Gavēnis šajā dienā izpērk grēkus par diviem gadiem. Šīs dienas iekļauj arī Jaum al-Nahar (Upurēšanas dienu), varenāko dienu visā gadā un varenāko dienu Hadžā, kas apvieno pielūgsmi veidā, kā tas netiek darīts nevienā citā dienā
6. Šīs desmit dienas iekļauj upurēšanas dienu un Hadžu.

No kā Muslimam šajās desmit dienās būtu jāizvairās, ja viņš vēlas veikt upurēšanu?

Sunnah norāda, ka tam, kurš vēlas piedāvāt upuri, ir jābeidz griez savi nagi un mati vai kā cita noņemšanu no savas ādas no desmit dienu sākuma līdz upurēšanas brīdim, jo Pravietis (s) teica: „Kad jūs redzat Dhul-Hidžah jauno mēnesi, ja kāds no jums vēlas piedāvāt upuri, tad viņam būtu jābeidz griezt savi mati un nagi līdz brīdim, kad viņš ir piedāvājis upuri.” Citā ziņojumā viņš (s) ir teicis: „Viņam nevajadzētu noņemt (tiešā tulkojumā, aiztikt) neko no saviem matiem vai ādas.”[8]

Saskaņā ar spēcīgāko viedokli, šeit minētais Pravieša (s) norādījums padara vienu lietu obligātu un viņa aizliegums padara citu lietu harām, jo šīs pavēles un aizliegumi ir beznosacījuma un bez iespējām izvairīties. Lai gan, ja cilvēks tīšām izdara kādu no šīm aizliegtajām lietām, viņam ir jālūdz Dieva piedošana, bet viņam nav nepieciešams piedāvāt (papildus) upuri kā izpirkumu; viņa upuris tiks pieņemts. Tas, kuram nepieciešams noņemt kādu daļu no matiem, nagiem, utt., jo tie nodara kādu kaitējumu, piemēram, aizlūzis nags vai brūce vietā, kas klāta ar matiem, var to darīt un tajā nav nekā nepareiza. Ihrām stāvoklis ir tik svarīgs, ka ir atļauts nogriezt (noskūt) matus, ja to atstāšana radīs kaitējumu. Nav arī nekādu problēmu, ja vīrieši un sievietes mazgā galvu pirmo desmit Dhul-Hidžah mēneša dienu liekā, jo Pravietis (s) aizliedza tikai griezt matus, nevis tos mazgāt.

Šāda aizlieguma iemesls ir lai tas, kurš piedāvā upuri, līdzinātos kādos no veikto rituālu veidiem tiem, kas atrodas ihrām, un lai viņš tuvinātos Dievam, piedāvājot upuri. Tāpēc viņš neaiztiek savus matus un nagus līdz brīdim, kad ir veicis upurēšanu, cerībā, ka Dievs paglābs viņu no Uguns pilnībā. Un Dievs zina labāk.

Ja cilvēks ir šo dienu laikā nogriezis matus un nagus, jo viņš neplānoja piedāvāt upuri, bet vēlāk nolēma to darīt, tad viņam ir jāatturas no savu matu un nagu griešanas no brīža, kad viņš ir pieņēmis lēmumu.

Ir sievietes, kas deleģē savus brāļus vai dēlus veikt upurēšanu viņu vārdā, un tad šo desmit dienu laikā pašas apgriež matus. Tā darīt nav pareizi, jo noteikums attiecas uz to, kurš piedāvā upuri, pat ja viņš (vai viņa) deleģē kādu citu veikt pašu darbību. Aizliegums neattiecas uz to, kurš ir deleģēts, bet tikai uz to, kurš piedāvā upuri, kā norāda hadīss. Cilvēks, kas veic upurēšanu kāda cita vārdā, lai kāds būtu tā iemesls, nav pakļauts šim aizliegumam.

Šis aizliegums attiecas tikai uz to, kurš piedāvā upuri, nevis uz viņa sievu vai bērniem, ja vien kāds no tiem arī nepiedāvā upuri no savas puses, jo Pravietis (s) mēdza piedāvāt upuri „Muhammada ģimenes vārdā”, bet nav nekādu ziņojumu, ka viņš šajā laikā būtu aizliedzis viņiem griezt matus vai nagus.

