Laulības ar musulmani: latvietes ir ļoti apmierinātas ar savu izvēli

Islāms ir otra lielākā reliģija pasaulē, tam tic gandrīz ceturtā daļa planētas iedzīvotāju. Tā ir vadošā reliģija 50 pasaules valstīs ar dažādu kultūru un iedzīvotāju nacionālo sastāvu, islāmam ir vairāki novirzieni. Taču nebūt visi musulmaņi ievēro dzīvesveidu, kādu viņu reliģija liek. Tātad musulmaņi ir tieši tādi paši kā pārējie cilvēki – ļoti dažādi. Gan labi, gan slikti. Taču kurš gan labāk zinās to, kā ir būt kopā ar musulmani, ja ne musulmaņu sievas un draudzenes. Tāpēc aicināju uz sarunu vairākas ārzemēs dzīvojošas latvietes, kuras ir ļoti apmierinātas ar savu izvēli. Te gan jāpiebilst, ka uz interviju neizdevās pierunāt nevienu latvieti, par kuru bija zināms, ka viņas laulība ar musulmani ir neveiksmīga. Par neveiksmīgajiem gadījumiem, pirmkārt, krišanu fiktīvu laulību tīklos, stāsta Inguna Mieze. Viņa ir viena no tiem cilvēkiem, pie kuriem Īrijā aprēķina laulību upuri meklē palīdzību.

Musulmanis no Indijas – gādīgs tētis latvieša pamestajiem bērniem

Kristīne Veisberga-Khalifa ir četru bērnu māmiņa, dzīvo Mančestrā un ir precējusies ar musulmani Jasu no Indijas. Viņi abi kopā bieži vien palīdz tiem, kuri tikko atbraukuši no Latvijas, un prāto, ka, iespējams, varētu atsaukties Latvijas vēstniecības Lielbritānijā aicinājumam par audžuģimeņu tīkla veidošanu Anglijā. – Laikam jau piecpadsmit gadi skolotājas profesijā ir atstājuši savu zīmogu, gribas strādāt ar bērniem, – smejas Kristīne, taču, izdzirdot viņas stāstu, atliek brīnīties par to, cik vienā cilvēkā var būt daudz spēka izturēt negaidītus dzīves triecienus, un par spīti visam sākt atkal no jauna.

– Kā nokļuvi Anglijā?

– Aizbraucu bērnu dēļ. Man bija brīnišķīgs vīrs, paldies viņam par 18 ideālas laulības gadiem! Auga bērni, auga vajadzības, un tad viņš aizbrauca uz Londonu strādāt celtniecībā. Pēkšņi ar viņu kaut kas notika, to es nesaprotu, to nesaprot neviens no mūsu ģimenes draugiem! Vīrs aizgāja tā vienkārši – piezvanīja pa telefonu un pateica: viss. Manis nav. Un viņš vairs nesazinājās ne ar bērniem, ne mani, ne ar saviem vecākiem. Viss bruka, viss juka. Man iestājās depresija, sapratu, ka tas kāršu namiņš ir sabrucis. Un tad vai nu tu grimsti, vai ņem sevi aiz apkakles, sapurinies un saproti, ka tev ir četri bērni, kādam par viņiem jārūpējas. Skolotājiem vasarā ir trīs mēneši brīvi, un man viens paziņa saka – tikko viens cits atteicās braukt uz Angliju, uz ābolu lauku, vai negribi? Man bērni uz skolu jāpalaiž, kā es negribu – protams, gribu! Un tā es aizbraucu, vasaru nostrādāju un sapratu, ka ir iestājies kaut kāds lūzums. Vienkārši nevarēju atgriezties skolā. Saimnieks Anglijā piedāvāja pastrādāt vēl, domāju, kāpēc ne. Kad atbraucu Ziemassvētkos mājās, apjautu, ka man vajag to plašumu, ka esmu te tā kā par ilgu iesēdējusies, man vajag ko jaunu. Un domubiedru grupā draugos viens puisis saka – brauc uz Mančestru, pilsēta liela, bez darba nepaliksi. Kamēr brauksi, tikmēr tev atradīšu istabu. Pavisam svešs puisis! Un es braucu, viņš patiešām bija atradis istabu, darbu sameklēju nedēļas laikā viesnīcā. Un tā esmu šeit jau trīs gadus.

