Atvadu svētceļojums

Desmitajā hidžras gadā Pravietis (s), savācis 90 000 muslimu no visas Arābijas, devās ceļā, lai veiktu hadžu. Tas bija triumfāls ceļojums slavas apvītam vīram gados, kurš bija ievērojami noguris no vajāšanu un nebeidzamu cīņu gadiem.

Tātad Pravietis (s) pēdējo reizi devās uz Meku kā svētceļotājs. Islāma vēsturē šis notikums ir ierakstīts, kā “Atvadu svētceļojums”. No Arafata virsotnes, viņš teica runu milzīgam svētceļotāju skaitam. Pravietis (s) atgādināja par pienākumiem, kas ir uzlikti ticīgiem, un par neizbēgamu tikšanos ar Radītāju, kad katrs muslims atbildēs par izdarīto. Runas beigās viņš pajautāja: “Vai es esmu jums nodevis Atklāsmi?” Milzīgs muslimu pūlis vienbalsīgi atbildēja: “Esi nodevis, ak, Allāha Sūtni!” Un tad Muhammads (s) iesaucās: “Ak, Dievs! Aicinu Tevi būt tam par liecinieku.” Tajā dienā tika sūtīts pēdējais ajāts, kas apliecināja, ka pilnveidota ir reliģija, kura augs un attīstīsies līdzīgi milzīga koka ēnai, kas pārklās milzīgu daudzumu sekotāju. Misija bija pabeigta. Tagad viņš ar vieglu sirdi varēja atstāt savu nastu un aiziet.

Pravieša slimība un nāve

Pravietis (s) atgriezās Medīnā, kur bija jāpabeidz darbi. Te viņš saslima. Viņš atnāca uz mošeju, ietinies segā, un daži saskatīja viņa sejā drīzas nāves pazīmes. Pravietis (s) teica: “Ja starp jums ir tie, kurus es esmu nepelnīti sodījis, tad te ir mana mugura, atbildiet man ar sitienu. Ja es esmu nomelnojis kāda reputāciju, rīkojieties līdzīgi arī ar manu.”

Reiz viņš teica: “Ko man nozīmē šī pasaule? Es tajā esmu kā jātnieks, kurš atpūšas koku ēnā. Es aiziešu, bet koks paliks aiz manis.”

Tagad viņš teica: “Starp Dieva kalpiem ir viens, kuram ļāva izvēlēties starp šo un to pasauli, kura ir ar Viņu, un kalps izvēlējās to, kura ir ar Dievu.”

Rabī-ul-Avvala mēneša 12. datumā (632. gada 8. jūnijs) viņš pēdējo reizi iegāja mošejā. Abu Bakrs vadīja lūgšanu, un Pravietis (s) teica viņam nepārtraukt lūgšanu. Vērojot lūdzējus, viņa seja staroja. Anas, viens no līdzgaitniekiem, ir atstāstījis: “Pravieša seja nekad nav bijusi tik brīnišķīga, kā tajā stundā”

Pravietis (s) atgriezās Aišas mājā. Uzlicis galvu viņai uz ceļiem, viņš nočukstēja: “Ar visaugstākajiem līdzgaitniekiem Paradīzē…” Tie bija Viņa pēdējie vārdi. Ziņa par Pravieša (s) nāvi sāka ātri izplatīties. Umars draudēja nogalināt maldinātājus, uzskatot to par noziegumu, ka Dieva Sūtnis (s) var nomirt. Tajā brīdī mošejā ienāca Abu Bakrs un sadzirdēja Umara vārdus. Lai pārliecinātos par ziņu patiesumu, Abu Bakrs iegāja savas meitas Aišas mājā. Ieraudzījis mirušo Pravieti (s), viņš noskūpstīja viņu uz pieres un atgriezās mošejā. Cilvēki vēl joprojām klausījās Umarā, kurš apgalvoja, ka Muhammads (s), kurš bija muslimu kopienas dzīvības uzturētājs, nevar būt miris. Abu Bakrs kaut ko iečukstēja viņam ausī, bet tas tam nepievērsa uzmanību. Tad Abu Bakrs sasauca ap sevi mošejā esošos ļaudis. Vispirms viņš slavēja Dievu un tad teica vārdus, kas apzīmē islāma ticības jēgu: “Ak, ļaudis! Lai zina tie no jums, kuri pielūdza Muhammadu, ka Muhammads ir miris. Un lai zina tie, kuri pielūdza Dievu, ka Viņš ir dzīvs un nekad nemirs.” Tad viņš nolasīja ajātu no Kurāna:

“Pravietis Muhammads ir tikai vēstnesis, un daudzi vēstneši jau ir nākuši pirms viņa. Ja viņš nomirtu, vai tiktu nogalināts, vai tad jūs griezīsieties atpakaļ? Neviens, kas griezīsies atpakaļ, Dievam nenodarīs ne mazāko ļaunumu, bet pateicīgos Viņš apbalvos.” (Kurāns 3:144)

__________________________

Autors: IslamReligion.com; šī raksta tulkojums ir veikts www.parislamu.com pārraudzībā no tā krieviskās versijas, kas atrodama: http://www.islamreligion.com/ru/articles/180/

(Article by: IslamReligion.com; this article has been translated by www.parislamu.com from the Russian article at http://www.islamreligion.com/ru/articles/180/)