Ja cilvēks plānoja piedāvāt upuri, tad nolēma, ka tomēr dosies Hadžā, tad viņam nevajadzētu griezt savus matus un nagus, ja viņš vēlas ieiet ihrām, jo sunna nosaka griezt matus un nagus tikai tad, kad nepieciešams. Bet ja viņš veic Tamattu’ (kur viņš veic ‘Umru, tad iznāk no ihrāma un atkal ieiet ihrāmā no jauna priekš Hadža), tad viņam būtu jāapgriež savi mati ‘Umras beigās, jo tā ir daļa no rituāla.

Augstāk minētās aizliegtās lietas attiecībā uz cilvēku, kas plāno piedāvāt upuri, balstās uz šeit jau iepriekš minētu hadīsu; šim cilvēkam nav aizliegts lietot smaržas, praktizēt laulību attiecības, vilkt šūtus apģērbus, utt.

Sakarā ar pielūgsmes veidiem, kurus jāveic šajās desmit dienās, cilvēkam ir jāsaprot, ka šīs dienas ir liela Dieva svētība tiem, kas aktīvi praktizē reliģiju un pienācīgi to novērtē. Katra muslima pienākums ir novērtēt šo svētību un gūt pēc iespējas vairāk no šīs izdevības, pievēršot šajās desmit dienās vairāk uzmanības cītīgiem centieniem pielūgsmē. Svētību vidū, Dievs mums ir devis daudz veidu, kā darīt labu un pielūgt Viņu tā, lai muslims varētu būt nemitīgi aktīvs un pastāvīgs sava Pavēlnieka pielūgsmē.

Daži no labajiem darbiem, ko muslims var veikt šo pirmo desmit Dhul-Hidžah dienu laikā, ir:

Gavēšana. Tā ir sunna gavēt deviņas Dhul-Hidžah mēneša dienas, jo Pravietis (s) mudināja mūs darīt labus darbus šajā laikā, un gavēnis ir viens no labākajiem darbiem. Dievs ir izvēlējies gavēni sev, kā ir minēts hadīsā kudsi: „Allāh saka: „Visi Ādama dēla darbi ir priekš viņa paša, izņemot gavēni, tas ir priekš Manis un Es esmu tas, Kurš viņu par to atalgos.””[9]

Pravietis (s) mēdza gavēt pirmo deviņu Dhul-Hidžah mēneša dienu laikā. Hunaidah ibn Khālid no savas sievas ir ziņojis, ka viena no Pravieša (s) sievām teica: „Pravietis (s) mēdza gavēt Dhul-Hidžah mēneša pirmo deviņu dienu laikā un ‘Ašūra dienā, un trīs dienas katru mēnesi, pirmo mēneša pirmdienu un divas ceturtdienas.”[10]’

Takbīr. Tā ir sunna teikt Takbīr (Allāhu Akbar), Tahmīd (Alhamdulillāh), Tahlīl (Lā ilāha illallāh) un Tasbīh (SubhānAllāh) Dhul-Hidžah mēneša pirmo desmit dienu laikā, un teikt to skaļi mošejā, mājā, uz ielas un katrā vietā, kur atļauts atminēties Dievu un pieminēt Viņa vārdu skaļi, kā pielūgsmes veidu un Dieva varenības pasludināšanu, lai Viņš cildināts. Vīriešiem šīs frāzes vajadzētu teikt skaļi, bet sievietēm – klusi.

Dievs saka (jēdziena interpretācija): „Lai piedalītos tajās lietās, kas dod viņiem labumu, un zināmās dienās piesauktu Allāha vārdu pār tiem mājlopiem, ar kuriem Viņš viņus apgādājis…” (Kurāns, 22:28)

Lielākā daļa zinātnieku ir vienisprātis, ka „zināmās dienas” ir pirmās desmit Dhul-Hidžah dienas, jo Ibn ‘Abbās ir teicis: „’Zināmās dienas’ ir pirmās desmit dienas (no Dhul-Hadžah mēneša).