Bijušais vīrs nemaksā nevienu kapeiku bērniem, to vīramāte ļoti pārdzīvo, es viņu mierinu, ka viss kārtībā, viņa pati palīdz, cik nu var.

– Kā indiešu vīrs satiek ar taviem bērniem?

– Viņš rūpējas par viņiem kā par savējiem, arī bērni viņu ļoti mīl. Jass prot piecas valodas, drīz runās arī latviski! Kādreiz mēs ar meitu klusiņām varējām sačukstēties, tagad tas vairs neizdodas, Jass jau saprot. Mājā runājam latviski un angliski, dažkārt viņš man pārmet, ka neko nemāku viņa pudžerati valodā. Bet tā ir ļoti… grūta! Viņš patiešām ļoti cenšas iemācīties latviski, atkārto vārdus ar lielu interesi. Tad, kad Jāņos pirmo reizi brauks uz Latviju, grib runāt latviski. Ļoti vēlas redzēt, kā ir Latvijā, jau tagad saka – man tur patiks. Viņam te apkārt ir latviešu cilvēki, un viņš jau to cilvēku dēļ saka – man patīk!

– Jūsu abu draugi arī ir spējuši jūs pieņemt?

– Mums apkārt nav neviena tāda aizspriedumaina, kaut kā visi gadījušies pretimnākoši un saprotoši, arī Latvijā mana ģimene noskaņota pozitīvi.

– Vai indieši ir karstgalvīgi?

– Jass ir ļoti mierīgs. Viņš saka – tā ir tava dzīve, kas ir jāizdzīvo. Vienu dienu mēs esam laimīgi, vienu dienu ne tik ļoti. Tā mums ir kā mācība. Viņš nekad nav dusmīgs, neuztraucas. Mēs pa šiem diviem gadiem neesam ne reizi strīdējušies!

Ja man kā sievietei dažkārt velk uz kašķi, tad viņš zina, kā nogludināt. Viņš ļoti reāli skatās uz lietām, zina, ko grib, ļoti pedantisks. No sākuma tas mani šausmīgi kaitināja, bet nu jau esmu pieradusi. Ja man kāds pateiks, ka indieši ir nekārtīgi un netīrīgi, tad vajag redzēt šito perfektumu! Mēs, Rietumu civilizācijas pārstāvji, neesam tik perfekti.

– Cik vecs ir Jass?

– Viņš ir jauns, 31 gads!

– Vai drīkstu jautāt tavu vecumu?

– Jā, 38!

– Vai jūtat gadu starpību?

– Vienu dienu runājamies, viņš saka – man ir draugs, kurš ir vecāks par savu sievu 20 gadus. Es atkal – bet tas ir vīrietis! Viņš saka, nu nav nekādas starpības, ja es tevi tik ļoti mīlu, tad tu varētu būt arī 20 gadus vecāka! Viņš neuzskata, ka vecums ir šķērslis attiecībām, nē, pilnīgi nē. Tas nāk no ģimenes. Viņš ļoti respektē savu mammu, ļoti! Un ir tāds, pateicoties savai mammai. Visi viņa brālēni ir tieši tādi paši, ģimene ir pirmajā vietā, bērni, sieva…

– Ko par jūsu laulību saka Jasa māte?

– Viņa ir ļoti sirsnīgs cilvēks, ļoti. Arī par to esmu runājusi, kā ir, ja dēls nav izvēlējies par sievu indieti. Viņa teica – galvenais, lai man dēls ir laimīgs. Ja tu spēj darīt manu dēlu laimīgu, esmu priecīga! Viņa mamma katru dienu aizlūdz arī par mani, par maniem bērniem. Visu laiku prasa, kad tad būs mazbērns, mēs – nu būs! Nu labi, bet kad?

– Tu esi pārgājusi islāmā?

– Jā, bet tā nebija spiesta lieta. Ja es to nebūtu gribējusi, nebūtu darījusi. Tas viņam kā vīrietim cēla pašapziņu, ka sieva ir viņa ticībā, tas ļoti, ļoti bija manāms. Pat draugi nāca un teica, ka nebija cerējuši, ka es to darīšu. Tas vīrietim rada drošības sajūtu.

