Vārdu “tauba” un “istighfār” bagātās nozīmes

Ibn Kojjims Al-Džauzījā

Zinātnieki skaidro , ka vārds tauba (nožēla) nozīmē ikvienu no šīm lietām: (I) tūlītēja atteikšanās no grēka; (II) cieša apņemšanās un nodoms nekad atkal neatgriezties pie grēka; (III) nožēla par to, ka grēks ir izdarīts un, ja šis grēks ir bijis pret kāda cita cilvēka tiesībām, tad tam, kas grēku veicis, (IV) tas ir jākompensē.

Šie ir zināmie taubas – grēku nožēlas nosacījumi. Tomēr Allāha un viņa Vēstneša (lai viņam Dieva svētība un miers) vārdos vārdam tauba ir plašāka nozīme, kas ietver sevī ne tikai iepriekš minētos nosacījumus, bet arī to, ka visi Allāha noteiktie likumi tiek veikti ar stingru noturību. Tauba prasa arī izrādīt nepatiku un atteikties no tiem cilvēkiem, kas atsakās nožēlot grēkus, iedrošinot viņus nožēlot, sniegt padomu viņiem pret grēku nožēlas prakses noraidīšanu. Grēku nožēla ir pilnīgi pretējs process grēku veikšanai un savā savā pilnīgajā nozīmē tā nav tikai atteikšanās no grēka un tā nožēla.

Vārda tauba nozīme dažreiz ir līdzīga vārda takuā nozīmei, kad pēdējais no šiem dažreiz tiek lietots specifiskā nozīmē, apzīmējot:

„Tūlītēju paklausību Allāham vai nekavējoties veikt uzdevumu.”

Tomēr faktiskā takuas nozīme ir daudz vispārīgāka. Tā ir:

„Ņemt visu, ko Allāhs mums ir devis: bagātību, bērnus, drošību, priekus un visu pārējo kā līdzekli, lai pasargātu sevi no tā, kas mums nepatīk vai no kā mēs baidāmies mūsu ceļā pie Allāha.”

Jo šis dzīves ceļojums ir pilns ar kļūmēm un pilns ar mūsu dvēseles ienaidniekiem, sākot ar to, kas ir zemisks mūsu ego, un kas mudina mūs uz ļaunu, mūsu neapvaldītajām vēlmēm , kas ievilina mūs Sātana slazdos, kura uzdevums ir novērst mūsu ceļojumu pie Allāha, likt mums atgriezties pie zemiskuma un mūs pazudināt. Taubas būtība ir atgriešanās pie Allāha un ievērot to, ko Viņš mīl, un atteikties no tā, kas Viņam nepatīk. Tauba ir ceļojums no nepatikas uz patiku.

Istighfār un tauba

Istighfār, kas nozīmē ‘meklēt piedošanu’, Kurānā ir minēta divējādi: vai nu pati par sevi, vai pārī kopā ar taubu (nožēlu). Piemērs tam, kur istighfār Cēlajā Kurānā minēta viena pati (bez taubas pieminēšanas), var tikt atrasts pravieša Nūha (Noasa) (lai Dieva miers ir pār viņu) teiktajā:

„„Prasiet piedošanu savam Kungam, patiesi, Viņš ir Piedevējs! Tad Viņš sūtīs jums mākoņus ar stipru lietu. Un apgādās jūs ar mantu un bērniem, pataisīs jums dārzus, un pataisīs jums upes. Kas jums ir? Kāpēc jūs nebijājiet Allāhu ar cienību?”” (71:10-13)

Tāpat arī pravieša Sāliha teiktajā saviem ļaudīm:

“„Kāpēc gan jums nepalūgt piedošanu, lai jūs taptu žēloti?”” (27:46)

Allāhs (s.w.t.) arī saka: „(..) prasiet Allāha piedošanu, patiesi, Allāhs ir Piedodošs, Žēlojošs.” (2:199)

Un:

„Neklājas Allāham viņus sodīt tad, kad tu esi starp viņiem, un neklājas Allāham sodīt viņus tad, kad viņi prasa piedošanu.” (8:33)

Istighfār pārī kopā ar taubu minēta šajos pantos:

„Prasiet sava Kunga piedošanu, tad atgriezieties nožēlā pie Viņa, un Viņš apdāvinās jūs ar lielisku iedzīvi līdz noteiktam termiņam un iedos katram labā darītājam viņa [pelnīto] atalgojumu. Bet ja jūs nevērsīsieties, tad es baidos par to, ka jūs skars sods dižā dienā!” (11:3)

Un: “„(..) Mana tauta! Prasiet savam Kungam piedošanu, pēc tam atgriezieties pie Viņa nožēlā, tad Viņš uzsūtīs pār jums mākoņus ar stipru lietu un pieliks jums spēka jūsu jau esošam spēkam. Un nenovēršaties noziedzoties.”” (11:52)