Takbīr var iekļaut tādus vārdus kā: „Allāhu Akbar, Allāhu Akbar, lā ilāha illallāh; wallāhu Akbar wa lillāhil-hamd (Allāh ir Vislielākais, Allāh ir Vislielākais, nav citas dievības kā vien Allāh, un Allāh ir Vislielākais un Allāh pienākas visi slavinājumi)” kā arī citas frāzes.

Tabīr šajā laikā ir sunnas aspekts, kas ir tik ļoti aizmirsts (jo īpaši šī perioda sākumā), ka mēs reti kad vispār dzirdam Takbīr un tikai no dažiem cilvēkiem. Šo Takbīr būtu jāizrunā skaļi, lai atdzīvinātu sunnu un kā atgādinājumu nolaidīgajiem. Ir pamatoti pierādījumi tam, ka Ibn ‘Umars un Abu Hurairah pirmo desmit Dhul-Hidžah dienu laikā mēdza iet uz tirgus placi, skaitot Takbīr, un ļaudisi skaitīja Takbīr, kad viņus dzirdēja. Tas ir ar domu, ka jāatgādina citiem citēt Takbīr, jo katram to vajadzētu darīt individuāli, nevis visiem vienoti, jo teikšanai vienoti nekāda pamata Šariātā.

Praktiski aizmirstu sunnas aspektu atdzīvināšana ir darbība, kas nesīs milzīgu atalgojumu, kā to norāda Pravieša (s) vārdi: „Tas, kurš atdzīvinās manu sunnu, kura pēc manas nāves būs aizmirsta, saņems atalgojumu, kas vienlīdzīgs ar viņam sekojošo cilvēku (atalgojumu), it nemaz nesamazinot viņu atalgojumu.”[11]

Hadža un ‘Umras veikšana. Viena no labākajām lietām, ko kāds var darīt šo desmit dienu laikā, ir veikt Hadžu uz Dieva svēto namu. Tas, kuram Dievs palīdz doties Hadžā uz Viņa māju un kārtīgi veikt visus rituālus, ir iekļauts Pravieša (s) vārdos: „Pieņemts Hadžs nesniedz mazāku atalgojumu kā Paradīze.”

Kopumā labi darbi. Dievs mīl labus darbus un sniegs to darītājam lielu atalgojumu. Tam, kurš nespēj doties Hadžā, šajā svētītājā laikā vajadzētu nodarbināt sevi ar Dieva pielūgsmi, lūgt lūgšanas (solā), lasīt Kurānu, atminēties Dievu, veikt aizlūgumus (duā), ziedot labdarībā, cienīt vecākus, uzturēt ģimenes saites, saukt uz to, kas ir labs, un aizliegt to, kas ir ļauns, un citus labus darbus un pielūgsmes veidus.

Upurēšana. Viens no labiem darbiem, kas pietuvinās cilvēku Dievam šajās desmit dienās, ir upura piedāvāšana, izvēloties augstas kvalitātes dzīvnieku un nobarojot to, tērējot naudu Dieva labā.

Patiesa grēku nožēla. Viena no vissvarīgākajām lietām, ko darīt šo desmit dienu laikā, ir patiesi izsūdzēt grēkus Dievam un atteikties no jebkāda veida nepaklausības un grēka. Grēku nožēla nozīmē atgriezties pie Dieva un atminēties iepriekš veiktos darbus (atklāti un slepeni), kuri Dievam ir netīkami, ar nožēlu par notikušo, pametot to nekavējoties un ar apņēmību nekad vairs pie tā neatgriezties, bet turēties stingri pie patiesības, darot to, ko Dievs mīl. Ja muslims veica grēku, tad viņam ir jāsteidz to nekavējoties izsūdzēt Dievam, pirmkārt, tāpēc, ka viņš nezina, kad viņš nomirs, otrkārt, tāpēc, ka viens ļauns darbs noved pie nākošā.