– Vai biji kristiete?

– Luterāne.

– Vai tagad kā musulmanietei ir jālūdzas vairākas reizes dienā?

– Es mācos. Tas nav apgūstams vienā dienā. To viņiem audzina jau no agras bērnības. Mēs tagad abi plānojam kopīgu bērniņu, un vīrs jau prāto, ka tad, kad bērns būs drusku paaudzies, varēšot ņemt uz mošeju.

– Vai tu valkā tradicionālās musulmaņu drēbes?

– Kas vispār ir musulmaņu tradicionālās drēbes? Tagad jau viņas ļoti moderni ģērbjas. Vienīgais, kas ir, – šalle. Uz darbu es to nelieku, jo tur ir ļoti daudz krievu tautības cilvēku, viņi skatās ar tādu nicinājumu. Un es parasti saku Jasam – vienā dienā, kad būšu jau stiprāka, tad to šalli uzlikšu arī darbā. Vēl tam nevaru pārkāpt.

Kad kopā izejam ārā, tad gan lieku šalli. Viņam pilnīgi acis iemirdzas, jo ar to es parādu, ka esmu viņa sieviete un cits vīrietis uz mani nedrīkst skatīties. Saprotu, ka manam vīram tas ir ļoti svarīgi. Un patiešām cenšos, jo viņš man ir nopircis ļoti skaistus lakatus. Viņš nav greizsirdīgs, bet tas lakats jau nozīmē, ka šī sieviete nav pieejama, šī ir MANA sieva. Mājās sievietes var staigāt bez lakata, bet tā lakatiņš man vienmēr ir līdzi.

– Bet kā ar to musulmaņu… nu, virsvalku?

– Tā ir skaista ar roku izšūta kleita, tās mēdz būt ārkārtīgi krāšņas! Musulmaņu tērpi mēdz būt ļoti dārgi, tie nu nekad nemaksā mazāk par 50 mārciņām!

– Bet kā tad ar šausmu stāstiem par to, ka musulmaņi sit sievas?

– Es gribētu šiem cilvēkiem jautāt, vai viņi paši to ir redzējuši savām acīm vai arī tas ir nācis no kaut kurienes, kāds cits ir pateicis? Vai Latvijā trūkst vīriešu, kas sit savas sievas? Vai Latvijā maz vīriešu ir alkoholiķi, kuru sievas cieš? Mans vīrs savā 31 gada vecumā nav izdzēris nevienu gramu alkohola, nav izpīpējis nevienu cigareti, un tad, kad sanāk liela saime uz svētkiem, tur ne reizi nav bijis ne grams alkohola! Viņi arī ļoti daudz laika velta bērniem.

Es neesmu pati saskārusies ar to, ka sievietei nebūtu nekādas teikšanas, cik esmu bijusi ar viņa radiem, drīzāk teiktu, ka sievietes valda pār vīriem. Vīrieši strādā, nes mājās naudu, ģimene ir pirmajā vietā.

– Bet kā tad ar daudzajām sievām?

– Darbā man vienai kolēģei vīrs ir pakistānis. Kad tika noslēgtas šīs laulības, vīrs arī pakistāniešu sievu atveda uz šejieni. Pirmajā momentā, kad uzzināja, ka viņam ir vēl viena, kolēģe nebija priecīga. Viņas viena otru nav redzējušas, un kolēģe saka – nu un paldies Dievam, ka neesmu viņu redzējusi, tā es dzīvoju labāk, naida man pret viņu nav, taču arī negribu viņu redzēt. Vīrs ļoti daudz strādā, spēj abas sievas nodrošināt.

– Ko Jass saka par nesenajiem teroristu uzbrukumiem?

– Nevienā lūgšanu grāmatā nav rakstīts, ka drīksti nogalināt citus vai sevi. Tev ir dāvāta šī dzīve, lai to dzīvotu. Nevis, lai nogalinātu. Tie, kas to dara, tie nav musulmaņi! Tā viņam ir ļoti sāpīga tēma.

