Burtiskā tulkojumā hadžs nozīmē “doties uz kādu vietu”. Tomēr islāmiski ar to apzīmē gadskārtējo svētceļojumu, ko muslimi veic uz Meku, ar nolūku izpildīt noteiktus reliģiskus rituālus saskaņā ar Pravieša Muhammada (s) sniegto metodoloģiju.

Pirmo reizi Dievs noteica Hadžu un tā rituālus pravieša Ābrahama (as) laikā, un viņš bija tas, kuru kopā ar viņa dēlu Ismāīlu, Dievs norīkoja Mekā uzcelt Kābu – Dieva Namu.

Dievs Kābu un tās celtniecību ir aprakstījis sekojoši: “Un [piemini], kad Mēs norādījām Ibrāhīmam šī Nama vietu, [sakot]: “Neko nepiedēvē Man [līdzdalībniekos] un attīri Manu Namu priekš tiem, kuri [to] apies, priekš tiem, kas stāvēs [pie tā lūgšanās], un priekš tiem, kuri [tur], pie zemes krizdami, klanīsies.” (Kurāns 22:26)

Pēc Kābas uzcelšanas, Ābrahams katru gadu nāca uz Meku, lai veiktu hadžu, un pēc viņa nāves to turpināja viņa dēls. Tomēr pakāpeniski, laikam ejot, gan hadža rituālu veids, gan to mērķis mainījās. Elkdievībai izplatoties Arābu zemēs, Kāba zaudēja savu tīrību, un tajā tika ievietotas elku dievību statujas. Tās sienas tika noklātas ar dzejas rindām un gleznām, ieskaitot par Jēzu un viņa māti Mariju. Visbeidzot Kābai apkārt tika novietoti vairāk nekā 360 elki.

Pašā hadža periodā atmosfēra ap svēto Kābas teritoriju līdzinājās cirkam. Vīrieši un sievietes gāja apkārt Kābai kaili, apgalvojot, ka viņiem jāstājas Dieva priekšā tādā stāvoklī, kādā viņi ir dzimuši. No viņu lūgšanām izzuda patiesa Dieva atminēšanās, un tās tika novestas līdz parastai plaukšķināšanai, svilpšanai un pūšanai ragā. Pat aicinājums uz hadžu tika izkropļots, viņiem pieliekot sekojošas piebildes: “Neviens nav Tavs sabiedrotais, izņemot to, kuram Tu esi to atļāvis. Tu esi tā Kungs un Kungs pār to, kas tam pieder.”

Upurēšana arī tika veikta Dieva vārdā. Tomēr, upurēto dzīvnieku asinis tika izlietas uz Kābas sienām, un to miesa tika sakārta kolonnās apkārt Kābai, uzskatot, ka Dievs pieprasa šo dzīvnieku asinis un miesu.

Dziedāšana, dzeršana, laulību pārkāpšana un dažādas citas amorālas darbības bija izplatītas starp svētceļotājiem, kā arī dzejas sacensības, kas bija ievērojama hadža pasākuma daļa. Šajās sacensībās dzejnieki slavēja savas cilts ļaužu drosmi un lieliskumu un stāstīja pārspīlētus stāstus par citu cilšu gļēvumu un postažu. Tāpat arī katras cilts vadoņi sacentās savā starpā, izliekot milzīgus katlus un barojot svētceļniekus tikai tāpēc, lai viņi kļūtu plaši pazīstami ar savu neizmērojamo dāsnumu.

Tādējādi cilvēki bija pilnībā pametuši sava senča un vadoņa Ābrahāma mācības. Pagāni apgānīja Namu, kas bija radīts tīrs tikai un vienīgi Dieva pielūgsmei, kā arī pilnībā izkropļoja noteiktos rituālus. Šis skumjais notikumu stāvoklis turpinājās teju divarpus tūkstošus gadu. Bet tad, pēc ilga laika perioda, pienāca brīdis Ābrahāma aizlūgumam tapt atbildētam: “Mūsu Kungs! Cel starp viņiem sūtni no viņu pašu vidus, [kurš] lasīs viņiem Tavas zīmes, mācīs viņiem Rakstu un gudrību un šķīstīs viņus, jo Tu esi Tas Varenais un Gudrais!” (Kurāns 2:129)

Un tik tiešām vīrs vārdā Muhammad ibn Abdullāh piedzima tajā pašā pilsētā, kurā daudzus gadsimtus atpakaļ Ābrahāms veica savu aizlūgumu. Divdesmit trīs gadu garumā Pravietis Muhammads (s) izplatīja viendievības vēsti – to pašu vēsti, ar kuru bija nācis Ābrahāms un visi citi pravieši – un nodibināja Dieva likumus zemes virsū. Viņš pielika visas pūles, lai padarītu Dieva vārdu par visaugstāko, un viņa uzvara pār nepatiesību sasniedza kulmināciju ar Kābā esošo elkdievību statuju sasišanu – Kāba atkal kļuva par vispārējo viena īstenā Dieva pielūdzēju centru.