Grēku nožēla īpašos brīžos ir ļoti svarīga, jo vairumā gadījumu šajā laikā cilvēku domas nosliecas uz pielūgsmi un viņi ir dedzīgāki darīt labu, kas noved viņus pie skaidrākas savu grēku apzināšanās un nožēlas izjušanas par pagātnē izdarīto. Grēku nožēla ir obligāta visos laikos, bet kad muslims šo visvērtīgāko dienu laikā apvieno patiesu grēku nožēlu ar labiem darbiem, tā ir zīme ceļā uz panākumiem, in ša Allāh. Dievs saka (jēdziena interpretācija): „Un, ja kāds pievērsās [nožēlā], ticēja un darīja taisni, tad gaidāms, ka viņam būs jābūt veiksmīgam!” (Kurāns, 28:67)

Muslimam vajadzētu pārliecināties, ka viņš nepalaiž garām nevienu no šiem svarīgajiem notikumiem, jo laiks skrien ātri. Lai viņš sagatavojas, darot labus darbus, kas nesīs viņam atalgojumu tad, kad viņam tas būs visvairāk nepieciešams, jo vienalga cik daudz atalgojumus viņš nopelnīs, viņam tie šķitīs par maz brīdī, kad pienāks mirklis doties prom no šīs pasaules – tas ir baiss ceļojums, maldi ir plaši izplatīti un ceļš ir garš, bet Dievs ir Visuredzošs, un pie Viņa mēs atgriezīsimies un Viņam sniegsim atskaiti. Kā Kurānā teikts (jēdziena interpretācija): „Tādēļ tas, kas dara labu [kaut] skudriņas svarā, ieraudzīs to, un tas, kas dara ļaunu [kaut] skudriņas svarā, ieraudzīs to.” (Kurāns 99:7-8)

Mēs varam iegūt tik daudz – tāpēc jāgūst pēc iespējas vairāk no iespējas, ko sniedz šīs nenovērtējamās un neaizvietojamās dienas. Steidziet darīt labus darbus, pirms iestājas nāve, pirms nākas nožēlot savu nolaidību un nespēju rīkoties, pirms tiksiet atgriezti tur, kur lūgšanas netiek atbildētas, pirms nāve iejaucas starp to, kurš cerēja un viņa cerībām, pirms tiekam ieslodzīti kapā kopā ar saviem darbiem.

Ak, jūs, kuru cietā sirds ir tumša kā nakts – vai nav laiks jūsu sirdij tikt piepildītai ar gaismu un kļūt mīkstai? Pakļaujiet sevi Sava Pavēlnieks maigajai vēsmai šo desmit dienu laikā, jo Dievs liks šai vēsmai skart katru, kuru Viņš vēlēsies, lai tā skar, un tas, kuru tā skars, būs priecīgs Tiesas dienā. Lai Dievs svētī mūsu Pravieti Muhammadu (s) un visu viņa ģimeni un līdzgaitniekus.

____________________________________

Raksta autors: Šeihs Muhammeds Salihs Al-Munadžids

Raksta avots: https://islamqa.info/en/1699

____________________________________

[1] Ibn Radžab, al-Latā’if 8.lpp

[2] Mufassirīn (komentētāji) ir teikuši: “Noteiktība apzīmē nāvi.”

[3] Al-Bukhāri, 2/457

[4] Al-Dārimi, 1/357; ar hasan (labu) isnādu (atstāstītāju ķēdi) saskaņā ar Al-Irwā’, 3/398

[5] Tafsīr Ibn Kathīr, 5/412

[6] Tafsīr Ibn Kathīr, 8/413

[7] Ahmad, 7/224; Ahmad Shākir to norādījis par sahīh (autentisku)

[8] Muslim ar četrām isnādām, 13/146

[9] Al-Bukhāri, 1805

[10] Al-Nasā’i, 4/205 un Abu Davūd; Albāni atzinis par sahīh (autentisku) iekš Sahīh Abi Davūd, 2/462.

[11] At-Tirmidhi, 7/443; šis ir hasan (labs) hadīss dēļ apstiprinošiem asānīd