Spītniece hidžābā

Zaiga ir dzīvespriecīga un izskatīga trīs bērnu māmiņa, precējusies ar musulmani no Pakistānas. Ģimene dzīvo Īrijā, vīram ir savs restorāns, taču Zaiga nav mājās sēdētāja, tādēļ savu enerģiju liek lietā, gan strādājot par frizieri, gan mācoties skaistumkopšanu. Zaiga jau sešus gadus ir pārgājusi islāmā, ikdienā valkā musulmaņu apģērbu, jo tā jūtas visērtāk.

– Vai grūti pāriet no Septītās dienas adventistu draudzes uz islāmu?

– Viegli, jo pamats visur ir viens. Islāms ir dziļāks un daudz vairāk paskaidro, kā sevi šajā dzīvē pasargāt. Es pieņēmu islāmu, pirms sākās ramadāns, tas ir gavēņa mēnesis, biju nolēmusi hidžābu (musulmaņu sieviešu galvas lakats. – Aut. piez.) nēsāt tikai ramadāna laikā. Bet mēneša laikā tik ļoti pieradu, ka vairs bez tā nevarēju, uz ielas jutos kā bez apģērba. Bieži vien vīri negrib, ka sievas tā tērpjas tieši tāpēc, lai cilvēki nedomātu, ka piespieduši valkāt. Mēs visi ļoti labi zinām, kas tiek rakstīts, ko cilvēki lielākoties domā. Es pazīstu kādu pakistāņu pāri, kur sieva vēlas nēsāt nikābu (sejas aizsegu), bet vīrs ir kategoriski pret, jo visi domās, ka sievu piespiedis. Un kāds vēl padomās, ka esi terorists, ka staigā nikābā. Ļoti saprotu tā vīra emocijas, viņš vēlas savu sievu pasargāt.

Es valkāju hidžābu, arī frizētavā strādāju lakatā. Īstenībā biju nedaudz sabijusies pēc Francijas notikumiem, kā tas būs, taču Īrijā neizjūtu nekādu diskomfortu, te cilvēki spēj atšķirt, ka islāms ir islāms, musulmaņi ir musulmaņi, un teoristi ir teroristi. Teroristiem ir pilnīgi vienalga, viņi nogalina bērnus, viņi nogalina musulmaņus, viņi nogalina parastus cilvēkus. Patiesībā tas, ko teroristi dara, ir karš pret islāmu! Mēs, tie, kuri dzīvo ar to reliģiju, īstenībā no tā ciešam, jo saņemam visu negatīvo.

– Atgriežoties pie apģērba – vai tajā lakatā vasarā nav karsti?

– Nē! Ir dažādi lakati, dažāda biezuma un dažādi siešanas stili. Līdz ar to vasarā jūties pat mazliet vēsāk. Man patiesībā ir ļoti gari mati un vienmēr, strādājot salonā, priecājos, ka mati netraucē.

– Kā ar abajām (apģērbs, ko musulmanietes velk, ejot ārā no mājas)?

– Es velku abajas, ejot ārā. Mēs pagājšvasar abas ar draudzeni bijām pludmalē un nosmējāmies – cik mums ir labi, jo patiesībā neviens jau nezina, ko esi pavilcis zem abajas! Vari pavilkt plānas bikses vai ko citu, tas pats, kas ar latviešu tautastērpu. Neviens jau nezina, kas tev ir zem tautastērpa, un pirms 100 gadiem neviens Latvijā nebrīnījās ne par lakatu, ne par gariem svārkiem, ne par to, ka cilvēks neizrāda visu savu skaistumu.