Pravietis (s) ne tikai atbrīvoja Kābu no visām neķītrībām, bet arī atjaunoja visus hadža rituālus, kuri ar Dieva atļauju tika nodibināti Ābrahāma laikā. Kurānā tika atklāti speciāli aizliegumi, lai izskaustu visus viltus rituālus, kas pirms-islāma laikos bija kļuvuši nevaldāmi. Visas nepieklājīgās un apkaunojošās darbības tika kategoriski aizliegtas Dieva apgalvojumā: “Nav [jābūt] ne tuvībai, ne pārkāpumiem, ne strīdiem svētceļojuma laikā…” (Kurāns 2:197)

Sacensības starp dzejniekiem savu senču un cilts ļaužu sasniegumu slavināšanā tika apturētas. Tā vietā Dievs viņiem teica: “Un tad, kad pabeigsiet jūsu [svētceļojuma] rituālus, pieminiet Allāhu tā, kā pieminējāt savus tēvus, un pat vēl vairāk!” (Kurāns 2:200)

Sacensības dāsnumā arī tika aizliegtas. Protams, nabadzīgo svētceļotāju pabarošana vēljoprojām tika atbalstīta, jo tas tika darīts arī Ābrahāma laikā, bet Dievs pavēlēja, ka dzīvnieku nokaušana, kas tika veikta šim nolūkam, ir jāveic tikai meklējot Dieva labpatiku, nevis dēļ slavas vai lai cildinātu cilvēkus. Viņš teica: “Tāpēc piesauciet Allāha vārdu pār tiem [dzīvniekiem], kad tie stāv ar piesietu kāju. Bet kad tie kritīs uz saviem sāniem, ēdiet no tiem un barojiet [katru] pieticīgo un [trūkuma] skarto.” (Kurāns 22:36)

Kas attiecas uz nožēlojamo paradumu izliet upurēto dzīvnieku asinis uz Kābas sienām un sakārt to miesu uz altāriem, Dievs par to skaidri informēja: “Nedz viņu gaļa, nedz viņu asinis nekad neaizsniegs Allāhu, taču Viņu aizsniegs jūsu dievbijība.” (Kurāns 22:37)

Tāpat arī Pravietis (s) pielika punktu iešanai apkārt Kābai kaliem, un Dievs atspēkoja pagānu minēto argumentu šāda rituāla piekopšanai ar savu jautājumu: “Saki: ‘Kas aizliedza Allāha rotājumus [t.i., drēbes], kurus Viņš izveda Saviem kalpiem?” (Kurāns 7:32)

Vēl viens ieradums, kas tika aizliegts Kurānā, bija došanās uz hadžu, nepaņemot līdzi nekādus iztikas līdzekļus ceļojumam. Pirms-islāma laikos, atsevišķi cilvēki, kas apgalvoja, ka viņi pilnībā paļaujas uz Dievu, devās izpildīt hadžu, ubagojot pārtiku visa ceļa garumā. Viņi šādu uzvedības veidu uzskatīja par dievbijības pazīmi un pierādījumu tam, cik liela ir viņu ticība Dievam. Tomēr Dievs paziņoja cilvēcei, ka pietiekamu iztikas līdzekļu nepieciešamība ceļojumam ir viens no hadža veikšanas pamatnosacījumiem. Viņš teica: “Un apgādājieties ar krājumiem, taču labākais krājums ir dievbijība.” (Kurāns 2:197)

Šādā veidā visas pirms-islāma darbības, kas balstījās uz zināšanu trūkumu, tika atceltas, un hadžs atkal kļuva par dievbijības, Dieva bijāšanas, tīrības, vienkāršības un askētisma paraugu. Tagad, kad svētceļnieki sasniedz Kābu, viņi tur vairs neatrod karnevālus, uzdzīvi un izlaidību, ar ko reiz bija pārņemti svētceļnieku prāti. Tagad tur bija Dieva atminēšanās uz katra soļa, un katra darbība un upuris tika veltīti tikai Viņam vienīgajam. Šis ir tas hadža veids, kas ir tā vērts, lai balvā gūtu Paradīzi, kā Pravietis (s) teica: “Balva par pieņemtu hadžu ir nekas mazāks kā Paradīze.” (Bukhāri)

————————————

Raksta autors: www.missionislam.com; šī raksta tulkojums ir veikts  parislamu.com pārraudzībā no tā angliskās versijas, kas atrodama: http://www.islamreligion.com/articles/663/history-of-hajj/

 (Article by: www.missionislam.com; this article has been translated by parislamu.com from the English article at  http://www.islamreligion.com/articles/663/history-of-hajj/)