Pravietis Sālihs teica saviem ļaudīm:

“„Un pie samūdiešiem [Es sūtīju] viņu brāli Sālihu. Viņš sacīja: „Mana tauta! Kalpojiet Allāham! Nav jums citu ko pielūgt, izņemot viņu! Viņš radīja jūs no zemes un izmitināja jūs uz tās, tāpēc lūdziet Viņa piedošanu, pēc tam atgriezieties pie Viņa nožēlā, jo mans Kungs ir Tuvs, Atbildošs (Atsaucīgs).”” (11:61)

Istighfār ir ne tikai apslēpšana, bet pilnīga grēku noņemšana. Tādēļ istighfār (meklēt piedošanu), ja lietots viena pats, ir līdzīga taubai. Visdrīzāk tā patiešām ir grēku nožēla. Turklāt piedošanas meklēšana pilnībā noņem grēku, novērš tā sekas un novērš grēka ļaunumu, un ne tikai slēpj grēkus, kā daži cilvēki pieņem. Jo Allāhs var apsegt un apslēpt to cilvēku grēkus, kas meklē piedošanu, un pat to cilvēku grēkus, kas nemeklē; bet istighfār ir daudz vairāk kā grēku apslēpšana.

Istighfār būtība (meklēt piedošanu) ir tā, ka tā dod cilvēkam profilaksi no grēku ļaunuma. Tās burtiskā nozīme ir saistīta ar al-mighfar nozīmi. Al-mighfār nozīmē kaut ko, „kas pasargā un apsedz galvu no diskomforta (neērtībām) un kaitīgas ietekmes (saules, smiltīm, lietus utt.).”

Apsegšana ir nepieciešama šajā nozīmē, bet ne pietiekama: jo citi galvas apsegšanas veidi kā imāma (turbāns) vai qubba netiek saukti par mighfar. Mēs secinām, ka kaut kas nevar tikt saukts par mighfar, ja vien tas nedod vairāk nekā segumu: tam arī ir jāglābj un jāaizsargā. Taisni šajā nozīmē istighfār glābj no soda:

„un neklājas Allāham sodīt viņus tad, kad viņi prasa piedošanu.” (8:33)

Protams, ja kāds uzstāj uz grēku veikšanu, tad prasa piedošanu no Allāha (neizpildot grēku nožēlas nosacījumus), tad tas nav patiess istighfār un tas nepasargā no soda. Istighfār (meklēt piedošanu) ietver sevī arī taubu un tauba ietver sevī istighfār: katra netieši apzīmē otru tās kopumā (veselumā).

Istighfār nozīmju vispusīgums ietver arī tās nozīmi prasīt piedošanu kā vairogu vai pārsegu: pārsegu no mūsu cilvēciskajiem trūkumiem un vainām , kas ir kaitīgi un destruktīvi. Vislielākie un kaitīgākie no visiem cilvēku trūkumiem ir viņa nezināšana (par viņa vainām) un grēks. Saskaņā ar šo nezināšanu un grēku, cilvēku Ienaidnieks velk cilvēku tajā, kas viņu pilnībā iznīcina. Vairogs pret šīm divām kļūdām ir – apzināties savus trūkumus, kļūdas, un dedzīga vēlme ielikt savā raksturā Dieva dotos zināšanu, taisnības un taisnīguma tikumus. Jo vairāk cilvēks ignorē savu cilvēcisko cēlumu, kuru Allāhs viņam ir devis, kad iepūta viņā Savu garu (rūh), jo vairāk viņš pazemina sevi līdz dzīvnieka līmenim, un jo vairāk viņa nezināšana un grēks tiek veicināts.

Kad vārdi tauba un istighfār tiek lietoti kopā (tauba vienmēr seko vārdam istighfār), tad pirmā vārda (istighfār) nozīme ir: lūgt patvērumu no ļaunuma un kaitējuma par to, kas jau ir noticis, un otra vārda (tauba) nozīme ir: atgriezties pie Allāha un pazemīgi lūgt patvērumu no ļaunuma, kas varētu būt nākotnē.

Tātad šeit mums ir sakars ar divām lietām:

1) viena – grēks, kas jau ir noticis un istighfār (tās specifiskajā nozīmē) apzīmē patvēruma meklējumu no izdarītā ļaunuma sekām;

2) un otra – bailes atkārtot to pašu grēku nākotnē, un tauba ir apņemšanās šo grēku atkal nedarīt.

Pilnīga atgriešanās pie Allāha (rudžū’) ietver un prasa tos abus: gan istighfār, gan arī taubu. Kad šie vārdi tiek lietoti kopā, abi šie pie Allāha atgriešanās aspekti tiek uzsvērti atsevišķi, turpretī, ja vārdi tiek lietoti katrs atsevišķi, katrs no šiem vārdiem netīši norāda, apzīmē otru.