– Taču par musulmaņiem ir dzirdēts daudz slikta…

– Tādēļ, ka nezina par to kultūru neko. Musulmaņi – tā nav viena tauta, musulmaņi ir pilnīgi visur, pilnīgi visās valstīs. Katrā tautā, katrā valstī ir sava kultūra, un, ja valdošā reliģija ir islāms, tas vēl nenozīmē, ka visi šie cilvēki ir musulmaņi. Pakistāna skaitās islāma valsts, bet tur ir visas citas reliģijas arī. Mošejām pretī slejas baznīcas. Latvija skaitās kristīga valsts, bet cik tad cilvēku dzīvo to dzīvesveidu, ko viņiem māca Bībele? Un tad nonākam pie tā, ka nemaz tik daudzi nedzīvo tā, kā vajadzētu. Katrs ir citādāks. Tādēļ ir cilvēki, kuri skaitās musulmaņi, bet dzīvo pilnīgi citādu dzīvesveidu. Redziet, tas cilvēks aizgāja uz bāru un piedzērās, vai tas smēķēja. Bet tajā pašā laikā reliģija to aizliedz! Mums ir jāatšķir reliģija no cilvēku rīcības. Katra paša ziņā ir ievērot likumus vai ne.

– Bet tieši par Pakistānas musulmaņiem lielākoties arī ir tie sliktie stāsti!

– Labi, es uzdošu pretjautājumu – vai visām latvietēm, kuras ir precējušās Latvijā, laulības beidzas labi? Parādiet man vienu valsti, kur visas laulības ir super jaukas! Cik vispār ir to labo laulību, kas ilgst dzīves garumā? Latviete apprecējās ar pakistāni, izšķīrās un bija skandāls, tas uzreiz būs visās ziņās. Sliktos stāstus mēs vienmēr atradīsim un redzēsim daudz vairāk. Ja tās ir bijušas aprēķina laulības par naudu, tad ir jautājums, uz ko šī laulība balstās.

Ir bijuši arī gadījumi, kad meitene staigā apkārt, dzerstās un sameklē bērnus citur, tajā pašā laikā vīrietis būtu gatavs darīt pilnīgi visu, lai sieva dzīvotu ar viņu. Tā ka grēkāži ir no abām pusēm, katrs gadījums ir individuāls. Pakistānā ģimene ir svēta un cieņa pret savu sievu un vecākiem ir ļoti liela. Tomēr visur ir arī melnās avis.

– Kā ar sievietes apspiešanu islāmā?

– Man ir trīs bērniņi, loģiski, esmu lielākoties pa mājām. Bet man patīk ceļot, tad bērni mašīnā, pati mašīnā, un braucam. Vīrs tikmēr pelna naudu. To sauc par apspiestību – kamēr vīrs strādā, tikmēr sieva izklaidējas.

– Viņš neprotestē?

– Nē, viņš jau zināja, ko apprecēja, es neesmu tā, kura mājās spētu nosēdēt ilgāk par divām dienām. Mēs viens otram varam pateikt – klausies, mīļais, nu varbūt šitā nevajag darīt. Bet nevienu nevar piespiest. Labi, viņš varētu pateikt, ka jāiet laukā lakatā, bet, ja es negribētu, es tāpat noņemtu nost, vīrs pat nekad neuzzinātu.

Viena no islāma būtiskām iezīmēm ir sevi kontrolēt dusmās, to ļoti augstu vērtē. Ja tu spēj sevi kontrolēt, kad esi dusmīgs, tad tu spēj savi kontrolēt jebkurā situācijā. Zinu, ja esmu dusmīga, labi, pagaidīšu laiciņu, nomierināšos, pēc tam ar vīru izrunāsim. Sastrīdēties vari jebkurā brīdī. Taču attiecības kopt, saglabāt cieņu un mīļumu vienam pret otru – tas ir pamatā jebkurai laulībai. Un strīdēšanās, dusmošanās – tas visu iznīcina.

– Kādi tev šķiet Latvijas vīrieši?

– Mēs sākam uztvert attiecības kā pārāk pašsaprotamas. Nesanāca ar šito, tad būs cita smukāka, labāka. Ir iesācies tas vazaņķu laiks, kad no vienas pie otras, pie trešās… Latvijā sievietes ir uzņēmušās vīrišķo lomu, spēj pilnīgi visu – izaudzināt bērnus, nopelnīt naudu, vēl sakopt māju, un tad bieži vien vīrs paliek tajā lomā, ka sievai arī viņš jāpaspēj pavilkt līdzi. Man tiešām ir vajadzīgs vīrietis blakus, ar kuru jūtu stabilitāti, ar kuru varu justies pasargāta. Mēs abi ar vīru esam tādās līdzsvara attiecībās 50 uz 50, ķepu neuzliekam virsū… bet tomēr zini, ka vīru zem sevis nolikt nevari, saglabājas tas vīrišķīgais vīrietis, kuram blakus vari justies kā sieviete.

Bēdu stāsti no Īrijas

Ingunai Miezei, Īrijas latviešu portāla “Baltic-Ireland” žurnālistei, televīzijas raidījuma “5. novads” veidotājai un LELB Latviešu draudzes Īrijā priekšniecei latviešu sabiedrība var pateikties arī par to, ka ir informēta par aprēķina laulību bīstamību. Inguna kopā ar vīru Imantu nesavtīgi palīdz nelaimē nonākušajām latvietēm, par daudziem gadījumiem jau dzirdēts masu medijos. – Nu jau pēdējā laikā latviešu iesaistīts mazāk, tagad portugālietes ir pārņēmušas aprēķina laulību stafeti, – saka Inguna Mieze.

– Kādēļ jūs ar vīru sākāt palīdzēt aprēķina laulību upuriem?

– Pirmais gadījums bija pilnīgi nejaušs, vīram tā meitene uzrakstīja draugos. Viņš man teica – o, man viena raksta, interesējas, vai dzīvoju Dublinā, laikam prasīs darbu! Un tā vārds pa vārdam, izrādās, nevajag viņai darbu, viņa ir pamatīgā ķezā. Meitene bija izsūtījusi 52 vēstules, un Imants vienīgais atbildēja! Tagad viņas ir informētākas, zina, ka drīkst zvanīt uz vēstniecību, viņiem ir pienākums palīdzēt, un viņi to darīs, bijušas ļoti daudzas akcijas, arī kopā ar organizāciju “Patvērums “Droša māja””, tādēļ palīdzības saucienu ir mazāk.

– Šķiet, šobrīd jau visas zina, ar ko var beigties aprēķina laulības?

– Ne vienmēr viennozīmīgi abas puses zina, ka laulības ir fiktīvas. Taktika, kā precinieki meklē fiktīvo laulību partneres, mainās. Kad process tikko sākās, sievietes tika apmānītas, iemīlinātas. Piemēram, pēkšņi draugos vai facebook uzraksta – es ieraudzīju tavu foto un tu esi mana sapņu sieviete, sāk apbērt ar komplimentiem, sūtīt dāvanas, tad viņai nopērk biļeti, viņa atbrauc uz Īriju, te viss tiek izmaksāts un meitene lutināta. Viņa aizbrauc atpakaļ uz Latviju un tikai par to vien sapņo. Kad nāk laulību piedāvājums, tas ir pilnīgi loģiski. Parasti izvēlas sievietes no laukiem, tādas, kurām nav pieredzes. Un viņas iekrīt. Tie vīrieši ir izskatīgi, melniem matiem un melnam acīm, viņi māk aplidot! Kad par to ļoti intensīvi sāka rakstīt, sievietes kļuva uzmanīgākas. Un tad sāka ievilināt ar darba piedāvājumiem. Viņi saka – tev nekas nebūs jādara, sagādās darbu, visu, tikai fiktīvi jāapprecas. Atbraucot uz Īriju, atklājas, ka nekāda darba nav.

Pēdējo pāris gadu tendence ir, ka viņi izvēlas ļoti jaunas sievietes bez pieredzes, no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, bērnunamiem, bieži ar mentālām problēmām.

– Vai vēstniecība šādos gadījumos nemēģina iejaukties?

– Vēstniecībai nav tādu tiesību, jo viņas jau nepasaka – gribu fiktīvi precēties. Juridiski viņi nevar aizliegt. Vēstniecībā mēģina ietekmēt tās sievietes, cilvēcīgi aprunājoties, brīdinot, ka tas var beigties ļoti slikti.

Nesen Īrijā tika apcietināti 11 cilvēki sakarā ar fiktīvajām laulībām, tur starpnieki, kuri nogādāja līgavas šeit un apprecināja ar trešās valsts pilsoņiem, saņēma līdz 20 000 eiro. Šādas summas pašām meitenēm nesola, lielākās solītās summas, par kurām esmu dzirdējusi, bija 3000 eiro. Tad atklāti pateica, ka jāapprecas ar puisi, lai palīdzētu palikt šeit. Neviena, ar kurām esmu runājusi, nav pateikusi, ka jā, šo naudu ir saņēmusi. Lielākoties ir tā, ka atved šeit, ēšana par velti, dzīvošana par velti, nopērk kādas lētākas drēbes, bet skaidru naudu gan neatceros, ka kāda būtu saņēmusi. Bet arī tie pāris tūkstoši patiesībā nekas nav!

Bija gadījums ar meiteni no laukiem, viņai bija piesolīta naudiņa par to, ka apprecēsies un pēc tam varēs braukt atpakaļ uz Latviju. Bet tad, kad viņa atbrauca te, viņai atņēma telefonu, aizveda uz kaut kādu pilsētu un ieslēdza dzīvoklī un nelaida ārā. Gadās, ka tās meitenes nobīstas, pārdomā. Un vislielākais cietējs ir starpnieks, jo viņš ir saņēmis naudu par to meiteni. Ja meitene aizbēg, tad nauda jāatdod, un tas viņam, protams, nepatīk. Tiklīdz meitene atbrauca, viņi uzreiz ieslēdza dzīvoklī, telefonu nost. Un tad mēs smējāmies – viņi laikam nespēj iedomāties, ka latviešu sieviete arī bez telefona spēj atrast palīdzību, jo datori tur mājās ir vienmēr. Caur draugiem, caur facebook, caur paziņām. Tā meitene toreiz aizrakstīja draudzenei draugos, un draudzene atkal mums. Ja viņi nebūtu meiteni tik ļoti ierobežojuši, visticamāk, viņa būtu apprecējusies. Bet viņa nobijās, jo saprata, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Iesaistījām vēstniecību un policiju, vīrs aizbrauca, atveda pie mums drošībā.

– Kas ir pats trakākais, ko nācies redzēt?

– Viens no bēdīgākajiem stāstiem bija par meiteni, kurai tiešām bija mentālas problēmas. Viņu patēvs bija seksuāli izmantojis, viņai nebija nekāda priekšstata par to, kā pret tevi izturas cilvēks, kurš mīl. Viņai likās pilnīgi normāli, ka dzīvoja mājā, kur bija visi tie pakistāņu vīra brālēni, viņu seksuāli izmantoja jebkurš, kuram tajā brīdī vajadzēja. Vīrs par viņu nelikās ne zinis. Es jautāju – tev vismaz ēst deva? Nu jā, vakarā, kad visi aizgāja gulēt, drīkstēja virtuvē paēst, ja kas bija palicis pāri. Viņa nonāca krīzes centrā, pati vēlāk paziņoja savam vīram krīzes centra adresi! Mēs tieši tobrīd bijām aizbraukuši pie viņas ciemos, skatāmies – piebrauc ar melnīgsnējiem vīriešiem pilna mašīna. Un Imants saka – jā, redzu, tas ir viņas vīrs! Imants pamatīgi sadusmojās, pateica meitenes vīram – tā, tagad tu ātri griezīsies apkārt un tīsies projām. Tas vīrs atkal – bet es esmu viņas vīrs, reku, man ir laulības apliecība! Imants: bet tu zini, ka tavas laulības tagad pētīs imigrācijas dienests, policija aci tev jau ir uzlikusi. Meitenes vīrs – nē, vajagot sievu satikt. Tad Imants piegāja pie apsarga un pateica – jūs ziniet, ka šo gadījumu izmeklē policija un imigrācijas dienests, ja kas notiks, tad jūs būsiet atbildīgs! To vīru izmeta ārā. Vēlāk izraidīja no valsts par imigrācijas noteikumu pārkāpumiem, bet laulības, manuprāt, tā arī neatzina par fiktīvām. To atzīt ir ļoti grūti, ir vairāki parametri, pēc kā to nosaka, un, ja viens no tiem neatbilst, tad viss! Meiteni pēc tam pārcēla uz citu pilsētu, uz citu krīzes centru.

– Vai pietiek tikai ar salaulāšanos un uzturēšanās atļauja rokā?

– Pirmos četrus gadus ik pa laikam jāatjauno uzturēšanās atļauja, viņam nepietiek ar to, ka aiziet ar laulības apliecību, sievai ir jāiet līdzi. Jāpasaka – jā, mēs te dzīvojam kopā, viss ir kārtībā. Gadās, ka vīrs pasaka – tu man neesi vajadzīga, izdzen no mājām, bet, kad tuvojas uzturēšanās atļaujas pagarināšanas brīdis, sāk zvanīties un stāstīt – piedod, piedod, es tevi ļoti mīlu un nekad vairāk tā nedarīšu, nāc atpakaļ. Nu, tad pagarina atļauju un atkal sākas viss no gala.

– Kāpēc sievietes notic?

– Sievietei vispār ir tāda daba, ka ļoti gribas ticēt labajam. Ja stāsta, ka mīl, tad ļoti gribas ticēt! Vervētājas lielākoties nāk no to sieviešu vidus, kuras pašas jau fiktīvi precējušās. Viņas meklē nākamās līgavas caur saviem paziņām, līdz ar to tas izplatās tieši latviešu vidū. Tā nav mentalitāte, muļķība vai naivums, tur ir absolūti praktisks iemesls. Pirmās bija latvietes, tad sākās tāds kā sniega bumbas efekts – viena, pēc tam nākamā, tad vēl nākamā… Latviešu vervētāji taču nemeklē līgavas starp lietuviešiem vai poļiem, viņi meklē caur latviešiem.

– Vīrieši lielākoties ir musulmaņi?

– Viņi, protams, to nedara tāpēc, ka ir musulmaņi, vai tādēļ, ka viņiem ticība tā liek. Katrs meklē savu labumu, viņi neuzskata, ka kaut kādā veidā sievietēm dara pāri. Vai arī tas viņiem nav nekāds pārkāpums – darīt pāri pagrimušai sievietei. Viņi vienkārši izmanto viņu, tas nav ticības jautājums. Viņi grib palikt Eiropā, tāpēc darīs jebko, un tās sievietes šiem cilvēkiem ir pilnīgi bezvērtīgas.

– Bet kā ar tām laimīgajām latvietes+musulmaņa ģimenēm, kur pāris ir apprecējies mīlestības dēļ?

– Es varētu teikt, ka 99% no tiem stāstiem, kas sākumā bijuši labi, pēc kāda laika pārvēršas par ne tik labiem, jo izrādās, ka tur pavisam citi nodomi bijuši. Man ir grūti noticēt labiem stāstiem!

Iespējams, ka mīlestībai viss ir iespējams, tomēr to vīriešu mentalitāte, dzīves filozofija un uzskati ir gandrīz nesavienojami ar eiropiešu audzināšanu un uzskatiem, nezinu, kā sievietei ir jāmainās, lai to varētu pieņemt. Tās nav iedomas, jo lielākoties viņi uzskata eiropietes par pēdējām… Tu uzvelc bikses, tu ej uz bāriem, tātad tu esi ielasmeita. Tas viņiem nav savienojams ar sievietes mātes tēlu. Ja sieviete pāriet islāmā, tad tā ir cita lieta. Iespējams, viņa zina, ko dara. Bet tā, ka tagad gribu palikt eiropiete, kristiete, un mans vīrs būs musulmanis – šie varianti nav reāli. Formāli viņa varbūt var izlikties, ka tiešām piekrīt būt tajā pazemībā, ko islāms paredz sievietei, mēģināt visu pārņemt, bet cik tas ir dziļi un patiesi, nezinu…

Es gan pazīstu vienu pāri, kur latviete pārgāja islāmā, viņa saka, tas no sirds, tas viņai tiešām ļoti palīdzot. Viņai viens bērniņš ir no laulības ar eiropieti, tagad otrs piedzima laulībā ar musulmani.

Mēs jau laimīgās ģimenes nesatiekam. Mēs satiekam tādas, kuras vairs nezina, ko darīt. Negribu teikt, ka nav pozitīvo piemēru, bet man personīgi viņu te nav. Lielākoties vairāk vai mazāk slikti.

____________________________

Raksta autore: Ilze Kalve; avots: http://www.la.lv/lauliba-ar-musulmani